Nauda ir nauda. Vai lats, vai eiro, vai dolārs. Dažam nauda līp pie pirkstiem, citam pie nagiem, dažam nes augļus, citam postu. Man šķiet, ka jebkurā gadījumā galvenais jautājums nav vis tik daudz par eiro vai latu kā tādiem, cik par to, vai protam apieties ar naudu.
Ja sabiedrība domātu, ka valdīšana ir labi apgājusies ar latu, tad pretestību eiro pamatā noteiktu vien kādi mentāli, kultūras, nevis monetāri vai ekonomiski apsvērumi. Tad nebūtu eiro sakarā jāizceļ arī kādi politiski riski, jo varētu paļauties, ka valdīšana, operējot jebkurā kontekstā, jebkurā vidē un ar jelkādiem resursiem, saglabās stāju un pratīs apieties ar naudu valstij par labu.
Šobrīd referendumā par eiro cilvēki balsotu ne tik daudz par to vai citu naudiņu, cik paustu savas domas par to, kā valdīšana prot apieties ar naudu. Bet valdīšana no referenduma bēguļo. Tātad tā apzinās, ka nav spējusi pārliecināt sabiedrību par savu prasmi rīkoties ar naudu. Pat eksperti apcer eiro vien tiešā naudas lietojuma (monetārā, ekonomiskā) valodās. Bet, ja gribas, lai cilvēki pieņem eiro, stāsts par to jāiztulko arī sociālā un humānā valodā. Jāraksturo ne tikai maiņas līdzekļa nomaiņa, bet arī kultūras transformācijas, kas tai sekos. Katram cilvēkam, ieraugot pie desas, kurpēm vai ziepēm cenu latos un eiro, jājūt, ka viņš redz attīstības vektoru, saņem labākas dzīves vēsti. Vai valdīšana spēj cilvēkus par to pārliecināt? Ja nespēj un ja turklāt vēl izvairās prasīt cilvēku domas svarīgā lietā, tad tas liecina, ka eiro tai vajadzīgs tik tādēļ, lai atstumtu atbildību par savu neprasmi apieties ar naudu tālāk no sevis. Tas liecina, ka valdīšanai izdevīga atbildības kolektivizācija.
Domāju, ka pretestību eiro lielā mērā nosaka arī valdīšanas prasme apieties ar Eiropu. Mēs stājāmies ES vislabāko solījumu pavadīti. Bet daudz kas izrādījās samelots. Saskaņā ar solījumu kopumu mums šobrīd bija jābūt teju ES donorvalstij. Proti – pašapzinīgam partnerim, kurš izrīko naudu, nevis atrodas tās pakļautībā. Kāpēc neesam? Lūk, daži daudzmaz neatkarīgu ekspertu pirmskrīzes (2009.) pamatsecinājumi par pieciem ES pavadītiem gadiem. Ekonomikas atkarība no importa. Proti – vienvirziena preču kustība. Vienvirziena darbaspēka kustība – tikai uz pretējo pusi. Negatīvs starpvalstu investīciju saldo. Negatīvs ilgtermiņa migrācijas saldo. Brīva kapitāla un naudas kustība ar mīnusa zīmi (zaudēts kredītresursu pārpalikums). Utt. Tas liecina, ka nauda vairāk tērēta nekā lietota attīstībai.
Eiropas Savienība un eiro paši par sevi ir tikai dotumi. Es jautājumu par ES un eiro uzdotu pilnīgi otrādi – kāds labums no mums ES, kāds labums no mums eiro? Jo man kremt, ka mēs ES uzvedamies un tiecamies ielaisties ar eiro kā failed state (nenotikusi valsts). Un izskatās, ka mūsu politika ir – nenotikt. Jo mēs vēl nenotikuši izkaisām tos rīkus, kas nosaka valsts patību un stāju. Vienīgā vērtība, ko gaidām no Eiropas, ir – čemodāns ar naudu. Un drošība pasīvai aprūpējamo, ņēmēju eksistencei. Pat Nacionālajā attīstības plānā nauda mums korelē ar nepragmatiskām vērtībām, vien štukojot, vai no šīm vērtībām var gūt ātru peļņu. Proti – mēs tiecamies eirozonā nevis brieduma, bet vājuma dēļ. Ja Latvija spēj būt stabila partnervalsts citu, līdzīgu vidū, tad eiro var būt stabilitātes zīme. Bet, ja Latvija mēģina paslēpt Eiropā savu nenotikšanu, ja tā, pati vēl lāgā nenotikusi, atkal grib būt kolonija, tad eiro ir risks tās patībai. Viena no vājuma liecībām ir arī traibālisms, kas te vērojams gan politikā, gan ekonomikā. Proti – mums ir trīs ekonomikas klani, sektori (finanšu un banku, reālā, valsts budžeta), kuri raujas katrs par sevi un sev. Lasot attiecīgu klanu gudrinieku viedokļus, liekas, ka eiro ieviešanu tie uztver katrs citādi. Bet, ja atklājas pamatā resoriskie apsvērumi, kā lai vairojas sabiedrības atbalsts un saprašana?
Turklāt pretestību eiro, eirozonai pagaidām vairo arī ES institūti. Pat ES vadītāju, titulētu ES ekspertu eirozonas nākotnei veltītie atzinumi ir krasi pretrunīgi. Dažs no tiem saka – eiro, domā – dolārs, bet sapņo – juaņa. Latvijas valdība ne spēj, ne cenšas caursist šo nenoteiktību. Acīmredzot tai dots uzdevums, pieglaudušai ausis un ierāvušai astes, nodarboties ar eiro ieviešanas rutīnu. Bez diskusijām par iespējamiem nākotnes scenārijiem. Bez kompleksa, atbildīga pamatojuma, kādu iespaidu šī, teiksim, formalitāte atstās uz valsts neatkarību, vietējo ekonomiku un cilvēku labklājību.