23. novembrī klausījos konferences Latvijas mediji: izaicinājumi un attīstības stratēģijas pārmaiņu laikā tiešraidi. Par attīstības stratēģijām nedzirdēju neko. Dzirdēju šo to par izdzīvošanas stratēģijām un taktikām.
Taču tas nav viens un tas pats. Vārds «attīstība» mediju (saskarsmes ar cilvēkiem) laukā man šķiet neiespējams vai vismaz liekulīgs, ja tas neapliecina kvalitatīvas pozitīvas pārmaiņas pirmām kārtām apgaismības un morāles lietās. Kamēr sabiedrības un mediju kvalitāte nav mediju savstarpējas konkurences pamatkritērijs, par attīstību nav ko runāt. Un mūsdienās par to (sevišķi drukātajiem medijiem) nav ko runāt, kamēr nav gatavības mainīt esošo paradigmu.
Protams, mediju attīstība var nozīmēt arī spēju ar savu piedāvājumu rezultatīvi veidot pieprasījumu. Teiksim, pēc kvalitatīvām vērtībām, cilvēku attiecībām vai vismaz vietējās produkcijas. Izdabāšana esošajam pieprasījumam un lēna, taču neatlaidīga dzeltēšana (līmenis, kādā medijos tiek iztirzāta politika vai dzīve) tā ietvaros nevar būt attīstība. Manā uztverē, tieksme ar lineāriem un sekliem smadzeņu rosināšanas paņēmieniem savākt iespējami lielāku auditorijas masu ne tikai padara drukātos, elektroniskos medijus un interneta portālus dzeltenākus, bet padara tos arī vienādus. Raugi, avīzes Čas un Vesti segodņa nolēmušas sapāroties vai saplūst, jo «nevienam nav noslēpums, ka cīņā par lasītāju kādā brīdī tās kļuva faktiski vienādas». Es tieksmi vienādoties uz leju saskatu arī latviešu medijos.
Tas lielā mērā notiek tāpēc, ka izdzīvot šķiet daudz svarīgāk nekā attīstīties. No vienas puses, tiek runāts, ka mūsdienās ir bezcerīgi visiem tiekties «paņemt» visu zemju visus proletāriešus, ka vajag segmentēt auditoriju, no otras – par mediju sapņu auditoriju kļūst lumpenproletariāts. Tāpēc, ka te vēl ir masa ar unificētiem priekšstatiem un minimālu, patstāvīgu smadzeņu pretestības spēju. Mediju pārstāvji konferencē paši atzina, ka tas tā ir. Jo tie uzdeva medija reputāciju un reitingu par šķirtām lietām. Teica, ka vienā kabatā, lai būtu liela skatāmība, klausāmība vai lasāmība, tiem jātur mēsli, bet reputācijas dēļ jānēsā analītisks pletkrekls. Manā uztverē, attīstība nozīmē izņemt mēslus no kabatām gan sev, gan sabiedrībai. Nevis dalīties mēslos.
Taču šīs masas «paņemšanai» nevajag domāt par attīstības resursiem, diezgan ar izdabāšanu tajā pieņemtām dogmām. Tai viegli uzdot par analītisku un pētniecisku vairāk vai mazāk publiski sakārtotu politisko intrigu, darījumu, problēmu, skandālu… apakšveļas kaudzīti. Te gan domas var atšķirties. Piemēram, tur kur deputāte Mūrniece saskata pētniecisko žurnālistiku, es neredzu pat pētniecības pazīmes. Tāpat man ir jautri, ja, piemēram, manus komentārus sauc par analītiskiem. Labākajā gadījumā tie ir viedokļi, kas balstīti analītiskā līmenī izkoptos pirmavotos. Šie pirmavoti parasti nav citi mediji.
Man šķiet, ka pētnieciskā un analītiskā žurnālistika Latvijā ir (ar izņēmumiem) visai nosacīta būšana. Un ne tāpēc, ka nebūtu talantīgu cilvēku. Galvenokārt tāpēc, ka tas, kurš pēta vai analizē kādu lietu ar ierobežotu redzes leņķi, kuram uz galvas stāv kaut kādu iepriekšpieņēmumu vai interešu slogs, nav ne pētnieks, ne analītiķis.
Šim pieņēmumam par labu runā arī tas, ka mediji nenosedz un neatklāj visu sabiedrisko viedokļu spektru. Katram medijam te ir tēmu zonas, attieksmē pret kurām tas pozicionējas kā apkalpotājs vai padotais. Ir informatīvā atbalsta nodrošinātājs, nevis sabiedriski politisks institūts. Tepat var pieskaitīt vēlmi grupēt sabiedrību saskaņā ar politikas uzdotām klišejām. Turklāt man šķiet, ka vairākumam politiķu un amatpersonu mediji ir vienīgais (plus darba papīri) sabiedriskās izziņas avots, vienīgā lasāmviela. Proti, politiķus un amatpersonas daudz retāk, nekā gribētos, var izmantot kā avotus, lai gūtu iespēju medijā analītiski spriest par šo amatpersonu kompetencē esošām lietām. Nekompetence nelaiž klāt pie informācijas.
Dīvaini, mediji it kā nosaka sabiedrisko domu, bet nav tās līderi. Un nebūs, kamēr mediju saturu noteiks politikas apkalpošana. Dīvaini arī tas, ka mediji, kurus sauc pat par pirmo varu, nespēj noteikt pat sevis lasīšanas modi. Dīvaini, jo tirgos augstu kotējas lērums lietu, kuras «plašām masām» nav saprotamas. Bet mediji, kuriem ir ceturtā vai pirmā vara, kuri sevi dēvē par masu vai sabiedriskiem medijiem, nespēj variēt sabiedriskuma modi. Teiksim, pievērst to attīstības, vērtību kategorijām. Jādomā, ka mediju vēsts, iespējams, nemaz nav attīstības vēsts. Turklāt es neteiktu, ka no medijiem pilnībā pazudusi servilitāte attieksmē pret varu. Un, ja ar ir pazudusi, tad to kompensē servilitāte attieksmē pret publiku.