Elita Veidemane / Autori

«Tas nebūtu korekti pret partneriem – atnākt uz sarunām ar savu kabinetu,» Saskaņas centra (SC) valdes loceklis Andrejs Klementjevs kādā intervijā atgaiņājās no žurnālista centieniem izzināt viņa pārstāvētā politiskā spēka nodomus attiecībā uz ministru amata kandidātiem.

Pamodos Krievijā. Pēcvēlēšanu politiskās paģiras, kurās stindzinoši augstprātīgs uzvarētāju vēsums mijās ar divu pakaļpalicēju nervozo knakarēšanos – kurš pirmais un pēc iespējas izdevīgākā pozā atdosies uzvarētājam, uzdzina lingvistisku grūtsirdību: vai gadījumā nevajadzētu sameklēt kādu krievu valodas mācībgrāmatu, lai atsvaidzinātu kaimiņvalsts valodu.

«Apvienības Vienotība galvenā kļūda ir savu ētikas standartu neievērošana. Es uzskatu to par ļoti divkosīgu pieeju. Domāju, ka tā ir Vienotības atslēgas kļūda, varbūt pati vislielākā,» demonstrēdams īpatnēju latviešu valodu, skarbus vārdus savai ģenētiskajai radiniecei – Vienotībai – raidīja Zatlera Reformu partijas (ZRP) premjera amata kandidāts Edmunds Sprūdžs.

Neatkarīgā intervē politologu, vēlēšanu tehnoloģiju un parlamentu veidošanas speciālistu Edvīnu Inkēnu.

Par priekšvēlēšanu laiku, par tautas un politiķu morāli, par Latvijas nākotnes vīzijām – intervija ar Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču.

«Doktora Zatlera rīkojums Nr. 2 dos iespēju veselam grozam ar zaļiem, sīkiem un negataviem gurķiem nonākt galveno dārzeņu lomā,» privātā sarunā jokodamies pauda kāds politikas vērotājs. Jaunās sejas, pēc kurām alka ikviens vecajos laikos iztvīcis vēlētājs, nu ir parādījušās, turklāt lielā skaitā. Izpētot Saeimas ārkārtas vēlēšanām pieteikto deputāta kandidātu sarakstus, uzkrītošs zaļo gurķu pārsvars ir Zatlera Reformu partijā (ZRP).

Intervija ar Saeimas deputātu, partijas Visu Latvijai!-TB/LNNK valdes locekli Imantu Parādnieku.

Saskaņas centra (SC) runasvīri, tincināti par valdības personālijām – gadījumā, ja šis politiskais spēks tiks pie teikšanas, – klusē, kā zemi aiz vaigiem aizbāzuši. Nupat svētdienā Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) neiepriecināja TV skatītājus ar skaidru atbildi uz jautājumu: kas būs jūsu ministri? Kad tiksim pie stūres, tad arī uzzināsiet – apmēram tāds bija Rīgas birģermeistara sakāmais.

«Zini, kad biju jaunāks, man bija kaut kā neērti fotografēties,» atzīstas Andrejs, «nu, nevarēju, un viss. Es vienmēr domāju: kas ir tā lieta, ko cilvēki redz?

Priekšvēlēšanu izteicienu zelta fondā, protams, iekļausies Zatlera Reformu partijas (ZRP) premjera amata kandidāta Edmunda Sprūdža sulīgais izteiciens par to, ka viņš nejūtas kā kāpurķēde, ko var mest zem tanka.

Kad bērniem pajautāju, kas viņiem šķita visinteresantākais šajās divās dienās, viņi cits caur citu nosauca teju vai visus notikumus, kas bagātīgā slānī piepildīja Mežezera nometnes laiku: tur bija radošās darbnīcas, tur koncertēja Jānis Lūsēns, Evita Zālīte un Aivars Brīze, tur bija diskotēka un ugunskurs, piepūšamās atrakcijas un motociklisti, Valsts robežsardzes koledžas Kinoloģijas dienesta suņi un ugunsdzēsēju komanda, tur bija vēl daudz citu prieku un pārdzīvojumu, kurus bērniem dāvināja Latvijas Bērnu fonds (LBF).

