Jebkurai politiskā režīma transformācijai jāizriet no valsts un sabiedrības stāvokļa, tās nepieciešamībai jātop atbilstoši argumentētai.
Taču neviena no partijām, kas laika gaitā vazājušas tautas vēlēta prezidenta ideju pa priekšvēlēšanu kampaņām (tostarp ne ZS, ne SC, ne arī Reformu partija vai NA), nav vīžojušas šīs idejas dēļ paveikt vismaz tik daudz, kā pa punktiem izklāstīt apstākļu kopumu, kas garantēs to, ka tautas vēlēta prezidenta institūts būs labāks un rīcībspējīgāks par pārstāvju, elektoru (šajā gadījumā – Saeimas) vēlētu.
Kas par to liecina sabiedrībā? Kas tā dēļ jāveic varas vidē? Kompleksu atbilžu nav. Tāpēc principā Vienotība un «Olšteina sešnieks» pareizi darīja, ka pagaidām noraidīja tautas vēlēta prezidenta ideju. Nav ko akceptēt idejas, kuras sagatavotas vien iegribu – mums liekas, ka tā varbūt būs labāk – līmenī.
Taču ir skaidrs, ka laiks beigt vēlēt ikonas un laiks sākt vēlēt līderus, kuri neatkratās no sabiedrības nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Partijas nav spējušas piesaistīt sabiedrību valstij. Tātad vajadzīgs līderis, kas to spēj. Un – kam ir atbilstošas iespējas. Protams, vārdi «tautas vēlēts» paši par sevi arī dod kaut kādu, teiksim, mentālu harismu. Taču – velti cerēt, ka prezidenta tiešās vēlēšanas reāli vērsīs uz labu esošo varas dabu, ja netiks mainīts prezidenta kompetenču apjoms. Turklāt nebūs lielas jēgas, ja tiešās prezidenta vēlēšanas būs vien mehāniski, no Saeimas līmeņa līdz nacionālam līmenim, paplašināta partiju sacīkste. Kāda starpība, vai prezidenta amats izriet no tirgus šauras cilvēku grupas ietvaros (tā tikusi sākotnēji uztverta divu pēdējo Latvijas valsts prezidentu ievēlēšana), vai arī tas izriet no šauru grupu prasmes pārdot vai iesmērēt savus produktus plašām masām? Bet – pats galvenais – vai sabiedrībai, kurai līdz šim sanācis nobalsot pārsvarā par ikonām, nevis līderiem, un kurai patīkot ideja vēlēt prezidentu tiešās vēlēšanās, patiks arī prezidents, kurš nevis pastarpinās pilsoņus no līdzdalības valsts veidošanā , bet uzstājīgi prasīs un centīsies panākt maksimālu pilsoņu dalību patiesas tautvaldības uzturēšanā. Ja prezidents nepanāk to, ka respublika est res populi (Cicerons: republika (valsts ) ir tautas darīšana) vistiešākā nozīmē –, kāda no viņa tautas vēlētā statusa jēga? Ir svarīgi, ko sabiedrība grib – tautas vēlētu ikonu vai tautas vēlētu līderi. Un svarīgi, par ko tā balsos – par to, ko tā grib, vai par to, ko tai vajag.
Jo manā izpratnē tiešās vēlēšanas nepārprotami paredz sabiedrības atbildību par ievēlētās personas atbilstību un efektivitāti. Nekādas atrunas ar smadzeņu skalošanu kampaņas laikā, ar kandidātu mānīgo daiļrunību, ar manipulācijām… vairs nav vērā ņemamas. Jo vairāk, ja izrādās, ka mēs esam patriarhāla sabiedrība, kurai vajadzīgs personificēts varas simbols. Līdzīgi ir Moldovā, kuras praksē pēc 2001. gada, kad šī valsts atteicās no tautas vēlēta prezidenta institūta, var uziet dažus iemeslus, kas runā par labu tieši vēlētam prezidentam Latvijā. Un, ja Latvijas varā piepeši nez no kurienes parādītos ambīcijas pārtraukt valsts un varas bezrezultativitāti vai vismaz īstenot kārtējo nacionālās attīstības plānu pēc būtības, tad arī tautas vēlēts prezidents var noderēt. Piemēram, kārtējais NAP saukšoties Ekonomikas izrāviens. Taču ekonomiskam, politiskam vai sociālam izrāvienam te pietrūkst atbilstošas varas vertikāles. Te ir degradēts mehānisms, kas kontrolē lēmumu izpildi. Funkcionāri nav ne līderi, ne nākotnes menedžeri. Utt.
Taču, ja ambīcijas šīs idejas sakarā saistās tikai ar retoriku: tautas vēlēts prezidents «nodrošina lielāku politisko stabilitāti», labāk «līdzsvaro varas atzarus», nav lielas jēgas kaut ko mainīt. Vēl jo vairāk nav jēgas censties, ja ideja tiek uzturēta vien simbola līmenī. Tautas vēlēts prezidents – «vispārnacionālo centienu koncentrēts simbols», «simbols, kas apliecina pilsoņu piederību vienotai valstij», «nācijas simbols»… Proti, ja tautas vēlēta prezidenta ideja netiek saistīta ar tālākiem valsts mērķiem un ceļu, ko tai nāksies iet šo mērķu dēļ, tad tā nav vairāk vērta kā politisks grabulis, kas tiek grabināts konkrētu personu vai to grupu apsvērumu dēļ.