Līdzās citām vaimanām modē nāk vēl viena vaimana par to, ka nava mums harismātisku līderu un «nācijas tēvu». Man prieks, ja pilī ir kāds, kas mūs uzrunā svētkos un prot paspiest roku Volodjam un Barakam.
Jo ar visu pārējo man pagaidām pašam jātiek galā. Turklāt nejūtos vēl tāds auns, ka man brīvā valstī būtu vajadzīgs gans. Tāpēc, ka es nedaru vai negribu darīt, kas jādara, nav vajadzīgs harismātisks līderis. Tas būs vajadzīgs, kad būšu savu darāmo izdarījis, bet pie jaunas paradigmas ar racionāliem, tradicionāliem līdzekļiem tikt nespēšu. Turklāt, kamēr es cerībā uz līderi laiskošos, man ir izredzes dabūt tādu vadoni, pret kuru pašam var nākties cīnīties.
Harismātiska vadoņa rašanās apstākļi un arī viņa darbības potenciālās īpatnības ir racionāli novērtējamas (sk. D. Kolā). Un, lai arī amerikāņi saka, ka eļļa tiek čīkstošiem ratiem, tai «eļļai», tam līderim, kāds var te gadīties, attiecīgā situācijā būs attiecīgas īpašības. Pagrimušai, depresīvai sabiedrībai, ar apdzisušu sakrālo dzirksti, Veimāras republikas vai 1917. gada Krievijas noskaņojumiem – tiks viens, tiem, kas vēlas atdzimt – cits cilvēks īstajā vietā un laikā. Dievs apustuļiem deva to savu dāvanu (harismu) mācību nest. Mācība caur līderi šā vai tā taps dota. Sabiedrība saņems savai solidāras rīcībspējas pakāpei, savam gara stāvoklim atbilstošu vadoni. Vieni dabūs, teiksim, de Gollu, citi Staļinu.
Nesen runājos ar Latvijas vēstnieku Gruzijā Andri Vilcānu. Teicu, ka The National Interest pieminētā pētījumā noskaidrots – 15% gruzīnu uzskata, ka nekontrolē savu dzīvi (ASV – 3%). Andris atsaucās uz National Democratic Institution sabiedriskās domas aptaujā konstatēto, ka periodā no 2008. gada rudens līdz šim brīdim sociālekonomiskā situācija Gruzijā pasliktinājusies pēc visiem rādītājiem (izņemot ūdens un gāzes apgādi un vēl infrastruktūru), tomēr lielākā iedzīvotāju daļa atbalsta valdību. Vēstnieks piebilda: «Ne tik daudz par sasniegumiem, cik par to, ka valdība cenšas situāciju uzlabot. Domāju, ja Latvijā kāds pajautātu, vai ir pietiekami ar to, ka valdība cenšas situāciju uzlabot, atbilde, visticamāk, būtu, ka tas nav rezultāts.» Tik tiešām, nupat secināts, ka Latvijā 88% nav apmierināti ar valdības darbu. Bet – nupat secināts arī, ka puse ļaužu Latvijā atbalsta nodokļu nemaksāšanu. Un nesen tika secināts, ka tikai 15,3% no mums tic savai spējai ietekmēt lēmumus. Te man rodas jautājums – kur tad tas suns īsti aprakts? Tikai sliktā valdībā vai arī nosacījumā – kāda sabiedrība, tāda valdība? Esošo līderu vājumu sabiedrība izmanto, nevis lai meklētu jaunus līderus, bet lai izlaistos. Cerībā, ka līderis atnāks pats un satīrīs ij aiz varas, ij sabiedrības. Vēlams tomēr, līderi gaidot, kaut cik tuvoties gruzīnu pārliecības līmenim saistībā ar savu dzīvi.
