Pirms 16 gadiem, 1995. gada 23. septembrī, Latvijā notika konference Vara un inteliģence. Tajā runu teica Māris Grīnblats: «Ko likt šī daudzus neapmierinošā stāvokļa vietā? (..) Mazliet vienkāršojot, varētu teikt, ka politika un ekonomika jāveido tā, lai kultūra varētu attīstīties pēc tās iekšējiem likumiem, nevis nonākt politikas pakļautībā un pārvērsties par ideoloģiju vai arī nokļūt ekonomikas kalpībā un iegūt preces statusu. Ja šāda saprātīga kultūrpolitika tiktu veidota, tad atgriezeniskais produkts būtu kulturāls, inteliģents politiķis un kulturāls inteliģents uzņēmējs. Tā mums šodien pietrūkst visvairāk, nevis inteliģences – kā kārtas – politikā vai politiķu pozitīvas attieksmes pret inteliģences jebkurām prasībām.»
Šāda kultūrpolitika nav veidota. Saskarsmē ar politiku un ekonomiku «inteliģences pārstāvji», ieskaitot kultūras ministrus, devuši priekšroku kultūras turēšanai par ideoloģijas surogātu. Nevis par noteicošo faktoru politikas un ekonomikas kvalitātei, to valstiskumam, bet par kādu savrupu, no tām abām atkarīgu būtni, kura pārtiek no to labvēlības un naktis pārlaiž Kultūras ministrijā. Lai nākamajā rītā labākajā gadījumā laistos dejās un mākslās, bet nepiedalītos kā līdzīga un zinoša (!) diskusijās par politikas un ekonomikas iekšējo likumu kvalitāti, par visu triju maksimāli efektīvu sadarbību valsts un ļaužu dēļ. Sliktākajā gadījumā radoši cilvēki savā pamatmasā uzskatījuši par pietiekamu smērēt kultūru uz politikas un ekonomikas kā sviestu. Lai daudzmaz «izskatās» un labāk smeķē pūlim. Tie iztaisa kultūru nevis par politikas un ekonomikas partneri, par to būtības daļu, bet par apteksni, par kreklu, kas ārēji nosedz politikas un ekonomikas iekšējo likumu vārgumu. Tie neprasa pēc tāda kultūras iekšējo likumu stāvokļa, kas padarītu kultūru ārstējošu ekonomikai un politikai. Tie šuj ideāla politiķa ikonu no elementārām, cilvēcīgām īpašībām, kuru kopums savā vitālā nepietiekamībā piedāvā reālā situācijā impotentu politiķi. Vēl bēdīgāk, ja «inteliģences pārstāvji», pieteikušies kā bezpartijiski un neangažēti, pūš konkrētu partiju stabulēs. Nevis vērtē sabiedrību un politiku, bet šķiro to nopakaļ pašu partiju ruporiem. To visu es nolasu «inteliģences pārstāvju» izteikumos šajā, nevis kādā iepriekšējā kampaņā.
Manuprāt, labs politiķis definējams gauži vienkārši. Viņam jābūt spējai rīkoties atbilstoši darāmā mērogam (valsts) un spējai pildīt sociālo līgumu jebkuros reālos apstākļos. Viss. Lai gan – vēl varētu piebilst, ka viņam jāpiemīt spējām un kompetencei piekopt politiku, kas dod valstij un tautai to, ko vajag, nevis to, ko prasa. Diemžēl man šķiet, ka «inteliģences pārstāvjus» pēdējos divdesmit gadus vairāk iedvesmojušas tieši kampaņas, nevis politikas saturs ikdienā. Radoši cilvēki politikā ir vajadzīgi. Bet – tikai tad, ja viņi politiku dara kā savu darbu. Kopumā radošiem cilvēkiem tiek teikts – labāk būtu rakstījuši romānus, dzejas vai gleznojuši, ne tāpēc, ka viņi politiku samaitā, bet tāpēc, ka viņu romānos, dzejās, gleznās vai mūzikā paustais skatā uz dzīvi (tostarp politiku) parasti ir krietni pārāks, «kompetentāks», kurpretī savās publiskajās aktivitātēs tie jo bieži atklājas kā politiski nekompetenti un nezinoši (esmu ar mieru publiski diskutēt ar katru, kas tam nepiekrīt). Starp citu, piemēram, Raimonds Pauls un Imants Kalniņš savā valsts redzēšanā man kā deputāti (nevis komponisti) šķita krietni virs Saeimas vidējā. Par daudziem citiem to nekādi nevaru teikt. Kopumā man kremt, ka jāpiekrīt Aivaram Tabunam: «Tomēr vairākums šo personu labākā gadījumā spēj ietekmēt sabiedrību, taču nespēj mainīt savas grupas, t.i., inteliģences, domāšanas vai rīcības veidus.» Viens cits gudrinieks (E. de Bono) teicis, ka smadzenes teicami iemācās tikt galā ar stabilu apkārtējo vidi, toties daudz grūtāk tās tiek galā ar mainīgu vidi un vēl grūtāk tām padodas apkārtējās vides mainīšana. Te ir runa arī par mācīšanos. Man šķiet, ka darbīgi baņķieri, uzņēmēji, zemnieki, bārmeņi, fiziķi... šajos 20 gados ir mācījušies vairāk nekā radošie. Vairāk centušies saprast, kā vide mainās un kā tikt ar to galā. Radošie savos publiskajos priekšstatos par politiku lielā mērā iesprūduši ķēķa sarunu laikmetā. Varbūt tāpēc politiķiem ir iespēja valsts būvi uztvert kā vārīšanos atsevišķās partiju (vai nozaru) ūdens glāzēs. Varbūt tāpēc inteliģenti, iesaistoties politikā, liekas nedzirdam laika gaitā skanējušos brīdinājumus un tomēr zaudē savas pamatīpašības – iecietību un spēju saprast oponentu. Varbūt tāpēc «masas uzskata par iespējamu likt lietā un padarīt par valsts likumu savas sarunas kafejnīcās» (O. i Gasets).
Māris Grīnblats teica: «Nav liela nelaime, ja tauta, inteliģence netic pašreizējiem politiķiem – partijām, ministriem, deputātiem; daudz sliktāk, ja tauta, arī inteliģence, gara darbinieki netic savai spējai atrast un izvirzīt citus – godīgākus, talantīgākus, spējīgākus.»
Un nespēs atrast, ja meklēšana un izvirzīšana turpināsies simpātiju, aprēķina, nevis politiskās apziņas līmenī. Turklāt pagaidām politiski norūpētiem radošajiem šķitis labāk balstīt hormonālas vētras starppartiju attiecībās nekā piedāvāt savus atradumus.