Katram, kurš uzskata, ka politisko uzskatu vai politiska protesta paušanai ir laba katra vieta, katra situācija un jebkura forma jebkurā situācijā un vietā, varētu novēlēt, lai kāds apzināti novemj viņu kāzu kleitu vai uzdanco kādu ašu deju uz viņu senču kapiem.
Katram, kuram šķiet, ka aizvērta mute jebkurā brīdī nozīmē vārda brīvības deficītu, varētu novēlēt, lai kāds nāk dziedāt dzērājdziesmas viņu klusuma brīdī. Dzirdēt tikai sevi un domāt tikai par savu acumirkļa vajadzību, bradāt pa kauliem un vērtībām, kas neietilpst šajā vajadzībā, čurāt vai spļaut uz pieminekļiem, kas nav mūsējie, – tā ir laikmeta īpatnība. Tas ir Pussy Riot. Cilvēku dumpja aizvietošana ar it kā saprātīgu dzīvnieciņu dumpi, kuri, līdzīgi padomju pūlim veikalu atvēršanas brīdī, traucas pēc savas idejas, nogrūzdami malā tos cilvēkus un tās vērtības, kas tiem gadījušās pa kājām. Vismazāk te runa par trijām meitenītēm, kuras par savām marta izdarībām Maskavas dievnamā, ja runāt par kriminālatbildību, manā uztverē, nebūtu pelnījušas vairāk par piecpadsmit diennaktīm. Varbūt. Visvairāk te ir runa par viņu lādētāju un aizstāvju varzu, kura, spekulēdama ar šo jauno dāmu «protesta dievlūgšanu», spekulēdami ar ticīgo jūtām, spekulēdami ar vārda un izpausmes brīvību, manuprāt, arī bija tā, kas «audzēja» viņu izredzes dabūt reālu cietumu no diviem līdz septiņiem gadiem. Šajā varzā gan vienā, gan otrā pusē ir pazīstami baznīckungi, advokāti, prokurori, tiesneši, pazīstami (pat izcili) Krievijas mūziķi, literāti, mākslinieki. Par varzu es šos cilvēkus to kopumā saucu tāpēc, ka viņu (pat advokātu) publisko izpausmju kopums man liecina, ka meitenes tiem pamatā ir vien iegansts sevis izrādīšanai. Konkrētu triju cilvēku izpestīšanas vai arī viņu vainas (morālu, kriminālu, sociālu…) aspektu pilnīgas apliecināšanas vietā tie, manuprāt (!), līdz šim pamatā nodarbojušies ar paseklu, demagoģisku politisku polemiku. Varētu teikt, ka divas šīs varzas daļas pilda katra savu politisko pasūtījumu, bet meitenes tiem gadījās pa rokai kā pateicīga lielgabalu gaļa. Katrai pusei izdevīgi iztaisīt no šīm meitenēm «mūsdienu raganas», «sirdsapziņas cietumnieces», «baznīcas apgānītājas», «pamatu grāvējas» vai vēl kaut ko, ko varētu izmantot kā fetišu vai kā elku savās spekulācijās. Var jau būt, ka notikumi pēc Pussy Riot performances raksturo Vladimira Putina režīmu un tā tieksmes. Bet, ja es uzlūkoju tikai šo konkrēto notikumu un tā attīstību pēc trešā marta, tad man iznāk, ka režīma piekritēji un režīma opozīcija ir savā vērtību uztveres kvalitātē līdzvērtīgi. Atšķiras tikai mantras, ko tie katrs skaita. Dieva sūdi. Savā ziņā pašu meiteņu sacītais – «mēs lūdzam mūsu aizstāvjus un tāpat apsūdzētājus būt taktiskiem, lai cik grūti un sāpīgi tas nenāktos» – norāda uz šīs varzas negausību viņu rīcības izmantošanā. Viena lieta, kas mani pārsteidza šajās izpausmēs, bija tas, cik lielā mērā baznīca tiek uztverta kā tās hierarhu «īpašums». Protams, ja meitenes būtu dancojušas metropolīta Kirila baznīcā, lai pateiktu, ka metropolīts tic Putinam vairāk nekā Dievam, ja viņas būtu dancojušas ne dievnamā, bet kirilnamā, tad es uzskatītu, ka vārdi «Dieva sūdi» (срань Господня! – vārdi no dziesmiņas, ko meitenes dziedāja savas akcijas laikā) iekļaujas mūsdienu izglītoto cilvēku laicīgo attiecību kultūras leksikā. Taču tās vai citas konfesijas draudze nav gluži sava hierarha partijas biedri. Un baznīca nav hierarha partijas centrālkomitejas ēka. Meitenes ākstījās (скоморошествовали) ticīgu cilvēku templī, nevis tās hierarha kantorī. Manā uztverē patiesi ticīgi cilvēki neiet baznīcā, lai izrādītos, un viņu lūgšanas, pat ja tās satur vārdus «Dievmāte, padzen Putinu!», domātas, lai pievērstu Dievmātes, nevis pūļa uzmanību. Lai cik politiski angažēts tām neliktos baznīcas galva, tās piedēvēja šo angažētību visai draudzei. Tātad – to, kas domāts hierarham, pārnesa uz baznīcu. Nevis, kā pašas dziedāja, pārnesa Tahrīru un metropolītu Kirilu uz Sarkano laukumu, bet drīzāk izmantoja baznīcu kā spilvenu starp sevi, savu akciju un politisko režīmu. Tiešo konfrontāciju aizstāja ar pastarpinātu. Taču – meitenes varbūt vien pažvadzināja sērkociņu kastīti. Viņas gan pārkāpa sava žanra robežas un, pretēji pašu definētiem nosacījumiem, kļuva varmācīgas pret citu cilvēku jūtām, taču nav pamata viņas salīdzināt ar Hērostratu. Svilināt Artemīdas templi ar viņu spičkām metās tie, kas ne tik daudz gribēja protestēt pret režīmu, cik šā vai tā vārīties uz tā rēķina. Dieva sūdi.