Kamēr Latvija sēdēja cietumā, tikmēr ļaužu ticība tai sēdēja dvēselēs kā klosterī. Vai ikviens, kas nebija aizmirsis Latvijas karoga krāsas, turēja dvēselē vietu, kur Latvijai palikt. Palaikam tā saņēma pat kādu paciņu brīvības no drosmīgiem ļaudīm un novembros mazliet aizliegtas gaismas no svecītes kapos.
Bet, kad Latvija iznāca no cietuma brīvajā tirgū, tad ticība Latvijai un mīlestība uz to nodomāja, ka tām arī jānāk laukā no dvēseles brīvajā tirgū. Dvēselēs palika vairāk vietas pašiem. Turklāt, aizņēmuši dvēseli ar sevi vien, cilvēki sajutās varen brīvi un neatkarīgi. No visa. Tāpēc ap viņu ticību Latvijai un mīlestību uz to brīvajā tirgū samērā droši varēja pīties dažnedažādi naudas un tikumu mijēji. Tie visi teica, ka mīlēt vērts tikai sevi vien. Jo tieši tad, kad nekas nemaisās pa kājām, sevi var vislabāk apgrozīt.
Tāpēc, kad Latvija lūdza pajumti, dažs sacīja: «Valsts, ja? Bet tev taču tās cietuma utis! Ar utīm mēs neņemam.» Latvija gāja pie cita, bet tas teica: «Valsts? Bet vai tev ir naudiņa? Mēs ielaižam tikai par naudiņu.» Vēl kāds, ko uzrunāja Latvija, lepni rādīja uz karogu kārts galā un vēstīja: «Valsts, ja? Valsts – tas esmu es. Es cīnījos, lai tā būtu. Man ar to pietiek.» Dažs, ieraudzījis pie saviem vārtiem Latviju bārenītes paskatā, nikni izmeta: «Es nemīlu šo valsti. Es mīlu šo zemi.» Lai arī viņš mīlēja tikai to zemi, ko bija privatizējis. Un ne milimetru aiz sētas.
Nu Latvijai visvairāk vietas palika laukumos un kroņa namos. Pāris reizes gadā Latvija laukumos un kroņa namos tika izpušķota gandrīz tikpat skaisti kā lielveikals un visādi izmīlēta orķestra vai labu pusdienu pavadījumā. Pārējās dienās Latvija sēdēja laukumā blakus ubagam vai kroņa namā skatījās, ko ļaudis lemj viņas vārdā. Un ļaužu lēmumi bija tik vērti, cik mīlestības uz Latviju un ticības tai viņi nebija palaiduši prom no savas dvēseles. Bet mīlestība, ja ar nebija palaista pavisam prom, bija varen aizkrauta ar daudzām svarīgākām lietām. Ar partiju vajadzībām, ar naudas mijēju lūgumiem, ar augstāku kungu pavēlēm… Tāpēc, ja ļaudīm atnesa, piemēram, likumprojektu Es kāpt gribu kalnā visaugstākā un likumprojektu Nelēkt augstāk par vistu kūts laktu, tie visbiežāk noraidīja pirmo un atzina otro. Turklāt vistu kūts ar gudru ziņu bija pārcelta uz Beļģiju. Un tas ļaudīm, no Latvijas raugoties, šķita varens augstums. Reizēm tie nožēloja, ka nevar izvēlēties tautu. Bet tad viņi atcerējās, ka var izvēlēties svītu. Un aizstāja ar to tautu.
Pieņemsim, ka izstāstīju te savu sapni. Tas nebija sapnis par cilvēkiem, kuri uztur Latviju klusā, godīgā un vispārībai neredzamā kalpošanā saviem ideāliem, saviem tuvākajiem, savam namam un savai zemei. Tā arī ir patiesa kalpošana valstij. Jo par valsti var teikt to pašu, ko pirms gadiem septiņdesmit pieciem kāds teica par ģimeni. «Ja ģimene ir tavs krusts, tad paliec par Lāčplēsi un nes savu krustu!» Tā ir arī kalpošana, kas nodrošina, ka valstij būs uz ko paļauties grūtā brīdī. Nevis patētiskas klaigas par valsti to gādās, bet šī klusā, rimtā darīšana. Ne atziņa: «Ja suns rej uz mēnesi, tā ir reliģija, ja uz svešinieku – patriotisms», bet centieni sasniegt demokrātijas otro pakāpi, kad «brīvība no» top par «brīvību priekš» (sk. P. Laķis). Brīvību priekš Latvijas.
Bet sapnis bija par ļaudīm, kas vaikstās vispārības priekšā, lai attaisnotu savu vēlmi nomest nesakoptas valsts krustu no saviem pleciem. «Valsts man ir, ja…», «Valsts man ir, bet…», «Kad Latvijā būs labklājība, es atgriezīšos…» u.tml. Valsts nesaiet varā. Valsts – tā ir dalīta atbildība. Valsts man ir, ja es arī piedalos. Visi citi ja un bet jau ir līferēšana.
Runā gan, ka valsts vairs neesot nācijas augstākais sasniegums. Nu tā esot nācija pati. Taču arī tad, ja valsts ir tikai tehnoloģiska ierīce nācijas pašapliecinājumam, pie mums to sauc – Latvija. Bet saimnieks, kurš netur savus rīkus kārtībā, nepelna cieņu. Nepelna cieņu tas, kam patriotisms sākas un beidzas 18. novembrī. Astoņpadsmitais novembris ir tikai diena, lai atskaitītos tiem, kas šo valsti aizsāka. Patriotus vajag Latvijas ikdienai pirms un pēc tā.