Tātad – kopš 2000. gada emigrācijas dēļ Latvija zaudējusi vismaz 200 000 cilvēku (vēl 120 000 – negatīva dabiskā pieauguma dēļ). Ja Latvija saglabās (sk. M. Hazans, Lietišķā Diena) esošo emigrācijas intensitāti (40 000 cilvēku gadā) vēl septiņus gadus, tā zaudēs vēl 280 000 cilvēku.
Jautājums – vai teju 30% tautas zaudējums septiņpadsmit gados saņem pretī tādu valsts politiku, kas šo zaudējumu var būtiski samazināt? Te vēl jāpiebilst, ka pagājušajos vienpadsmit no šiem septiņpadsmit gadiem valstī nav notikusi kara darbība, to nav piemeklējušas ne dabas, ne cilvēku radītas stihijas, kas liktu meklēt patvērumu citur, valsts ir pietiekami brīva, lai ik pilsonis tajā spētu uzvesties kā pilsonis (proti – spētu līdzatbildēt par valsts stāvokli). Latvijas stāvoklis pamatā ir iekšējo cēloņu noteikts.
Tāpēc – pirms šajā sakarā izteikties par varas politiku, tomēr jādomā par to, ka lielai, ja ne lielākajai, daļai Latvijas ļaužu valsts vairs nebūt nav nācijas augstākais sasniegums. Katrā ziņā tie valsti pārstājuši uztvert kā tautas roku darbu un nu uztver to kā īres dzīvokli vai viesnīcu, kurā pilsoņa līdzatbildības līmenis nepārsniedz personiskās higiēnas problēmas. Vai kā fabriku, kurā pilsonis diez ko vis nevēlas būt darba devējs, bet pietiek ar darba ņēmēja ambīcijām. Jo, ja viesnīcā Latvija parādās blaktis, to var mainīt pret viesnīcu Īrija. No viesnīcas Amerika var tikpat labi kā no Ludzas dziedāt par to, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur latvietim būt. Galvenais – valsts veļa tur nav pašam jāmaina un jāmazgā, nav jāapkaro valsts blaktis.
Brīvība nav svētlaime, bet slogs. Brīvība prasa pilsoņu pūles. Taču 1990. gadā daudziem acīmredzot likās citādi. Varbūt daļai likās, ka taisnība Tokvilam: «Kurš meklē brīvībā ko citu, kā vien pašu brīvību, ir radīts verdzībai.» Ja mēs te būtu bagāti ļaudis, kam nav jādomā par dienišķo maizi, mēs varētu šo formulu ar sajūsmu pieņemt. Bet – ar brīvību kā pašmērķi mums nav diezgan. Mums tā ir no svešiem pārņemta valsts slodze, rīcības rīks. Taču daudziem arvien šķiet, ka 1990. gadā tika pasludināta svētlaime. Un kad nu reālā Latvija nesāk un nesāk pati no sevis laimē diet, bet liekas savā ikdienā bāra, apjukusi un visai nabaga, tad daudzi atceras nevis pūles, bet metas šādu Latviju lādēt un kravā koferus. Ja vien emigrācijas iemesls nav dienišķā eksistence, tad, domājot par valsti, es šo emigrāciju uzskatu par vēl vienu vienaldzības izpausmi. Tad, ja emigrācijas cēlonis ir diskomforts, ko rada valsts stāvoklis, varas kvalitāte, konkrēta dzīves vide un tamlīdzīgas lietas, priekš manis nav lielas atšķirības starp tiem, kuri pamūk no Latvijas pudelē, un tiem, kuri pamūk no Latvijas Eiropā. Kamēr Latvijai veselīgā ēdienkartē būs vai vienīgi pūles un ļoti maz svētlaimes, tos te atpakaļ neredzēt.
Protams, arī cilvēku pašmotivāciju iespaido politika. Ja politikai gadu desmitiem trūkst mērķtiecības, lai mobilizētu pūles rīcībai, kas tuvina svētlaimi, pat stipri ļaudis var piedzīvot vilšanos, pat patiesiem, nevis mutes patriotiem var nolaisties rokas. To var saprast. Un – nav vajadzības te moralizēt vai apelēt pie patriotisma.
Taču – paskatieties vēlreiz uz sākumā minētajiem skaitļiem. Ja attaisnosies prognozētā to dinamika un ja šī problēma nebūs valsts politikas darba (!) prioritāte, tad daiļās runas par nacionālu valsti un latvisko pēc nedaudz gadiem būs vien tukša salmu kulšana. Bet – tā kā Latvijā varas tiešais avots nav dievs (kā līdz šim tika uzskatīts tautas valstī Lībijā), tad es gan saprotu balsošanu un protestus pret sliktu varu, taču man nav lāgā saprotama balsošana pret valsti, kuras varas avots mēs – pilsoņi – kaut kādā mērā tomēr esam. Un liela daļa jaunās emigrācijas kā process man šķiet šāda balsošana pret valsti.