Garlaicīgi. Partijas tiecas pievērst mediju uzmanību nevis savai gudrībai, bet rindu kārtībai sarakstos. Tās jau visai aktīvi metas gandēt konkurentu reputāciju un apgalvo par sevi labas lietas, ko nevar pamatot.
Garlaicīgi. Maz cerību, ka gudrība mēneša laikā kļūs partiju spēka avots. Bet, ja ne gudrība, tad atliek testosterons. Lietots politikā ar to pašu nolūku, kā tas lietots sportā. Ja ne kompetence, tad libido. To partijas uzdos par sava spēka avotu. Šajā ziņā Latvijā neviens neklausīs jauno SVF priekšnieci Kristīni Lagārdu, kura par sievietēm politikā teikusi: «Mēs ienesam mazāk libido, mazāk testosterona.» Vai: «Mazāk testosterona, vairāk konsensa.» Konsensa veidošanas vietā te pusotru mēnesi atkal būs auru laiks. Un partijas te jāvērtē nevis kā gudrības avoti, bet kā aurotājas, kas cenšas pēc noteikta rakstura uzmanības.
ZZS biseksuālisms ir jau pamanīts. Turklāt ZZS patīk visu darīt sēdus. Lai ar šāds stāvoklis vājina dinamiku, toties piekļaušanās un iekļaušanās ir pilnīgi līdztiesīga.
SC šobrīd varētu būt ģenētiski veselīgākā Saeimas partija, ja vien nerādītu uz āru nogribējušās vecmeitas kompleksus. Vēl par ģenētiski samērā veselīgu partiju es uzskatīju Tautas partiju tās sākotnē. Var piekrist tam, ka «varas mērķis ir vara» un «seksa mērķis ir sekss», var saprast, ka pozīcijas partijas to uztver lineāri, bet nav saprotams, kāpēc to tikpat lineāri uztver opozīcijas partijas. Tieši opozīcija man šķiet vislabākā vieta, kur radīt jaunu politikas Kamasūtru, kur radīt iespējas politiskās apziņas, intelekta revolūcijai. Turklāt SC ir saaugusi ar sava elektorāta pamatmasu kā Čērčils ar Klementīni. Šo pamatmasu tā nezaudēs. Spēcīga apvienība, bet sēž kā skuķis uz soliņa pie mājas un cer, ka kāds pasauks.
Vienotība gan gribētu būt «vīrs katrai sievai un sieva katram vīram». Taču īstenot šo Cēzaram veltīto formulu tai traucē pāķīgs priekšstats, ka vēlētāju vienīgā erogēnā zona ir ausis. Vienotība kampaņas laikā gatava pārlaist nakti ar katru vēlētāju, bet tieši Vienotība vairāk nekā citas partijas, manuprāt, atklāj, ka elektorātu tās uztver kā «vienreizējas lietošanas tautu» (A. Murtazajevs), vienas dienas partneri. Visvairāk to vēsta Vienotības dīvainā politiskā vārdnīca. Atšķirībā no vecās Eiropas, kur tiešām palaikam var sajukt inflācija ar fellāciju un sieva ar istabeni, Vienotība vieš Latvijas politikā mainīgu politisko vārdnīcu, kur jēdzieniem integrācija, krīze, kultūra, tiesiskums, inflācija, sadarbība, pensijas... tai vienu dienu var būt viena, otru dienu pilnīgi cita nozīme. Un pati tā atbilst šādai vārdnīcai. Vienu dienu tā uzdodas par supermeiteni, kas izkonkurējusi pašu krīzi. Bet citu dienu tā vien kusla mīlas verdzene, mīlas ķīlniece, kas, neraugoties uz savu valdošo varas masu, tomēr bezspēkā ļimst zem oligarha uzmācības. Hiperestēzija attieksmē pret varu raksturo visas Saeimas partijas, bet neviena tik ļoti kā Vienotība nepārspīlē orālo faktoru.
VL!TB/LNNK formula atkal šķietas būt visvienkāršākā. Re, cik mums liels sarkanbaltsarkanais! Mums būs vislielākais. Jo mēs nogriezīsim citiem īsākus!
