Elita Veidemane / Autori

«Atmiņas ir paradīze, no kuras mūs nespēj izdzīt neviens,» – neatceros, kurš to ir teicis, bet tas ir trāpīgi. Protams, var pateikt arī citādi: «Atmiņas ir elle, ko neviens nespēj izdzīt no sevis.» Bet apgalvojumu dažādība liecina par dzīves dažādību. Tāpat arī dzīve ar Aivaru bija dažāda. Un par abu pilnīgi pretējo apgalvojumu pareizību var pārliecināties manā grāmatā par Aivaru Brīzi – «Dzelzsgriezējs un dūja». Tā iznāca 2015. gadā. Divus gadus pēc Aivara aiziešanas Mūžībā.

«Taču saprotiet – ir trīs partijas, kas ved atsevišķas sarunas, katrai no tām atšķirīgs formāts un redzējums. Ir nepieciešama iniciatīva no Rīgas pils, lai sarunas iegūtu jaunu formātu,» pirms pāris dienām žurnālistiem teica partijas KPV LV premjerministra amata kandidāts Aldis Gobzems. Kaut ko Gobzema kungs pateica pareizi: ir trīs partijas, un katrai savas sarunas un aicinājums. Viena partija velk uz purvu, otra – uz dīķi, trešā – uz zaru kaudzi.

«Kioto konference notika piecpadsmito reizi, un es uz šo pasākumu biju uzaicināts jau sesto reizi. Tas bija Science Technology for Society forums, kurā piedalās ap 800 zinātnes administratoru un menedžeru, zinātnisko institūtu un pasaules lielāko firmu vadītāju. Šajās firmās attīstās modernā industrija, kam ir zinātniska bāze, jo šīs firmas nodarbina zinātniekus. Tās salāgo moderno tehnoloģiju attīstības virzienus, atrodot valsti, kuru konkrētais virziens varētu interesēt un ar kuru sadarbojoties inovāciju atklājusī valsts varētu pelnīt,» savu stāstījumu iesāk Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.

Ļoti uzmanīgi izlasīju kolēģa Imanta Vīksnes rakstu Tiesājamais Gapoņenko uzkurina jaunu porciju naida (NRA, 19. oktobris). Pirmoreiz – kad tas tika publicēts, otrreiz – kad komentāru par šo rakstu sejugrāmatā sniedza psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Intervija ar Liepājas mēru Uldi Sesku: par Saeimas vēlēšanu rezultātiem, par to, kā tie iespaidos ostas pilsētas dzīvi, par melu avīzes skandālu, kas noticis pirms pašvaldību vēlēšanām, bet vēl šodien iespaido klimatu piejūras pilsētā, kā arī par mēra iespējamo atkāpšanos no pilsētas galvas amata.

Vīrietis gaidīja īstos akordus, mētādams mikrofonu no rokas rokā. Kad pienāca pareizais brīdis sākt dziesmu, viņš kaislīgi sakratīja ar bārkstīm apšūtās piedurknes un, aizžmiedzis redzokļus, ieblējās nebalsī. Priekšnesums ilga pāris minūtes, un vīrieša šķībais blējiens griezās ausīs tik fascinējoši, ka nebija spēka pārtraukt skatīšanos: gribējās zināt, ar ko tas viss beigsies... Un beidzās tas ar triumfāli greizu finālu. Jācer, ka šī satraucošā videoklipa filmētājs nenobeidzās no smiekliem. Pašam «rokmūziķim» smiekli nenāca: viņš atbildīgi sniedza neatkārtojami kaislīgu priekšnesumu, no sirds būdams pārliecināts, ka skatītāji jau sen ir noģībuši muzikālajā katarsē.

«Drīz bijusī koalīcija – ZZS, NA un Vienotība – jums šķitīs kā marcipāna kūka, salīdzinot ar to nebaudāmo ķīseli, kas nāks pēc tam,» pēcvēlēšanu situāciju sarkastiski vērtē viens otrs politikas vērotājs, ieklausoties tajās partijās, kuras uzskata sevi par vēlēšanu uzvarētājām, kaut gan neviena no tām (izņemot mūžīgo Pirra uzvaru karalieni – Saskaņu) nav saņēmusi pat piektdaļu balsotāju (pat ne visu vēlētāju) atbalsta.

