Nekas nav labāks par oficiāliem tekstiem. No vienas tāda teksta rindkopas sanāk vesels komentārs.
Piemēram, ņemsim rindkopu no teksta Kultūras ministrija: Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija – problēmas un mērķi. Ievads.
"Sabiedrības integrācija – visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušana sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju. Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālas atmiņas veidošana, pilsoniskā līdzdalība. Integrācija vienlaikus nozīmē valstsnācijas atvērtību un cieņu pret mazākumtautību savpatnību un to pārstāvju tiesībām saglabāt savu atšķirīgo identitāti. Integrācijas uzdevums ir arī veicināt imigrantu iekļaušanos sabiedrībā, piedāvājot motivējošus līdzekļus un iespējas apgūt saliedētas sabiedrības kopējos pamatus."
Blakus noliksim rindkopu no valsts programmas Sabiedrības integrācija Latvijā (1999.). "Integrācijas būtība. Sabiedrības integrācija nozīmē indivīdu un grupu savstarpēju saprašanos un sadarbību kopīgas valsts ietvaros. Sabiedrības integrācijas pamats ir lojalitāte pret Latvijas valsti, apziņa, ka ikviena indivīda nākotne un personīgā labklājība ir cieši saistīta ar Latvijas valsts nākotni, tās stabilitāti un drošību. Tās pamats ir gatavība labprātīgi pieņemt latviešu valodu kā valsts valodu, cieņa pret latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu un kultūru."
Cik atšķirību jūs redzat? Es redzu vismaz sešas. Pirmā – vecās programmas formula manā uztverē apelē pie visas sabiedrības, jaunā – tikai pie integrējamā kontingenta. Proti – "integrējamie" tiek uzskatīti par "kandidātiem" uzņemšanai kaut kādā jau "saliedētā sabiedrībā". Otrā – ja no vecās formulas izriet, ka arī vara integrējas un atbild par integrāciju (nākotne, stabilitāte, drošība), tad jaunajā formulā varas atbildība nav nolasāma. Vara tik vien kā "iekļauj" iedzīvotājus. Taču, ja iedzīvotāji negribēs iekļauties, vara ar savu "iekļaušanu" spēs uzbūvēt vien integrācijas Potjomkina sādžu. Trešā – vecā formula kaut vai caur vārdiņu "savstarpējs" norāda uz kaut kādām pretimnākošām, integratīvām "valstsnācijas" kustībām, bet jaunās formulas izpratnē "valstsnācija" jau ir absolūti gatavs dotums, tā apriori "saliedētā sabiedrība", kurā pēc ieskaites "kopējos pamatos" nokārtošanas ir cerības tikt "iekļautiem" visiem pārējiem. Man gan šķiet, ka tieši "valstsnācija" ir galvenais aktīvais spēlētājs integrācijas (nevis integrēšanas) procesā. Un tā ir arī galvenais melnstrādnieks ij latviešu valodas, ij Latvijas unikālās kultūrtelpas uzturēšanā. Ja tā gribēs būt vien darbu uzraugs, tai tuvās "kopīgās vērtības" izgaisīs. Ceturtais – jaunā formula deklarē "kopīgās vērtības" no augšas, vecā tās piedāvā... Piekto un sesto atšķirību nevar ilustrēt tikai ar minēto rindkopu. Piemēram, tendenci pārlikt integrāciju no kopumiem (kopienām, mazākumtautībām, grupām) uz indivīdiem.
Protams, atšķirību var būt cik uziet. Runa ir par to, ka jaunākā teksta "evolūcija", sevišķi ņemot vērā, ka jau vecā programma politikas praksē piedzīvoja izgāšanos, man nepatīk. Nepatīk tas, ka dabiska, savstarpēja procesa (integrācijas) uzturēšana un pacietīga veidošana, tiek vēl izteiktāk aizstāta ar direktīvu integrēšanu. Nepatīk tas, ka ievada autori lolo pārliekas ilūzijas par varas autoritāti un tās spēju attaisnot praksē daļu no ievadā minētajām definīcijām.
Treškārt, nepatīk kārtējā līferēšana. Ievada autori tā ar nav spējuši saņemt drosmi un skaidri definēt to, kas tiek uzskatīts par galveno integrācijas problēmu un divkopienu valsts draudu. Proti, krievus. Ir definēti krievvalodīgie. "Krieviski runājošie – dažādu tautību cilvēki, kuri ikdienas saziņā pārsvarā lieto krievu valodu, kas ir viņu primārā identifikācija. Dodot specifiskas tiesības šai kopienai, patiesībā tiktu likti šķēršļi mazākumtautību nacionālo identitāšu izkopšanai. Latvijā 2011. gadā dzīvo 27,4% krievu, bet krievu valodu par savu dzimto valodu uzskata 39,6% iedzīvotāju, tai skaitā 79,1% ebreju, 72,8% baltkrievu, 67,8% ukraiņu, 57,7% poļu. Integrācijas politikai jāievēro vienlīdzības princips attiecībā uz visu Latvijas mazākumtautību identitātēm un kultūrām." Definētas ir arī mazākumtautības. Kur tad īsti liekami krievi – pie "krieviski runājošajiem" vai mazākumtautībām? Tāpēc, ka bailes skaidri uzrakstīt: "dodot specifiskas tiesības krieviem..." etnoss pēkšņi tiek aizvietots ar lingvistisku kopumu. Nosakot, ka tiem, kas par dzimto valodu tur krievu valodu (tostarp ebrejiem, poļiem...) "specifiskas tiesības" nepienākas. Starp citu, kas ir šīs "specifiskās tiesības"? Aptuvenība, gribēšana izlaipoties rada muļķību. Pietiek ākstīties! Ja "krievu draudi" ir, tad tie jādefinē nevis trīcošām rokām, bet precīzi un nepārprotami.
Ja netiek skaidri novērtēta un novērsta problēmas cēlonība, tad vēl viena liekulīga spekulācija ir atskārta, ka jābūvē tilts starp tiem, kas Latvijā, un tiem, kas uz kādu laiku izbraukuši (S. Ēlerte). Kultūras ministre teic, ka piecus gadus te nav bijis nekādas integrācijas, bet septiņus gadus trūcis politiskās gribas nodefinēt integrācijas vadlīnijas (bija gan integrācijas projektiņš 2008.– 2018.). Nav gluži taisnība. Šajā laikā varai bija diezgan gribas dezintegrācijai. Piemēram, radās "jaunā" emigrācija. Nu jāceļ tilts. Pūšot un stenot, ka mums vajadzīgi visi latvieši, lai kur tie būtu. Nu tad kāpēc šie gaužām vajadzīgie latvieši tika izdzenāti pa pasauli un nebija vajadzīgi savās mājās? Tāpēc, ka tāda bija politiskā griba? Lai tagad tērētu nodokļu maksātāju naudu "tiltu" būvēšanai? Ar to gribu teikt, ka varas nelabotās kļūdas un tieksme allaž būvēt ko jaunu uz nenovāktiem mēsliem ir galvenais integrācijas politikas neveiksmju cēlonis.