Elita Veidemane / Autori

“Ozolu iestādīja 1964. gadā, kad uzcēla autoostu. Autoostā sāku strādāt 1972. gadā. Tad ozols jau bija sasniedzis rokas resnumu. Agrāk, kad nekaisīja uz ietvēm sāli, koki auga labi. Zem ozola svinējām Jāņus. Autoostā nostrādāju 47 gadus, un ozols vienmēr priecēja cilvēkus. Tas ir autoostas simbols – stiprs un dižens. Cilvēki, kuri to iestādīja, jau sen miruši, nav kam pajautāt, ko viņi domā par ozola nociršanu, lai realizētu ES projektu “Rail Baltica”. Viņu ieguldījums jāciena, un ozols ir pelnījis pārstādīšanu citviet Rīgā,” uzskata Rīgas autoostas bijusī darbiniece Ināra Geislere.

“Šajos krīzes apstākļos maskas arī ir kritušas, un šo faktu mēs nevaram aizmirst kā nebijušu. Mēs nevarēsim padarīt par nebijušu arī varas attieksmi pret cilvēkiem. Tas ir tāpat kā ar laulību: viens no laulātajiem aiziet “pa kreisi”, otrs laulātais piedod, viņi atkal dzīvo kopā, bet krāpšanas faktu par nebijušu nevar padarīt,” domā Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.

"The psychological situation in Latvia can be compared to a gulag camp. The prisoners are demoralized and, of course, they do not trust the camp guards. But if the guard of the camp tells you "Look, this man is stealing bread from you," then the other prisoners jump on him and tear him to pieces. This is currently happening in Latvia,” Juris Rudevskis, a Latvian lawyer living in France and a doctor of law, describes the current situation. Today - an interview with Juris Rudevskis.

“Situāciju Latvijā psiholoģiskā ziņā var salīdzināt ar gulaga nometni. Ieslodzītie ir demoralizēti, viņi, protams, neuzticas nometnes sargiem. Bet ja nometnes sargs pasaka, lūk, šis cilvēks jums zog maizi, tad pārējie ieslodzītie metas viņam virsū un saplosa gabalos. Tas šobrīd notiek Latvijā,” esošo situāciju raksturo Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis. Šodien – intervija ar Juri Rudevski.

“Sliktāku rezultātu kā Pavļutam būt nevar, vismaz Eiropas mērogā. Vakcinācija izgāzta, ierobežojumi nokavēti. Bija paredzēts ierobežojumus pieņemt 4. oktobrī, bet atlika, jo vajadzēja atklāt veikalu “Lidl” 7. oktobrī, svētku gaisotnē 8. oktobrī valdība pieņēma “nekādus” ierobežojumus, visu novēloja par divām nedēļām, un tagad mēs esam vienīgā valsts Eiropā ar lokdaunu, kuru tāpat iedzīvotāji respektē tikai naktssēdes laikā,” teic Pēteris Apinis. Šodien saruna ar žurnāla “Latvijas Ārsts” galveno redaktoru, ārstu Pēteri Apini.

“Veselības ministrija ir diezgan viltīga: tā mēģina sarīdīt privātās un valsts medicīnas iestādes,” teic plastikas ķirurgs Jānis Zaržeckis, analizēdams vissvaigāko situāciju veselības aprūpes jomā, “ministrija apraksta, ar kādu pašaizliedzību valsts slimnīcas glābj pacientus, kamēr privāto medicīnas iestāžu speciālisti, pēc ministrijas domām, tikai rauš naudu ar liekšķerēm – bez strādāšanas.”

Daira Januša, Arņa Cimdara meita, sestdienas vakarā nesagaidīja atvainošanos no telekompānijas TV3, kas turpināšot “pētīt šo gadījumu”. “Gadījums” bija skaļš, ja vien kāda cilvēka dramatisku aiziešanu var izmērīt ar sabiedriskās rezonanses skaļumu, savukārt tā pasniegšanas veids – nekrietns. Balstoties uz “neoficiālas informācijas” nestabilā pamata, TV3 žurnālisti ziņoja, ka Arnis Cimdars slimnīcā esot uzrādījis viltotu sertifikātu.