ZRP tostarp pagaidām visvairāk rūp tīra mīla un drošs, varētu teikt, sterils sekss. ZRP cītīgi velk savas sarkanās līnijas, braši deklarē, cik ideāliem jābūt tās bāleliņiem. Bet, tā kā šī zeltene arī izrāda vien sevi un ne savu pūriņu, tad tā vien liekas, ka ZRP galvenais mērķis būs – vai nu panākt, lai politiskajā praksē tiek pieļauti vienīgi falloimitatori, vai arī tā nolēmusi stingri turēties pretī jelkādai politikas deflorācijai.
Savukārt vēlētāji vēl kaut cik cer uz personībām. Izdabājot šiem maldiem, partijas savos sarakstos izcels tos, kurus tās uzskata par personībām. Maldi tie ir tāpēc, ka faktiskajā Latvijas politikā personas vairs nav modē. Modē ir pozas. Un lomu spēles. Tu tiec uzskatīts par personību, ja tu ieņem tev ieteikto pozu un iederies lomā. Piemēram, lomā – valsts glābšana no krīzes. Nostājoties ar muguru pret starptautiskajiem kreditoriem un nostādot ar muguru pret sevi tautu. Izliekoties, ka attiecībās ar komerckapitālu politika ir augšā, kurmet tā ir dziļi apakšā. U.tml. Vislabāk tas redzams mēģinājumā nodauzīt trīs oligarhus ar kolektīvo locekli, t.s. sabiedrisko domu. Trīs oligarhi tiek aiztikti ne jau kā objektīvs galvenais ļaunums, bet tāpēc, ka tie kā personības (!) var traucēt noteiktām lomu spēlēm. Ja tie tiktu aiztikti kā ļaunums, tad tiesiskās valsts slavinātāji būtu apgādājuši sabiedrisko domu ar tiesiskiem argumentiem, ar tiesiski kvalificētu faktu bāzi,
bet – pats galvenais – tad destrukcijas vietā iezīmētos konkrēta kompleksa politika, kas nevis stumtu malā vien trīs oligarhus, bet principiāli aizstātu «nedaudzu varu» (oligarhiju) ar tautvaldību pēc būtības. Taču esošās lomu spēles to neparedz. Tāpēc principu līmenī tiek stutētas priekš reālpolitikas pat smieklīgas kaprīzes. Piemēram, «es tev došu, ja tu nedosi 3o». Vai arī – «es tev došu, ja tu atzīsi O».
Tā kā kandidējošās partijas pagaidām nevar atbildēt pat uz tik elementāru jautājumu – ko elektorāts iegūs, ja nomainīs Saeimā varbūt vien gultas, bet ne kontingentu? – tad jādomā, ka politikā atkal un atkārtoti vēlas rekrutēties noteikta vīriešu suga, kurai politiķa statuss, kā reiz secināja Ukrainas politologs Dmitrijs Vidrins, nav nekas cits kā vien iespēja ar tā palīdzību pieaudzēt sev vēl kādas sekundārās vīrišķās (sievietes es te neaiztieku, jo šis pats politologs teicis – «ejot politikā, vīrietis atstāj aiz durvīm principus, sieviete – dzimumu») pazīmes. Līdzās matainībai, muskulatūrai, locekļa izmēriem... Privilēģijas un vara (ne tikai politiķa, bet, teiksim, arī policista vara) šo pazīmju skaitu vairo. Statuss, bākugunis, kabinets, iespēja izrīkot, kurš būs augšā, kurš apakšā... Ir vīriešu pasuga, kuri, šito dabūjuši, paši sev liekas ārkārtīgi svarīgi. Ne velti daudzi politiķi vai nu, piemēram, fiziski smagi pārdzīvo atbruņošanos, vai tikai izliekas, ka ir atbruņojušies. Vienam žēl raķešu iedvesmojošā paskata, cits neparko nav atraujams no iespējas tikt pie oficiālā mikrofona un pasūkāt to. Jo tas dod tik lielisku potences apziņu, ka tu vari lietot frāzi, ko reiz piespēlēja kādam tipam, kas bija dikti līdzīgs bijušajam Krievijas ģenerālprokuroram: «Es varu tāpat ne tikai tevi, bet arī parlamentu, arī prezidenta administrāciju!» Diemžēl, izkāpjot no gultas vai priekšvēlēšanu kampaņas Latvijas reālpolitikā, šāds brašums izrādās krietni sašļucis. Jo – nevar spēlēt biljardu ar virves gabalu. Lai gan gribas šā vai tā.