1986. gadā publiski nostāties pret vissavienības megaprojektu – Daugavpils HES – bija tiem laikiem neapjausta iedrošināšanās, bet, pateicoties tai, projektu apturēja uz visiem laikiem. Slutišķu sādža, senie kapi, Daugavas augšteces gleznainie loki tika glābti. Un to izdarīja žurnālisti Arturs Snips un Dainis Īvāns. Laikrakstā Literatūra un Māksla viņi publicēja rakstu sēriju Par Daugavas likteni domājot, kurā analizēja estētiskos, ekoloģiskos, sociālos un ekonomiskos zaudējumus, ja tiks uzcelta Daugavpils HES. Cilvēki labi saprata: tā nav cīņa tikai par Daugavu vien, tā ir cīņa par Latviju, tāpēc aktīvi atbalstīja abu žurnālistu centienus. Cīņa par Daugavu ieguva visas tautas cīņas statusu. 1987. gadā Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns paziņoja, ka nolemts atteikties no Daugavpils HES celtniecības. Tas bija kas neticams: ar sabiedriskas iniciatīvas palīdzību apturēt vissavienības lielprojektu, kas turklāt jau bija iesākts. Snipa un Īvāna bezkompromisu cīņa pret Daugavpils HES bija kā pamats Latvijas Tautas frontes sākumiem, kā vēsturisku pārmaiņu vēstnesis, kā apliecinājums tam, ka ar tautu spēlēties nedrīkst. Vismaz ne tik ilgi un bezkaunīgi, kā varai ienāk prātā. Šopavasar Arturs Snips iepazīstināja lasītājus ar savu jaunāko grāmatu – Notvertais laiks. Tā ir esejisku hroniku apkopojums par valsts un personiskās dzīves laikposmiem. Ne velti grāmatas prezentācija notika Latvijas Tautas frontes muzejā: grāmata ietver arī ne tik senos, bet jau tik aizmirstos Tautas frontes laikus, kuriem nav atradusies vieta Latvijas simtgades rīkotāju izveidotajā svētku programmā. Šodien intervija ar rakstnieku un žurnālistu Arturu Snipu.

"Neatkarīgās" lasītāju zvani.

Rīga pēc Saeimas vēlēšanu dienas pārgāja emocijām pārbagātā naktī, kas, pateicoties neparasti siltajam laikam, bija cilvēku pilna. Emocijas bija dažādas: no histēriskas bravūras līdz klusai rezignācijai. Kā jau vienmēr pēc vēlēšanām. Taču jau naktī varēja nojaust: viss ir noticis, un politiskais gadatirgus var sākties.

«Ir jāpārtrauc šķelt latviešu tautu atkarībā no tā, kādā dzimtajā valodā mēs runājam,» savā video uzrunā pauž Saskaņas saraksta kandidāte Evija Papule.

2018. gada pavasarī, ņemot vērā čekas maisu tēmas aktualitāti, sabiedriskā organizācija Latvija pasaulē (LP) ar Zinātņu akadēmijas līdzdalību izveidoja darba grupu, lai izvērtētu bijušās LPSR Valsts drošības komitejas dokumentu autentiskumu, aģentūras saraksta publicēšanas lietderību, veiktu juridisko pretrunu analīzi un modelētu procesa sociālos riskus un sekas.

«Man ir zaļais aizkars,» Lidija norāda uz kokiem, kas vēl vasarīgi šalc aiz loga, norobežojot viņas dzīvokli no ielas. Lidija aiz «zaļā aizkara» dzīvo glītā, gaišā miteklī, kurā lielu ikdienišķās esības laukumu aizņem grāmatas. Iespējams, tāda gaiša norobežošanās pasargā Lidiju no liekiem satricinājumiem, kuru viņas mūžā ir bijis jau pārlieku daudz.

1980. gadā Latvijā nebija ne Sabiedrības integrācijas fonda, ne Papardes zieda, arī par Sorostētiņu nebija pat nojausmas. Toties bija skolas, parastas padomju laika skolas, kurās mācījās parasti pusaudži, kas nereti mēdza uzdot jautājumus, uz kuriem nebija standarta atbilžu.

