Elita Veidemane / Autori

«Politiķi peld pa straumi kā beigtas zivis.» Šis teikums, lasot Indriķa Latvieša grāmatu Vara. Bailes 2, šķita ļoti garšīgs. Negrasos gan tagad pievērsties nedz literatūrkritikai, nedz pārspriedumiem, kas šajā grāmatā ir patiess un kas – literārs izdomājums, tomēr viens otrs atzinums trāpa kā precīzi mests āmurs – tieši pa pieri.

Tagad jau ir sarežģīti pateikt, vai Andris Lielais ir populārāks kā kinoaktieris vai kā Krievijas politšovu zvaigzne. Viņš ir dzimis Latvijā, taču pēc vidusskolas Andris iestājās Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā: droši vien tāpēc, ka piecpadsmit gadu vecumā nospēlēja savu pirmo lomu – Lūrihu Rīgas kinostudijas filmā Vārnu ielas republika. Viņš ir filmējies 32 filmlentēs, starp kurām ir popularitāti iemantojušie seriāli Spēle, Impērijas bojāeja, Dvīņi, Zirneklis, Mans personiskais ienaidnieks, Anna detektīvs un citi.

«Daudzi no deputātu kandidātiem, kuri novados patlaban reklamējas, neprot būt cilvēciski, galveno vijoli spēlē aprēķins un sponsoru intereses,» privātā sarakstē skaidro kāds Saeimas deputāta kandidāts.

Pirms trīspadsmit gadiem bijušais Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks intervijā Vakara Ziņām atcerējās savu arestu 1991. gada 23. augustā.

«Vai nu īsa atmiņa, vai bailes,» komentējot Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) uzmanīgi izmanīgo rīcību attiecībā uz pretlatviskā krievnieku pulciņa «Latvijas krievu savienība» barvedi Tatjanu Ždanoku, noteica kāds politikas vērotājs. Nācās piekrist: CVK atmiņu acīmredzot bija apcirtušas gluži vai eksistenciālas bailes no tā, ka kompartijas dīva Ždanoka varētu izteikt nepārprotamus pārmetumus vēlēšanu komisijai, sak, es jau sen vairs neesmu drauds valstij, esmu kārtīga latvijiete, ko jūs mani šimpējat!

Dažās dienas pēc Valdgales purva un meža ugunsgrēka interneta medijos parādījās kāda Krišjāņa Langes raksts, kurā viņš atklāj «šausmu lietas» par minēto ugunsnelaimi. Noticēt autora runām par ugunsdzēsēju bezatbildību un vienaldzību, apgalvojumiem par glābēju priekšniecības nekompetenci ir visai grūti, jo sabiedrībā ir gana daudz gudrinieku, kuri zina daudz labāk, kā dzēst un kā glābt – labāk nekā profesionāli ugunsdzēsēji glābēji.

«Interesanti, vai kāds deputāta kandidāts devās svētceļojumā uz Aglonu?» – pirms dažām dienām, runājot par politiskajām aktualitātēm, pajautāja kāds mans draugs.

«Ir jāmācās no citu tautu kļūdām, jo mūsu ir pārāk maz, lai mēs drīkstētu pieļaut savējās,» uzskata Ingūna Rībena. Viņa joprojām ar satraukumu runā par latviskuma zudību, kas diemžēl pamanāma ik uz soļa, jo multikulturālā, liberālā pasaule turpina nomākt nacionālo un konservatīvo pasauli. Bet Ingūna – kā jau latviešiem pienākas – nepadodas. Šodien intervija ar Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu (Nacionālā apvienība).

Artura tēvs ir ukrainis, māte – latviete. Arturam ir... bija 25 gadi. Nesen Dņepropetrovskas apgabala Prajdovkas ciemā notika atvadu ceremonija no kaujas uzdevumā bojāgājušā liepājnieka Artura Bessmertnija.

Intervija ar Nacionālās apvienības (NA) ģenerālsekretāru Raivi Zeltītu – par «karsto» politisko ziemu, par NA tuvāko konkurentu – partiju KPV LV, par zvaigžņu komandām un propagandas avīžu speciālizlaidumiem.

Mani vairāk uztrauc pamestie dzīvnieki, degošie Latvijas purvi un nelabā iespēja palikt ziemas laika joslā. Tas viss mani uztrauc vairāk par zirnekļu cīņām Saeimas vēlēšanu burkā.

Edvardam Smiltēnam Saeimā, Latvijas Reģionu apvienības (LRA) frakcijas telpās, vēl nav sava kabineta, kaut arī viņš ir LRA valdes loceklis un premjera amata kandidāts. Taču kabinets nav galvenais: mierīgi un mērķtiecīgi, bez teatralizētiem uzvedumiem, frakcija kopā ar vēlēšanu kampaņas cilvēkiem strādā pirmām kārtām atpazīstamības virzienā. Ja izdosies, reģionāļi varētu ieņemt Vienotības politisko nišu. Šodien – saruna ar Edvardu Smiltēnu.

