Divdesmitajā decembrī piedalījos Latvijas Sabiedrisko organizāciju padomes (LSOP) sēdē. Padome apvieno krievvalodīgo sabiedriskās organizācijas. Viens no apspriežamajiem jautājumiem bija – parakstu vākšanas referendumam par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai otrā etapa rezultāti un LSOP taktika referenduma sagatavošanas laikā.
Ja latviešu politiķi un virkne publisku mutesbajāru spētu kaut ko «parādīt krieviem» caur stabilas valsts veidošanu, ja tie kaut cik gribētu izzināt tos, no kuriem raustās, tad redzētu, ka krievu lingvistiskā kopiena (te lietoju apzīmējumu, ko lieto LSOP) tāpat kā latvieši nav ne politiski, ne sociāli viendabīga. Arī attieksmē pret minēto referendumu. Par to tika diskutēts arī sēdē. Protams, tika uzsvērta vajadzība risināt krievu valodas, pilsonības un izglītības problēmas. Taču turpat tika teikts, ka daudziem kopienas pārstāvjiem ir rezervēta attieksme pret biedrības Dzimtā valoda līderiem V. Lindermanu un J. Osipovu, kuri bija galvenie parakstu vākšanas iniciatori. Iemesls – abu politiskā pagātne. Tika teikts, ka daudzi kopienas pārstāvji negatīvi uztvēruši Dzimtās valodas prasību pēc krievu valodas kā otras valsts valodu. «Šo prasību V. Lindermans un J. Osipovs pieņēma bez saskaņošanas ar krievu lingvistisko kopienu. Daudzi, kas par to parakstījās, uzskata, ka pareizāk būtu bijis prasīt piešķirt krievu valodai reģionālās vai nacionālās minoritātes valodas statusu, jo prasību piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu latvieši uztver kā vēršanos pret latviešu valodu. Tas nav pieļaujams.» (V. Guščins.) Tika apgalvots, ka noteicošais savāktajam parakstu skaitam bijis Nila Ušakova pavērsiens no pretējas nostājas par labu referenduma tēmai. Secinājums: «kopējais kvalitatīvais parakstu vākšanas otrā etapa rezultāts lielā mērā ir pēc 17. septembra izveidotās labēji radikālās koalīcijas, kurā neatradās vieta Saskaņas centram, nopelns» (V. Guščins). Vēl tika atzīts, ka parakstu vākšana atklājusi virkni krievu censoņu, kuri atbalsta Latvijas valsts būvi tikai uz latviešu valodas un kultūras pamata.
No tā un vēl citiem, personiskiem, vērojumiem, manuprāt, izriet, ka koalīcijas politiķu vēlme bāzt visus krievus vienā maisā ir idiotisms. Nav saprotama politiķu nevēlēšanās meklēt un lietot adekvātus politiskos instrumentus, kas izslēgtu vismaz etnisko faktoru no krīzes riska faktoriem. Tā vietā koalīcijas politiķi apzināti provocē situāciju, kas ļautu tiem noslēpt savu valstisko nevarību iekšējos nemieros. Stulbums manā uztverē ir arī kategoriski noraidīt SC piedāvātos kompromisus bez jelkādas kvalificētas diskusijas par tiem. Nespēja pamatot oponentam savu pārliecību liecina par koalīcijas intelektuālo un politisko aprobežotību. No tā izriet, ka Valsts prezidenta Andra Bērziņa nostāja attieksmē pret šo referendumu ir pilnīgi pareiza.
Galvenokārt pateicoties tam, ka oficiālā vara spēj šo situāciju apjēgt tikai «revolucionārās» (konfrontācijas) kategorijās, ir nopietni jārēķinās ar to, ka notiks krievu lingvistiskās kopienas politiska pārpozicionēšanās. Tas, kas līdz šim sadzīves līmenī uzskatāms par mieru, kļūs par pamieru. Vispār – koalīcijas politiķiem bija jāsēž tur, kur es sēdēju, un jāizmanto arī katra cita iespēja, lai praktiski un tiešā saskarē veidotu attiecības ar otru kopienu par labu valstij. Nevis, bailēs no tiešās saskares diskomforta, tikai jāsabļaustās caur internetu.
Domāju, ka var nākties pārpozicionēties arī SC. Referenduma iespējamais potenciāls par labu tā tēmai ir ap 300 000 cilvēku. Nezinu, vai SC gribēs piešķirt šai masai politisku virzību. Neviena Saeimas partija līdz šim nav pratusi darboties īstos «lauka apstākļos». Kaut vai tādā līmenī, kā to darīja Tautas fronte. Tāpēc visu bijušo protesta referendumu un citu protesta pasākumu patoss un rezultāti ir ietecējuši smiltīs (lielā mērā to var teikt arī par 11. Saeimu kā 10. Saeimas atlaišanas rezultātu). Nav bijis politisko sviru (organizāciju), kas vēlētos mainīt situāciju pēc būtības. Man domāt – šoreiz, sevišķi ar «latviešu» partiju aktīvu «atbalstu», var iznākt savādāk. Referenduma masas politiskās mobilizācijas pakāpe var saglabāties pārsteidzoši augsta un ilgstoša. Ja SC šo gribu nespēs adekvāti pārstāvēt, SC vēlētāji izveidos savam noskaņojumam atbilstošāku un varas spēlēs tik ļoti neiestigušu politisko organizāciju.
Saistībā ar referenduma gaidām tika teikts, ka pirms tā jāīsteno aktīva informatīva kampaņa Latvijas masu medijos un ES valstīs. Referenduma lozungam jābūt: «Ne pret latviešu valodu, bet – par demokrātiju!»