Turklāt – aiz kā normālam līderim šeit aizķerties? Varbūt varas sistēma to selekcionē un gaida? Protams, tur visi buldogi. Bet – tikai zem paklāja. Publiski tie gludi kā teflona pannas. Spriežot pēc nākamajam prezidentam veltīto tērgu satura un mērķtiecības, šajā vidē līderim der japāņu sakāmais: «Izlīdušu naglu iedzen.» Un ko darīs sabiedrība, ja kādā rītā viens līdzīgi Ostapam Suleimanam Bertai Marijai Benderbejam ārā sauks: «Parādi komandēšu es!» (un harismātisks līderis tā noteikti sauks)? Cik tur skapī baltas bikses, lai tūdaļ būtu klāt pilnā gatavībā pārcelt galvaspilsētu uz Jaunajiem Vasjukiem? Baidos, ka vien nedaudzi. Vairākums izliksies par agresīvām amēbām un anonīmi apcerēs tīklā jaunā izlēcēja sejas krāsu. Baidos, ka līderim, lai mobilizētu savām idejām izpildītājus, nāksies lietot varu ne tikai pret varu, bet arī pret sabiedrību. Proti – rekrutēt sev komandu ar pavēli. Neraugoties uz lielo līdera gaidītāju pulku.
Bet visvairāk mani pārsteidz tas, ka politiķi, amatpersonas, varētu teikt, baidās izkopt un atklāt sevī harismu. Tas ir iespējams. Ir skolas, kur māca, kā pašam sevi padarīt spilgtāku, interesantāku, ietekmīgāku, stiprāku. Bet nekā, lai tik nezaudētu kādu reitinga punktu, labāk likties vājiem, nemanāmiem, politkorektiem un tolerantiem. Pelēkām pelēm. Labāk baidīties par katru nepareizi pateiktu angļu vārdu, par to, ka kādam nepatiksi, par to, ka par tevi slikti runās, par to, ka skaudīs... Tāpēc te spices kadru evolūcija notiek kā ēģiptiešu anekdotē: Nasers gribēja viceprezidentu, kurš būtu glupāks par šo, un izvēlējās Sadatu, Sadats gribēja tāpat un izvēlējās Mubāraku, bet Mubāraks neizvēlējās nevienu, jo neviena glupāka par šo Ēģiptē vairs nebija. Tik vien te vajag kā ieklausīties Marlēnā Dītrihā: «Vidusmēra vīrieti drīzāk saistīs sieviete, kas izrāda par viņu interesi, nevis sieviete ar skaistām kājām.» Nu, kamēr nav tev to smuko kāju (harismas), izrādi pats interesi par džekiem, par tautu. Neslauki sausas actiņas nēzdogā un negaudies cilvēkiem līdzi, bet pasaki tiem ko labu. Ļaudis turas pie tiem, kas mīl dzīvot. Bet – ne tikai sev. No saviem maziem bērniem pamācies, kā uzvesties harismātiskām būtnēm. Nekā! Vēl man nav saprotams, ko šajā ziņā dara oficiāli angažētās «domu fabrikas», ekspertu kopumi. Manuprāt, to uzdevums ir politiskās, ekonomiskās teorijas, stratēģijas transformēt saprotamos, ikdienai svarīgos lēmumos. Bet, ja to produkcija paliek teoriju vai stratēģiju līmenī, vadītājiem nav ar ko ikdienā operēt. Galu galā – ja sabiedrība sāk ausīties pēc harismātiskas autoritātes, šīm «domu fabrikām» jāzina, kāpēc vairs nepietiek ar tradicionālo un birokrātisko autoritāti (sk. T. Pārsonss).
Bet ar to visu, pirmkārt, gribu teikt, ka taisnība tam, kurš teica: «Orators ččbez harismas ir miega zāles. Vadītājs bez harismas ir tukša formalitāte. Prezidents bez harismas ir septiņdesmito gadu ģenerālsekretārs. Guru bez harismas ir klauns. Līderis bez harismas ir pļāpa.» Taču Latvijas amatpersonas ir vai nu par slinkām, vai par gļēvām, lai, izmantojot savas reālās spējas, atklātos kā līderi. Ronaldam Reiganam 1982. gadā šķita, ka pienācis «personību laiks». Vai Latvijas varas kvartālos tas jau pagājis? Otrkārt, es nenoraidu līderi. Ar līderi ir labāk, nekā bez tā. Taču velti gaidīt līderi kā transporta līdzekli, kurā iekāpsim, kādi esam, un aizbrauksim, kur labi klājas.