“Ja pie vainas būtu kāda dabas katastrofa vai pandēmijas nepārvaramā vara, tad varētu saprast, bet nē, tā ir konkrētu cilvēku konkrēti izstrādāta cūcība, kas ir noorganizēta Eiropas līmenī. Turklāt par to neviens nevēlas runāt, un tas tracina,” analizējot situāciju, kādā tiek nolikti ražotāji krasā energoresursu cenu kāpuma apstākļos, teic Valdis Zariņš, SIA “Lode” valdes loceklis. Šodien intervija ar Valdi Zariņu.

Arnis Cimdars bija viens no nedaudzajiem valsts amatvīriem, no kura atbildēm uz žurnālista jautājumiem nevajadzēja bezgalīgi spiest ārā ūdeni. Cimdars atbildēja konkrēti, loģiski un bez liekvārdības. Gan tad, kad bija, kā mēdz teikt, mierīgās intervijas, gan tad, kad viņam nācās atbildēt uz nepatīkamiem, asiem jautājumiem.

„No Barikāžu muzeja visi mēģina atkratīties,” izteicās kāds politikas vērotājs. Bet muzejs var vienkārši izbeigties, kaut gan tā dibinātājs un direktors Renārs Zaļais saka: „Kamēr esmu pie dzīvības, dzīvs būs arī Barikāžu muzejs.” Šobrīd ir jaušama finansiāla nedrošība, bieži mainās darbinieki, jo algas ir ļoti mazas. Ienākumus apcērp arī pandēmija, un valsts dotācija ir tikai 20 000 eiro gadā. Barikāžu muzejs savulaik izteica vēlēšanos pievienoties Latvijas Kara muzejam, bet liels entuziasms no tās puses nebija jūtams.

“Šantāžas ceļā izspiests atlīdzinājums,” teica Aleksandrs Kiršteins (NA), 30. septembrī Saeimā debatējot par likumprojektu, kas paredz ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonus eiro par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem. Kaut arī holokaustā nekādi īpašumi netika zaudēti, jo tos 1940. gadā jau bija paspējuši atņemt padomju okupanti, šāds formulējums likuma nosaukumā tomēr palika. Protams, Kiršteina priekšlikums netika pieņemts. Taču skaidrs, ka debates turpināsies gan otrajā, gan trešajā lasījumā.

The elegant, erudite, Latvia-loving gentleman, who was born in 1949 in a Munich refugee camp, loved his ancestral homeland more than anything. A diplomat and a Member of the Saeima who has done everything possible and impossible for Latvia. He was only 71 years old.

Smalkais, erudītais, Latviju mīlošais kungs, kurš, piedzimis 1949. gadā Minhenes bēgļu nometnē, savu senču dzimteni mīlēja vairāk par visu. Diplomāts un Saeimas deputāts, kurš darījis Latvijas labā visu iespējamo un neiespējamo. Viņam bija tikai 71 gads.

„Prezidents nesen ziņoja, ka viņu neinteresējot popularitāte vai paša tēls, par valsti vien domājot. Un tad izdomāja šo…Nelaikā un nevietā,” „sejugrāmatā” raksta Linda Mūrniece, viesnīcas „Hotel de Rome” pārvaldniece, uzzinājusi par Valsts prezidenta vēlmi redzēt Rīgas pilī jaunu koncertflīģeli.

Premjers bija pikts, ārpuskoalīcijas deputāti – neciešami ziņkārīgi, bet skaidrības tik un tā maz. Bet runa bija par 80 miljoniem eiro, kas Saeimas deputātu pieprasījuma vēstulē Veselības ministrijai skanēja sausi un – es pat teiktu – kategoriski: “Par publiski izskanējušo informāciju par 80 miljonu eiro izlietojumu 120 intensīvās terapijas gultu izveidei Covid-19 pacientu vajadzībām”.