Lai pievērstu sev uzmanību, der izmantot arī absurda dramaturģiju. Šo paņēmienu sekmīgi piekopj arī Jaunā konservatīvā partija (JKP). Kāpēc partijas tēvam Jānim Bordānam iegribējās nosaukt savu politbērnu tieši tā, īsti nav saprotams, jo konservatīvisms neatbalsta straujas pārmaiņas, tas iestājas par esošās kārtības saglabāšanu un politiskās sistēmas «iekonservēšanu», piekrītot tikai lēnām pārmaiņām un pamatojoties uz sabiedrības pieķeršanos vecajām, drošajām vērtībām un ētiski morālajiem uzstādījumiem. Savukārt JKP – spriežot pēc tās līderes Jutas Strīķes kliedzieniem partijas reklāmā – gatavojas radikāli iznīdēt «neliešus» un visādi citādi riebīgos indivīdus, lai dzīvē realizētu komunistiskās internacionāles dziesmiņas vārdus «mēs jaunu pasauli sev celsim». Kāds nu tur vairs konservatīvisms...

Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi (Nacionālā apvienība): par Dziesmu svētkiem kā latviešu nacionālisma kvintesenci, par «latviskās kultūrtelpas» pārvēršanos «nacionālajā kultūrtelpā», par koncertzāli uz AB dambja un geju praidu kā Latvijas simtgades svinību «sastāvdaļu».

Nevienai politkopai tā nav laimējies kā tā dēvētajai KPV LV. Jau bija labi ar tās līdera Artusa Kaimiņa aktierdotībām atmaskojošu sižetu pasniegšanā, kamēr klajā nāca šīs partijas auglīgā draudzība ar KNAB.

Intervija ar politologu un Latvijas Universitātes asociēto profesoru Ivaru Ījabu: par mazpartiju agresīvi histērisko vēlēšanu kampaņu, par estētismu, fitnesu un lielo sportu partiju piedāvājumā, kā arī par to, kāpēc Mārim Kučinskim jādzer svaigi spiestas sulas.

Laipošana rada tikai pretlaipošanu. Tā izskatās situācija ar tā dēvēto Jaunās Vienotības (JV) memorandu, ko šī partija izsūtījusi «līdzīgi domājošajiem politiskajiem spēkiem»: tajā JV aicina pievienoties šim memorandam, kurā «partijas vienojas par skaidru atbalstu proeiropeiskai, demokrātiskai, tiesiskas valsts vērtībās balstītai politikai, apliecinot pašreizējā Latvijas ģeopolitiskā kursa nemainīgumu» (Krišjānis Kariņš). Memoranda autori aicina pēc vēlēšanām «nesadarboties ar prokremliskām partijām un to satelītiem Latvijas politikā».

Kaut arī neatradu oriģinālo avotu, no kura tika smeltas pērles, domas bija skaidras: tās patiešām varēja izteikt Artis Pabriks, proti, ka viņa pārstāvētā partiju apvienība (Attīstībai/PAR) nedalīs cilvēkus pēc etniskā, reliģiskā, finansiālā aspekta vai jebkā citādi, jo svarīgi ir tas, kāds ir katrs cilvēks, kādas vērtības pārstāv.

Vienotā, sajūsmas spārnos paceltā, patriotiskā un tautiskā Latvija aizgāja dziļā pagrīdē ļoti steidzīgi: tas notika jau pāris dienas pēc Mežaparka noslēguma koncerta.

Kas ir aktuālākais temats, par ko Krievijas vēstniekam Jevgeņijam Lukjanovam runāt dziesmu svētku nedēļā? Uzminējāt: krievu skolu pāreja uz latviešu mācībvalodu!

«Man bija auksti... tiešā un pārnestā nozīmē... prezidenta runa un tad pateicība partijai, valdībai un firmām pirms Pūt vējiņiem to visu vēl padarīja arī glumu... Lai cik lieliskas būtu spēka dziesmas un koristi...» – tāds ieraksts sociālajā tīklā parādījās nākamajā dienā pēc dziesmu svētku pēdējā vakara koncertemocijām, kas bangoja ar pozitīvas vētras spēku. Tvīta autore bija žurnāliste Baiba Strautmane. Gaišā pacilātība un prieks pie viņas tā arī neatnāca, jo tas viss tika nomākts ar ziemeļpuses vēju, runām un paldiesvārdiem. Var saprast Baibu un daudzus citus, kuri viņai piekrīt: tas bija pilnīgi lieki – aplauzt emocijas, vispirms klausoties neveiklu uzrunu, pēc tam – faktiski pirms svētku kulminācijas – veltīt uzmanību paldiesiem, kurus tāpat var izlasīt arī svētku programmā.

Pēc raženās dziesmu svētku nedēļas ir atnācis atelpas brīdis. Ir laiks palūkoties, kas ir bijis skaists un paliekošs, kas – izmetams aizmirstībā. Ar Neatkarīgo savās pārdomās dalās Raimonds Pauls, Ojārs Spārītis un Ieva Akuratere.