Tikai ārzemnieki spēj mūs novērtēt. Jo mūs pašus tas, kā mēs izskatāmies, nodarbina daudz vairāk par to, kas mēs esam. Ja ne zviedru režisoru, dāņu profesoru un skandināvu banku, mēs dzīvotu savā nodabā, un sakopties – tas mums liktos lieka greznība.
Turklāt, ja kāds no āra mūs slavē, tas mums vēl vis nav stimuls censties labāk, tas ir tikai iemesls pašapmierināties. Lai mēs kaut cik pamanītu savas vainas, mūs ir jāapvaino. Lai mēs pamanītu savus svētumus, ārzemniekam ir pie tiem jāpačurā. Citādi Brīvības piemineklis stāv kā vientuļš ar atbilstošu tautas darbību nepamatots simbols.
Jau pasen zviedru režisors uzņēma filmu par Rīgas prostitūtām. Mēs teicām – režisors aizskāris mūsu godu. Jo mums ir par divām prostitūtām mazāk, nekā viņš savā filmā nosauca. Mūs aizskāra tikai režisors, nevis lietu stāvoklis. Jo turpmāk mēs neuzmetām lūpu, mēs jutāmies pagodināti, dzirdot, ka Rīga ir sekstūrisma galvaspilsēta un prostitūtu eksports valstī apsteidz koku eksportu.
Jo arī tad, kad mūs apvaino, mēs reaģējam ar vārdu uz vārdu, nevis ar darbību uz darbību. Vai ar darbību uz vārdu. Nesen dāņu profesors apvainoja mūsu vafeles. Tas mūs kaut cik satrauca. Bet – liekulības un mēles kulstīšanas līmenī. Jo, piemēram, ziņa , ka «vecā» Eiropa nogrūž Austrumeiropai, tostarp Latvijai, nekvalitatīvākus produktus un preces, mūs nesatrauca. Neviens netaisās šīs preces bloķēt. Mūs neapvaino un nesatrauc tas, ka drīz vien mēs uzblīdīsim pirmajā paaudzē, kā amerikāņu nācija uzblīst jau kādā trešajā. Bet neviens netaisās izņemt no tirgus pārtiku, kas to veicina. Mūs apvainoja dāņu profesora kategorisms nevietā, bet tas, ka tirgus piespļauts ar pārtiku, kura ir slimību avots, mūs neapvaino. Dakteri satraucās, ka eksāmena uzdevumā pieminēts viskijs. Pilnīgi pamatoti, jo tāda dzeramā pieminēšana vairākumam skolēnu, kuri labāk pazīst aliņus, krutkas un kontrabandas alkoholu, varētu radīt nepamatotas ilūzijas par viņu vecāku materiālo stāvokli. Tostarp noņemt kandžu, krutkas un surogātpārtiku no dienas kārtības neviens negrasās. Labākajā gadījumā tiek darīts zināms, ka šis galīgi nav dzerams, tas nav ēdams. Nu gluži tāpat kā ar to vēža skrīningu. Fiksē tev to vēzi, bet aiz šīs fiksācijas nav konkrētas ārstēšanas politikas. Nu tu zini, ka tu esi slima, vari iet... Un viss. Tāpat šiem aizvainojumiem, šīm bažām par to, ko mēs ēdam, ko dzeram, pagaidām te ir vien kampaņas un liekulīgu pozu, nevis konkrētas politikas raksturs.
Ideju (politika), kultūras un preču surogatizācija ikdienas apritē top arvien acīmredzamāka. Un tā jau vairs nav vēdera, tā jau ir galvas problēma. Surogāti jebkurā tirgus segmentā (politikas, kultūras, preču) ieņem tik svarīgu vietu, ka jādomā – tie ir patiesā politikas un marketoloģijas prioritāte. Jo, ja mūs neaizvaino tas, ka mūs baro ar surogātiem tiklab politikā, kultūrā vai tirgū, ja mūs neaizvaino, ka esam nolemti surogātiem un pat ceļam tos godā, tad tas nozīmē, ka lieliski turamies līmenī, kurā ar mums var nerēķināties.