Skaistā izaugsme no cūkas līdz tārpam

rotams, dažādu dzīvu būtņu piesaukšanā pārejā no zīdītājiem (Repše par kādu teica «cūka») uz bezmugurkauliniekiem (Zatlers par kādiem teica «tārpi») var meklēt simbolisku šo politiķu un valsts politikas attīstības raksturojumu.

Piemēram: cūka – auglības simbols, tārps – nāves simbols. Taču, visticamāk, šie vārdi varas aprindās tiek pieņemti publiskai lietošanai un politiķu saskarsmes vārdnīcā gūst augstu reitingu, nedomājot par zemapziņas un apziņas smalkajām strāvām. Tie liecina, ka politiskā kultūra no atbildības zonas pāriet bezatbildības zonā. Jo šie, tiklab citi vārdi politikā top lietoti tādā pašā bezatbildības (raksturojuma neatbilstības) līmenī, kādā tos tīklā lieto vairākums anonīmo amēbu. Šādā politiskās kultūras līmenī vārdi «valsts ir laukā no krīzes», kā arī partiju programmās, valdību deklarācijās sarakstītais u. tml. ir tikpat uzticami, cik konkrētam cilvēkam no politiķa mutes adresēts vārds «cūka».

Pats bēdīgākais ir tas, ka politiķiem izdevies šādu politiskās kultūras piedāvājumu lielā mērā padarīt par pieprasījumu no sabiedrības puses. Iespējams, tā arī bijusi politika.

Jo šāda, sabiedrībā no augšas pārnesta politikas kultūra arvien vairāk attaisno seno grieķu uzskatus par demokrātiju. Proti – «demokrātiju sauca par «tukšgalvainā pūļa varu», kas pie pirmās neveiksmes demokrātiskās vēlēšanās nolinčo savus stratēģus, ko pati pirms brīža lielā entuziasmā iecēlusi» (A. Gaile). Nav brīnums, ja politiķi, kuri savā iekšējā saskarsmē izvirza priekšplānā cūkas un tārpus, valsts politikas priekšplānā arvien vairāk bīda un attaisno «tukšgalvaina pūļa» ambīcijas. Jo šādas kultūras politiķiem izdevīgi, lai tauta uzvedas kā pūlis un bez apdomas metas «linčot» tos «stratēģus», uz kuriem norāda vadoņi. Šādas kultūras politiķi rūpējas, lai savu nespēju vadīt valsti (arī – vadīt ES, vadīt mondiālās attiecības), lai savu kāri to izrīt, ja kas, varētu noslēpt masu agresijā, lokālākos vai globālākos konfliktos. Tāpēc šādas kultūras politiķiem desmitiem gadu nerūp tauta (sk. F. Tennis) ne kā Gemeinschaft (kopiena), ne kā Gesellschaft (sabiedrība). Jo tad šādas kultūras politiķiem, kuri nav radījuši tautai pienācīgas iespējas būt, kuriem bijis izdevīgi padarīt tautu par no varas atkarīgu sociālo pabalstu ubagotāju, ir vieglāk turēties savas nekompetences griestu augstumos. Tad varas pienākuma – nodrošināt tautas iespēju būt – vietā vieglāk likt savai nekompetencei atbilstošākas prioritātes. Tramdīt komunālos parādniekus, izķert sociālo pabalstu izkrāpējus, mazināt bezdarbu bez konteksta politikas izmaiņām u. tml. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, ja politikā ganās cūkas un tārpi, nav brīnums, ka politikas stils Latvijā svārstās starp paranoidālo un demonstratīvo. Pirmajam raksturīgi: nepieņemt citu viedokļus; noraidīt informāciju, kas runā tam pretī; vilkt «sarkanās līnijas»; pastāvīgi manipulēt ar saviem padotajiem; vēlme nomākt un pazemot oponentus pat tad, ja tas nav politiski izdevīgi... Otrajam raksturīgi: ārišķība; vēlme kārtot nopietnas lietas mītiņu estētikā; nespēja veidot komandu pārdomātu ilgtermiņa nolūku īstenošanai... Ja šādas īpašības raksturo politisko kultūru divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas, tas nozīmē, ka varai nav rūpējusi ne demokrātijas stabilitāte valstī, ne kultūras briedums tautā.

Treškārt, Mārcis Bendiks domā, ka politika reducējas līdz tam, ko var aprakstīt 140 zīmēs. Edvīns Inkēns uzskata, ka «televīzija sāk pāriet uz YouTube formātu. Uz vienkāršotu, primitivizētu divu minūšu stāstu par jebkuru problēmu». No citas puses – komponists Vladimirs Daškevičs teic (CommunicatoR): « Masu kultūra ekspluatē mazo formātu, kurš pastāvīgi rūk. Līdz ar to cilvēka smadzenes debilizējas. Mazais formāts rada «mazo cilvēku» – marginālu, sociāli pasīvu, viegli vadāmu, bet –galvenais – lētu. Elitei tas bijis izdevīgi. (..) Nav runa pat par to, ka šmurguļi dzied sliktas dziesmas – galvenais ir tas, ka publika spēj koncentrēties tikai uz divām trim minūtēm.» Es šiem piekrītu. Manā uztverē politikas un mediju kopējā tendence šobrīd ir bloķēt analītisko apjēgu un provocēt patēriņa agresiju. Domas top īsas un līdz rītdienai vairs nesniedz. Pirmkārt, politikā. Cūkas un tārpus politiķu leksikā var uzskatīt par (politikas) patēriņa agresijas atribūtiem. Cūkas un tārpi labi līmējas arī vispārējā politikas tendencē. No vienas puses, tiek sludināts, ka globālie procesi prasa citu indivīda, cilvēka pašapziņas vērienu. Taču faktiski globālās politiskās ambīcijas nebūt nevēlas redzēt sabiedrības kā personību kopumus. Gluži otrādi, tās vēlas indivīdus «mazo cilvēku» paskatā ar zemu pašapziņu. Tā, lai tiem skaidrs, kas jādara, no 140 zīmēm. No reklāmas saukļa. No pavēles. Bet, ja politiķi saskata līdzcilvēkos cūkas un tārpus, tad tas nozīmē, ka šos politiķus turklāt māc neapzinātas bailes no saviem priekštečiem. Šīs bailes tūdaļ jākompensē ar pārākuma apziņas izrādīšanu. Citādi tauta padomās, ka šo politiķu 140 zīmju vērtās «domas» nav neko vērtas.

Re, cik daudz var izlobīt no maza tārpiņa. Starp citu, vides organizācija Pro Natura pasludinājusi lietus tārpus (lumbricus terrestris) par 2011. gada dzīvnieciņu.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais