Anita Daukšte / Autori

«[Tev], čali, pa galvu vajag, ja. Ilgi neesat sisti, ja...» Nu jau lielākā daļa Latvijas sabiedrības zina, ka šis nav vis bijis kāds divu pļēguru konflikts Centrāltirgus pievārtē, bet Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa izteikumi, vedot savu dēlu pirmajā skolas dienā uz svinīgo pasākumu mācību iestādē.

Tas, ka politikā jānovērtē nevis tas, ko saki, bet gan tas, kāpēc tas tiek teikts, ir zināms jau sen. Lūk, kārtējais piemērs šim apgalvojumam nāca klajā gluži nesen – vakar – ar portāla pietiek.com ziņu, kas vēstīja, ka pirmdienas vakarā satikušies par trīs oligarhiem dēvētie Andris Šķēle, Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs un apsprieduši, kādi varētu būt scenāriji Valda Dombrovska valdības krišanai, ņemot vērā esošo politisko situāciju.

Iestājies pavasaris. Tātad tas brīdis, kad, pēc dažu politikas vērotāju, opozicionāru un ekspertu domām, kas tika publiskotas pērnruden, vajadzēja sākties Valda Dombrovska trešās valdības nestabilitātes periodam. Vai tas ir sācies?

Rīt, 18. februārī, jāpiedalās referendumā un jābalso «pret» otras valsts valodas ieviešanu.

Iedzīvotāji arvien optimistiskāk vērtē valsts attīstību un valdības darbu, pirms dažām dienām moži vēstīja DNB Latvijas barometra pētījuma rezultāti. Tiesa, par optimismu liecina vien tas, ka valdību šobrīd atbalsta 20% Latvijas iedzīvotāju, kas ir drusku vairāk, nekā pirms gada.

Vakar no rīta Rīgā bija bieza migla – tā traucēja redzamību uz ielām un paralizēja lidostas darbu. Aptuveni ap pulksten vieniem migla izklīda un lielākā daļa cilvēku tūlīt piemirsa miglas sagādātās problēmas. Migla izklīda aptuveni tad, kad apstiprināja Valda Dombrovska trešo valdību.

Valsts prezidentam Andrim Bērziņam acīmredzot nebija citas izvēles, kā vien nominēt Ministru prezidenta amatam Valdi Dombrovski. Latvijas valdības esošais premjerministrs nevar nedēļas nogalē doties uz Briseli runāt par Eiropas Savienības finanšu ietvariem eirozonas krīzes apstākļos, ja viņam nav vismaz nākamās valdības veidotāja mandāta. Tāda acīmredzot bija motivācija, kāpēc tomēr tika izmocīta nominācija šīs nedēļas ietvaros.

Latvijas politikas praksē nav nekas neierasts, ka formālais vēlēšanu līderis tiek atstāts aiz valdošās koalīcijas borta. Strīdi par to, cik tas ir auglīgi, parasti ir neproduktīvi, jo koalīciju salikumu nosaka ne jau programmatiskā tuvība ( precīzāk – ne vien), bet gan līderu spēja saprasties, savstarpējās gaidas par amatu sadali, kā arī politisko spēku kuluāros stāvošo ekonomisko grupējumu ieceres.

Ja tu nepiedalies, tad nečīksti pēc tam, ka tevi neņem vērā lielā politika. Tā var teikt tiem, kas saka, ka nepiedalīsies referendumā, kurā tiks izlemts 10. Saeimas liktenis. Patiesībā vēsturiska iespēja, kas līdz šim nav bijusi dota Latvijas valsts pilsoņiem, līdz ar to – tās neizmantošana, manuprāt, ir vienkārši savu politisko tiesību izniekošana. Lai gan, protams, arī tiesības nepiedalīties nobalsošanā ir vienas no katra pilsoņa politiskajām tiesībām.

Iespējams, ka mirklī, kad lasītājs lasīs šīs rindas, jaunais Valsts prezidents jau būs ievēlēts un pēdējo nedēļu asākā politiskā intriga būs atrisinājusies. Taču tas nemazina vajadzību izklāstīt argumentus, kuri būtu pasakāmi par labu vienam un otram kandidātam, par labu vienam vai otram politiskajam scenārijam, ja netiek ievēlēts neviens no viņiem.

Kam ir izdevīga vāja iekšlietu sistēma bez priekšnieka? Parastā atbilde, neraugoties ne uz valsti, ne vietu, ne laiku, ir: noziedzībai – blēžiem, bandītiem un slepkavniekiem. Tāpat arī valsts pilsoņi, neraugoties ne uz vietu, ne uz laiku, atbildēs, ka viņi vēlas uzticamu un pārliecinošu iekšlietu sistēmu, kas garantē viņu drošību.

Latvija šogad ārpus mūsu valsts robežām izskatījās vairs nevis kā krīzes vissmagāk skartā Eiropas valsts, bet gan kā valsts, kuras iedzīvotāji krīzi pārcieš visklusāk. Lai arī Eiropas ierēdņi Latvijas iedzīvotājus apveltīja ar divdomīgām uzslavām par "veiksmes stāstu", veiksmīgi mēs viņiem bijām tādēļ, ka, paciešot iekšējās devalvācijas sekas, nebrucinājām eirovalūtu un kopīgo Eiropas ekonomiku.

WikiLeaks skandāls, kas ievērojami izpurināja ASV starptautisko autoritāti, it kā uz mirkli pieklusis. Taču nav ne mazāko šaubu, ka tas nenorims līdzīgi kā "parastie" preses skandāli, kas parādās, lai dotu vietu nākamajam.

Stāsts par to, ka Vienotība divdesmit minūšu laikā valdes sēdē pieņēmusi lēmumu par ministru kandidātiem, tika sludināts ar mērķi nomierināt satrauktos prātus, ka apvienība atrodas uz šķelšanās robežas, un parādīt gan Rīgas pilij, gan zaļajiem zemniekiem, ka, redz, mēs jau varam, kad gribam. Patiesībā tā ir iluzora miera vēsts.

Ja valdību tiešām veido Valdis Dombrovskis, tad Visu Latvijai!/TB/LNNK jaunajā koalīcijā būs, ja nē – tad nebūs, pagājušajā nedēļā neoficiālā sarunā izteicās kāds pieredzējis politiķis. Pēdējo dienu notikumi, kas faktiski izslēdza VL!/TB/LNNK no topošās koalīcijas, liek atcerēties šo vārdu viedumu.

Pasaules mediju galvenās ziņas pēdējās divās dienās bija brīnumainā Čīles zeltraču glābšana no 700 metru dziļās pazemes, kur viņi vadīja savas dienas jau no 5. augusta. Pieļauju, ka Latvijā varbūt šķita neparasta vietējo mediju izvēle – likt uz laikrakstu vāka čīliešu kalnračus – sak, nu un kas mums par to? Taču 33 kalnraču glābšanas operācijai un pasaules reakcijai uz to ir daudz plašāks konteksts un mācība.

Politikā bieži vien situācijas, kad viss šķiet tik skaidrs, ka skaidrāk vairs būt nevar, plāni mēdz sarežģīties tik ļoti, ka pat cītīgiem vērotājiem šķiet par grūtu izprast politisko piruešu piezemēšanos.

Saskaņas centra nule paustais aicinājums Latvijas darba ņēmējiem piedalīties Eiropas ģenerālstreikā 29. septembrī pret "valdību īstenoto taupības programmu" sakustināja vasaras saulgozī norimušo politisko pīļu dīķi.

O, paskaties, šitā atkal seju nomainījusi! Klau, nu kā var uz skatuves kāpt ar tik baisu frizūru! Ārprāts, kas viņai mugurā! Jā, viņam balss galīgi nevelk, nu jā, kur jau tie gadi.... Šādi un ne tādi vien komentāri noteikti atskanēja no daudzajiem skatītājiem, kuri otrdienas vakaru bija nolēmuši veltīt Jaunā viļņa atklāšanas koncertam.

Izlasot ziņu par valdībā iesniegto dokumentu Uz ministriem attiecināmais regulējums saistībā ar Ētikas vadlīniju projektu valsts pārvaldes un pašvaldību amatpersonām, kuras iesaistās politiskajā darbībā, šķita, ka beidzot ir radīts kāds dokuments, uz kuru atsaukties vērtējumā par lielus mērogus sasniegušā administratīvā resursa izmantošanu priekšvēlēšanu kampaņā.

Notikumi ap starptautiskās izstādes World Expo 2010 Šanhajā Latvijas paviljonu ir ļoti zīmīgi. Tie kārtējo reizi parāda, ka tā īsti un pa godam neko paveikt nevar. Te nav runa par pašu paviljonu, kurš tieši ir izdevies.

Jāsecina, ka gaiss Jūrmalā, kas, to ievelkot plaušās, šķiet tik veselīgi spirdzinošs, tomēr ir saindēts. Jo kā gan citādi saprast, ka tieši šajā Latvijas populārākajā kūrortpilsētā tās pilsoņiem jau kuro sasaukumu pēc kārtas izdodas ievēlēt domē deputātus, kuri principā nesaprot, ar ko nodarbojas pašvaldība. Tie jau kuro sasaukumu pēc kārtas pašvaldību vadošās institūcijas darbu pārvērš par savu rebju kārtošanas lauciņu un pilnīgu bezprincipu kaujas arēnu.