“Katru dienu medijos lasām, cik ir inficējušies, cik miruši utt. Tikai to vien! Valdība neieklausās sabiedrībā, neieklausās, piemēram, lielā tās daļā – studentos, kuri veidos mūsu nākotni. Toties valdība atzīst, ka neko nedarīja tāpēc, ka “baidījās no masveida protestiem”. Un ja nu pie robežām sāksies kaut kādi masveida nemieri, tad valdība tā nobīsies, ka metīsies uz pirmo lidmašīnu un bēgs prom no Latvijas?” retoriski vaicā bijusī labklājības ministre, tagad Saeimas frakcijas "Neatkarīgie" deputāte Ramona Petraviča.

“Čekas kartīšu publiskošana ir vecā komunistu principa atdzīvināšana, kas ietver sevī kolektīvo atbildību. Mums ir viens saraksts, no kura gandrīz neko nevaram līdz galam noskaidrot. Čekas sarakstā ir cienījami kultūras darbinieki, kuri ir daudz darījuši Latvijas labā ar savu talantu un autoritāti, stājoties priekšā Maskavas diktatoriskajai mašīnai. Un viņi ir vienā sarakstā ar nodevējiem Leonīdu Fominu un Marģeru Vītoliņu,” 30 gadus pēc “čekas maisu” iznešanas no VDK ēkas teic Indulis Zālīte, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs. Šodien intervija ar Induli Zālīti.

"People are nervous and tired of Covid. I think the frustration is greater now than it was three years ago. However, it is not possible to develop a coherent policy based on dissatisfaction alone,” says President Egils Levits. Today - an interview with Egils Levits.

“Cilvēki ir nervozi un noguruši no kovida. Domāju, ka tagad neapmierinātība ir lielāka nekā pirms trim gadiem. Taču, balstoties tikai uz neapmierinātību vien, nav iespējams veidot sakarīgu politiku,” uzskata Valsts prezidents Egils Levits. Šodien intervija ar Egilu Levitu.

“Iedomājieties tiesas sēdi, kad lietas izskatīšana pēc būtības vēl nav uzsākta, bet tiesnesis atnāk un paziņo, ka te jau viss ir skaidrs – tev jāzaudē, bet tev jāuzvar... Ministres rīcība šajā gadījumā nav likumam atbilstoša, un ikvienam ir pamats apšaubīt izmeklēšanas objektivitāti. Tomēr joprojām ceru, ka Valsts policija būs objektīva – par spīti ministres spiedienam,” teic zvērināta advokāte Viktorija Jarkina, komentēdama iekšlietu ministres Marijas Golubevas jaukšanos izmeklēšanā, kas uzsākta pēc advokātes iesnieguma.

“Domāju, ka te vienkārši ir administratīva nespēja. Es iedomājos, kas notiktu, ja sāktos karš – vajadzētu uztaisīt konkursu, lai nopirktu patronas. Pēc tam to pārsūdzētu. Kamēr vēl caur tiesu – mēs būtu desmit reizes iekaroti,” kādā TV raidījumā teic bijušais premjers Māris Gailis. Nevar nepiekrist: muļļāšanos ar robežas žoga būvi varētu uzskatīt par anekdotisku, ja vien tā nebūtu traģiska. Sabrieda jautājumi, kurus uzdevu iekšlietu ministrei Marijai Golubevai (“Attīstībai/Par”).

„Runa ir nevis par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu – kā visiem mēģina iestāstīt ebreju organizāciju aktīvisti –, bet par vienas grupas bagātināšanos, kam nav nekādas saistības arī ar šodienas taisnīgumu. Jo Latvijas pilsoņiem, kuri nav atbildīgi par holokaustu, liek „atlīdzināt” totalitāro režīmu netaisnības tiem, kas paši no šīm netaisnībām nav cietuši,” absolūti skaidri savu viedokli pauž Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA).