Administratīvā rajona tiesa noraidījusi Voldemāra Burģa pieteikumu, ar kuru viņš apstrīdēja 23. jūlijā paredzētā referenduma tiesiskumu faktiski pēc viena punkta – ja referendums izgāzīsies, tautai nebūs lemts priecāties par prezidenta Valda Zatlera atlaišanu noteiktā kārtībā. Manuprāt, nav jābūt juristam, lai redzētu, ka tiesai nebija nekāda pamata pieņemt pieteikumu, kuru radījusi neprasme lasīt un situatīvi apjēgt to, kas rakstīts tekstos, kuri reglamentē šo gadījumu.
Bet, ciktāl runāt par juristiem – valsts, tiesas, cilvēki varētu ietaupīt kaudzi administratīviem un citādiem izdevumiem tērētas naudas, kaudzi bezjēdzīgi tērēta laika, ja profesionāls noteiktu gadījumu pamatojums, kvalificēts viedoklis vai kvalificēta polemika parādītos publiskajā telpā laikus un neļautu nostiprināties pieņēmumos, baumās, aizspriedumos, ar lietu jēgu nesaistītās interesēs vai pašu profesionāļu intrigās sakņotiem priekšstatiem. Nedomāju, ka profesionāļiem masu mediju durvis ir ciet. Taču no mediķiem, mežiniekiem, juristiem... esmu dzirdējis pārmetumus, ka medijos vairojas viedokļi bez argumentiem.
Kas cits šo deficītu nosegs, ja ne profesionāļi? To gan ir grūti izdarīt tokšovos, kur jo bieži izpaliek skaidrojuma secīgums. To var izdarīt demokrātiskā valodā rakstītās kvalificētās publikācijās. Ja tam jāatrauj laiks no profesionālās darbības, tad šis laika tēriņš noteikti atmaksāsies caur to, ka profesionālajā darbā taps mazāk no āra ienestas bezjēdzības. Taču, ja to nedarīt, tad cienījamās sabiedrības viedoklis var tapt uz maldīga pamata. Bet – ar sabiedrības viedokli allaž jārēķinās, lai kāds tas būtu. Un tad jau tie profesionāļi, kuriem vāja sirds pret publisko konjunktūru, var mesties nevis vērtēt šo sabiedrības uztveri, tās atbilstību lietu jēgai, bet muldēt tai nopakaļ, gādāt, lai piešķirtu pūļa iegribām kvalifikācijas šķietamību. Nodarboties ar «kvalificētu» sabiedrības dezinformāciju. Tad pats avots, kur jārod argumenti žurnālistiem, publiskām personām, prasītājiem tiesās... kļūst neuzticams. Man liekas, ka pat par šobrīd modē esošo vārdu – oligarhija, ofšori, tiesiska valsts, pensionēšanās vecums... – saturisko ģenēzi, politiku, kam no tās vajadzētu izrietēt, sabiedrībai ir visai miglains, lai neteiktu skarbāk, priekšstats lielā mērā tieši tāpēc, ka ar šo vārdu jēgu manipulē šķietami kvalificētas personas.
Uz konkrēto gadījumu iepriekšējās pāris rindkopas attiecas tikai tiktāl, ka Saeimas atlaišanas ierosinājuma kvalificētam publiskam skaidrojumam, paredzot iespējamās reakcijas, bija jātop līdz ar pašu ierosinājumu. Taču, pateicoties Jānim Plepam (sk. Neatkarīgā, 1.07.2011.), šis skaidrojums tika dots pietiekami lakonisks, saprotams un pilnīgs. Plašāks konteksts atrodams rakstu krājumā Saeimas atlaišana (J. Pleps, E. Pastars, 2009.).
Burģa kungs, manuprāt, satraucās par to, ka nedabūs atlaist atlaistu prezidentu. Proti, par to, ka «eksekūcija» nenotiks noteiktā kārtībā. Plepa kungs savukārt teica: «Satversmes 50. pants nav paredzēts kā sods prezidentam, jo var būt vairākas situācijas, piemēram, prezidenta nāve, notiesāšana par kriminālnoziegumu, un ne vienmēr ir gadījumi, kad pēc kāda tālejoša lēmuma pieņemšanas prezidents paliek amatā.» Tas man šķiet pašsaprotami. Valsts prezidents veica savu pastāvīgā arbitra funkciju tam noteikto pilnvaru ietvaros. Viņš nav sodāms par to, ka viņu nepārvēlēja. Viņš varēja otrā dienā paziņot, ka atkāpjas sakarā ar aiziešanu dekrēta atvaļinājumā. Utt., u. tml. Bet publika, iespējams, dabūs «divus vienā». Gan atlaistu Saeimu, gan atlaistu Zatleru. Vienu – noteikti. Scenārijs būs pilnībā īstenots, visi numuri izspēlēti pēc būtības, lai arī ne gluži tādā formā, kā noteikts standartsituācijai.