Nedomāju, ka šodien vajadzētu spriedelēt par tēmu «cik vienoti toreiz bijām». Seriāls par latviešiem, kas, kā zāģa zobi cits pie cita piekļāvušies, stāvēja par Latvijas brīvību un neatkarību, ir ielikts vēstures plauktiņā, un tas nu izskatās gaužām apputējis.

Pirms 20 gadiem, naktī uz 19. augustu, Maskavā, atstādinot no amata PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, varu sagrāba sazvērnieki, sevi nodēvēdami par Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju (VĀSK). Tā izsludināja ārkārtas stāvokli vairākos PSRS reģionos, tostarp Latvijā. Bija skaidrs, ka ir noticis militārs pučs.

Zvērināts advokāts Artūrs Zvejsalnieks, viens no Zatlera reformu partijas (ZRP) dibinātājiem, nule tika ierauts politiskā skandālā, kas šķietami spodrina ZRP antioligarhiskā godīguma spalvas, tomēr, vērīgāk ieskatoties, atklāj, iespējams, netīru spēli.

Priekšvēlēšanu diskusijā Neatkarīgās redakcijā piedalās partijas VL!-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars un Zatlera Reformu partijas valdes priekšsēdētājs Klāvs Olšteins.

Atklāti sakot, man ir vienalga, vai jaunradītās partijas līdera Valda Zatlera blakuskrēsls bija tukšs jau sākotnēji vai pilns ar Jaunā viļņa organizatoru Šenkmanu, vai atbrīvots tāpēc, ka Šenkmans aizgāja uz zēnistabu, vai speciāli nolikts, lai kompromata nolūkos tajā «pilnīgi negaidīti» iesēstos Ainārs Šlesers un pēkšņi «ieskrietu fotogrāfs».

Nule ciemojos Lietuvā – šoreiz ne tikai caurbraucot, bet gan vērīgāk ielūkojoties dažu nelielu pilsētu ikdienā. Piemēram, Roķišķi. Klusa pilsētiņa, kuras lielākais lepnums ir siera rūpnīca, leģendārais koktēlnieks Longins Šepka, grāfa Tīzenhauza deviņpadsmitā gadsimta vidū būvētā, izcili daiļā katoļu baznīca, kas viņam izmaksājusi vienu miljonu cara zelta rubļu, un līdz šai dienai perfekti saglabātā pils, kurā savulaik dzīvoja viņa ģimene. Interesanti, vērā ņemami apskates objekti. Man nav zināma pilsētas vadoņu taktika tūristu piesaistē, taču sestdienas pievakarē pilsēta izskatījās kā ar vēja slotu izslaucīta, pa ielām nepastaigājās nedz vietējie, nedz iebraucēji, un nekur nebija iespējams ieturēt vakariņas.

Intervija ar Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri APINI.

Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs piedāvās politiskajiem spēkiem paklusēt par nacionālajiem un vēstures jautājumiem, jo tie etniski šķeļot sabiedrību. Minēto tēmu trīs gadu moratorijs, viņaprāt, būs pietiekams, lai šajā laikā partijas varētu vienoties par sociāli ekonomisko problēmu kopīgu atrisināšanu. Tāds pragmatiska politiķa piedāvājums, sak, domāsim labāk par to, kā dabūt pēc iespējas biezāku desmaizi, nevis par to, kāds ir tās vēsturiskais un etniskais vēstījums. Protams, Urbanovičam taisnība: desas vēsture ir īsa un miglaina, turklāt tā nerunā nekādā valodā. Tāpēc to vieglāk apgūt, jo tā garšos gan latviešu nacionālistam, gan krievu šovinistam. Kā smejies, katram sava desa tuvāka.

Intervija ar Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu.

Intervija ar Valsts prezidenta padomnieku vēstures jautājumos Antoniju Zundu.

Kaut arī daudzos interneta portālos vislasītākā ziņa bija par to, ka Monako princis Albērs II un viņa jaunlaulātā sieva princese Šarlēne nenakšņo vienā gultā, cilvēkus tomēr uzrunāja arī dažādu radošu un politisku personāžu valstiskā sāpe, kas tapa jo dienas jo asāka.