Meklēt šajā tekstā sakritības ar konkrētām personām nav obligāti. Turklāt šis nebūs viedoklis, kā Rihardiņam un Ilzītei bērnudārzā darīt TO. Proti – noskaidrot dzimumu līdztiesības lietiņas un novērst problēmas tās ceļā. Še būs tik vien kā dažas tēzes par Latvijas valsts pārvaldi. Par to, kāpēc tai nesanāk un nesanāk nākotne.
Latvijas priekšplānā arvien uzbāzīgāk grupējas cilvēki, kuri gan ceļ gaismas pili, bet nedomā, kur ņems gaismu priekšdienām. Visi Valda Dombrovska valdības ministri, kuri runājuši par reformām, pagaidām ir runājuši tikai par dzimumu līdztiesību, proti – par «sistēmas sakārtošanu», par «finanšu ekonomiju», «akreditācijas kvalitāti»…, bet nav teikuši nevienu vārdu par to, cik auglīgas šādā līdztiesībā taps viņu vadītās nozares. Ne jau modernu ideju atskaņošana valdībā, skolā vai bērnudārzā apliecina amatpersonu progresivitāti vai tumsonību, bet gan spēja ar šīm idejām nodrošināt pozitīvā auglību. Ja nav auglības, procesus vada tumsoņi. Nav nekāds brīnums, ja bezrezultatīvā situācijā parādās teksti, izdarības, un teorijas, kas visādi attaisno neauglību, ālavību. Būt darbīgā ziņā ālavam – tas tagad moderni.
Kas par to liecina pārvaldes līmenī? Pirmkārt, pārvaldes modelis. Spriežot pēc simtiem sacerēto stratēģiju un attīstības plānu rezultativitātes, šis modelis nedod iespēju uzlūkot Latvijas nākotni kā reālas projektēšanas priekšmetu.
Otrkārt, politikas un ekonomikas neskaidrās attiecības. Neskaidrās (prioritātes; nodarbinātības politika; valsts neziņa, kā pielietot, kur likt tos speciālistus, kam te domātas teju 900 augstskolu programmas; utt.), attiecības starp tautsaimniecības subjektiem.
Treškārt, līdz komismam kāpināta izvairīšanās lietot vārdus «mērķis», «mērķtiecība» atbilstoši to jēgai. Toties uzbāzīga līdzekļu uzdošana par mērķiem (eiro, Eiropas federācija…).
Ceturtkārt, politiskās elites pašpietiekamība un komforts, pastāvot situācijā, kurā varas noturēšanai nav vajadzīga ar valsts nākotni saistīta spēju un ideju konkurence. Etniskā politisko «dzimumu» līdztiesība, to polārā līdzāspastāvēšana nodrošina gan ērtu pašatražošanos iekš varas.
Piektkārt, mazai tautai, kura it kā vēlas pastāvēt, it kā vēlas demogrāfiski laboties, nepieļaujams oficiāls senilisms attieksmē pret nākotnes resursiem. Nespēja un necenšanās noturēt jauniešus valstī. Izglītība bez pielietojuma Latvijā. Jauniešu darbs nevis kā stabils un atzīts konkurētspējas apliecinājums, bet kā «iekārtošanās», «piestrādāšanas» izpausme. Jauniešu bezdarbs. Oficiālā attieksme pret ģimeni vairāk kā pret lopiņu fermu, nevis kā pret vispusīgu (!) sociālu institūtu.
Sestkārt, konkrētam cilvēkam par viņa konkrēto nākotni Latvijas varai faktiski nav nekā stabila ko teikt. Toties ar cilvēku šādā (no varas atkarīgas, no cilvēka abstrahētas nākotnes devas) situācijā viegli manipulēt. Viegli nemotivētus varas uzskatus uzdot par zinātniski vai tiesiski pamatotiem. Viegli panākt, lai iracionalitāte būtu galvenā sabiedriskās apziņas raksturīpašība. Tas liecina, ka ļaužu apātija ir varen izdevīga lieta. Jo vairāk cilvēki (tostarp dzimumi) neredz, kādēļ tiekties citam uz citu, kādēļ vērts būt kopā un kopā darīt, jo labāk.
Septītkārt, vienaldzīga varas attieksme gan pret valsts, gan nacionālo, gan individuālo pašapziņu, pašcieņu, stāju. Gluži pretēji – dažnedažādas autoritātes masē mūs mūsu vārīgākajā vietā – mūsu priekšstatos par sevi, mūsu pašuztverē. Ne tā un ne ar to guļam, ne tā uztveram citus, ne tā ticam, .. Tā ir tehnoloģija, kuras rezultātā «mūsu psihe tiek vārdzināta ar nepārtrauktu izvēles nepieciešamību starp tik daudziem variantiem, ka beigu beigās slīgstam pilnīgā apātijā» (D. Kolemans). Tostarp politiskā un, domājams, arī demogrāfiskā. Lasot mūsu pašsajūtai veltītu aptauju rezultātus, šķiet, ka Latvija seko Kurta Levina (Time Perspective and Morale) ieteikumam: «Viena no galvenajām gara nomākšanas metodēm caur iebaidīšanas stratēģiju pastāv precīzā sekojošas taktikas ievērošanā: cilvēks jātur nenoteiktībā attieksmē pret esošo stāvokli un to, kas viņu var gaidīt nākotnē.» Turklāt – liels bezdarbs kā strādājošo demoralizators. Pornogrāfija, kas vairs lāgā nav pornogrāfija, bet gan seksuāla izklaide pieaugušajiem. Utt. Katrs var pielikt te klāt vēl kaut ko. Šādas vai tādas ālavas līdztiesības (vai audzināšanas) regulāri piedāvājumi nav saistāmi vis ar modernu humānismu, bet gan ar vēlmi sagraut mūsu tradicionālos institūtus nolūkā padarīt mūs no tautām par kontrolējamu baru. Ja tā notiek šeit, tad dabūjam liecību, ka tie, kas mūs vēl valda, vairs nepārstāv mūs. Tāpēc viņiem labi tie, kas bez nākotnes, bez dzimtenes un bez dzimuma.