«Ir asaras, smiekli un piedzīvojumi, bet ģimenes spēks ir lielāks par visu. Mēs cits citu atbalstām līdz galam, un ir gandarījums par paveikto. Pats lielākais ir prieks būt kopā, vienalga, kur tu atrodies,» tāds bija kādas daudzbērnu ģimenes mammas emocionāls izpaudums, saņemot Amerikas Latviešu apvienības (ALA) piešķirto ikmēneša stipendiju 360 ASV dolāru. Šādas stipendijas, pateicoties ALA un Latvijas Bērnu fonda (LBF) sadarbībai, piešķirtas maznodrošinātajām daudzbērnu ģimenēm uz vienu vai diviem gadiem.

Pirms kāda laika mani palūdza novērtēt TV24 raidījumu kvalitāti, vadītāju prasmes piesaistīt skatītājus utt., tostarp arī savulaik gana populāro ekrāna vēstījumu Rampu ugunis, kuru vadīja Andris Kivičs. Izteicos šādi: «No skandālista Kiviča ir izaudzis līdzsvarots TV raidījuma vadītājs, kam daudz vairāk par mūzikas taisīšanu padodas raidījuma vadīšana. Andris Kivičs nu ir īstajā vietā. Atraktīvi, brīvi un reizēm pat drosmīgi. Vienīgi – jāizvairās no lētu sensāciju atspoguļojuma, kā tas bija gadījumā ar kādu sasirgušu biznesmeni. Tad jautājumi izskatījās sarunāti un pieglaimīgi, bet tas jau ir caurkritiens.»

Neatkarīgās 23. augusta publikācija par Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas (CK) pirmā sekretāra Alfrēda Rubika aizturēšanu 1991. gadā izraisīja diskusijas ne tikai lasītāju, bet arī to dienu notikumu dalībnieku vidū. Un šajās diskusijās nereti izskanēja pilnīgi pretēji situāciju skaidrojumi un apraksti...

Šis skaitlis man iecirtās smadzenēs kā trāpīgi mests tomahauks. 806 202 eiro.

Pārstāstīšu kādu tīmeklī izlasītu pasaciņu. Mežā notika prezidenta vēlēšanas. Godīgie un miermīlīgie zvēri izvirzīja savu kandidātu – cēlsirdīgo, taisnīgo un gudro Alni. Bet ligzdu postītāju un bezjēgā plēsēju frakcija izvirzīja dzērāju un visādi citādi pretekli Lāci. Visi, protams, paredzēja cēlā un iznesīgā Aļņa uzvaru, jo mežā labo un sirdsskaidro zvēru bija vairākums. Viltīgā Lapsa ierosināja: mēs taču visi esam par atklātību, vai ne? Protams, visi bija par to. Tāpēc balsosim atklāti! To viņa pateica skaļi. Bet pati nodomāja: lai visi redz. Arī Lācis lai redz.

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents, ir izdevis grāmatu Latvijai 100. Bet ne tikai par to runāsim: ir daudz smagu jautājumu par veselības aprūpes reformu. Tāpēc Neatkarīgā aicināja Pēteri Apini uz sarunu.

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild politologs, SIA Mediju tilts līdzīpašnieks Filips Rajevskis.

Uz Ilzes mājas jumta aug laimiņi. Šogad laimiņiem esot grūti gājis – sausums. Bet, tiklīdz uznāk lietus, mazās, dzeltenās zvaigznītes atsperas uz zaļajiem kātiņiem, un jumts atkal ir kā saulains debesjums. Tas mirdzina savu gaismu kopš 2009. gada: Ilze mēnesi apstādīja savas jaunās mājas jumtu, ģeotekstilā iestrādājot augsni un pēc tam tajā – laimiņu stādus. «Jumts līdz ar to ir smags, mājas konstrukcijai vajadzēja būt ļoti nopietnai, un tādu to arī projektēja,» stāsta Ilze, «tas nebija vienkārši, bet šo ieceri man lika pabeigt mana spītība.» Ilze smejoties piebilst: kurzemnieces spītība. Tai piespēlēja viņas vīrs un bērni, katrs savu iespēju robežās palīdzēdami piegādāt augsni uz jumta slīpni. «Esmu priecīga par saviem četriem bērniem, no kuriem vecākais studē, bet jaunākajam ir trīs gadiņi,» viņa saka.