Ilze Zonne / Autori

Kāds sa­ka: man ir ju­tī­ga āda. Ko viņš ar to do­mā? «Ju­tī­gas ādas jē­dzie­nu var sa­prast da­žā­di. Viens cil­vēks teiks, ka ju­tī­ga āda ir tā, kam ne­pa­tīk, ja pie­ska­ras – tas var būt sais­tīts ar ap­asi­ņo­ša­nas un iner­vā­ci­jas īpat­nī­bām vai nei­ro­tis­ku stā­vok­li. Bet ju­tī­ga āda var būt arī tā, ku­rai ne­var ie­teikt tos pa­šus kop­ša­nas lī­dzek­ļus, kas der ci­tiem, jo pēc lie­to­ša­nas var pēk­šņi pa­rā­dī­ties aler­ģis­ka re­ak­ci­ja – iz­si­tu­mi, nie­ze vai dis­kom­for­ta sa­jū­ta. Tas var pie­pe­ši at­ga­dī­ties, arī da­rot kā­du ie­ras­tu ik­die­nas dar­bu, pie­mē­ram, maz­gā­jot trau­kus,» sa­ka der­ma­to­lo­ģe Sa­ni­ta Žī­gu­re.

Kad jūs pēdējo reizi ēdāt rutkus? Lai gan joprojām mēdzam teikt «vesels kā rutks», tirgzinību speciālisti tos jau sāk ierindot mazāk pazīstamo dārzeņu kategorijā. Rezervētu attieksmi pret rutkiem rada to asums un sīvums, arī aromāts nav visai jauks. Un tomēr ir vērts mēģināt izveidot vairāk vai mazāk noturīgas attiecības ar šo latviešu virtuvei savulaik tik tradicionālo dārzeni.

No kļū­mēm, kas ga­dās, ga­ta­vo­jot ēst vai iz­vē­lo­ties pro­duk­tus, nav pa­sar­gāts ne­viens. Tik mil­zīgs mi­sēk­lis, ka viss ēdiens jā­met pro­jām, ne­no­tiek bie­ži. Tur gal­ve­no­kārt vai­nīgs pa­šu ēst ga­ta­vo­tā­ju stei­dzī­gums un pa­vir­šī­ba, re­cep­tes ne­iz­la­sī­ša­na vai ne­iz­pra­ša­na līdz ga­lam, pa­lai­žot ga­rām kā­du šķie­ta­mi sī­ku, ta­ču bū­tis­ku de­ta­ļu. Bet pa­ras­ti at­ga­dās ne­lie­las ķi­be­les, kas, pro­tams, bo­jā prie­ku par mal­tī­ti, pa­slik­ti­na ēdie­na gar­šu un iz­ska­tu, to­mēr ir kaut kā la­bo­ja­mas. Rei­zēm de­fek­tu var pār­vērst par efek­tu un kļū­da pa­līdz iz­do­māt jaun­as, ori­ģi­nā­las re­cep­tes – tā­di pie­mē­ri ir zi­nā­mi pa­sau­les ku­li­nā­ri­jas vēs­tu­rē un tā­di var ras­ties arī mū­su vir­tu­vē.

Kad la­pas gan­drīz jau no­bi­ru­šas, pulk­ste­ņa rā­dī­tā­ji pa­griez­ti par stun­du at­pa­kaļ un va­ka­ros ag­ri kļūst tumšs, ar­vien bie­žāk sa­ru­nās tiek pie­mi­nē­ta ru­dens de­pre­si­ja. «Palīgā, man ru­dens de­pre­su­ha, ko da­rīt?» kāds jau­tā in­ter­ne­tā. Pā­rē­jie ne­sko­po­jas ar pa­do­miem: ej uz SPA, ie­de­dzi­ni sve­ces, no­dar­bo­jies ar sek­su trīs­reiz die­nā, no­pērc kā­du jau­nu lu­pa­tu, drus­ciņ ie­dzer... Ci­ti rak­sta: ru­dens de­pre­si­ja ir iz­lais­tu dā­mī­šu un mār­ke­tin­ga spe­ci­ā­lis­tu iz­gud­ro­ta, pa­tie­sī­bās tā­das ne­maz nav.

Iemetot aci kādā fobijām veltītā tekstā, kas nejauši uzšķirts žurnālā vai uziets internetā, daudzi jūtas ieintriģēti un pat uzjautrināti par to, cik neiedomājamas lietas cilvēkiem izraisa bailes. Lai nu vēl būtu arahnofobija – bailes no zirnekļiem – vai tripanofobija – bailes no injekcijām, bet izrādās, pastāv arī spektrofobija – bailes no spoguļiem, triskaidekafobija – bailes no skaitļa 13 – un citas ne mazāk dīvainas bailes, kas apzīmētas ar gudriem nosaukumiem. Psihiatri savā praksē gan vairāk sastop pacientus, kuru fobijas ir nevis retas un eksotiskas, bet dzīvi nopietni apgrūtinošas, ar nepatīkamām sekām.

Se­le­ri­ju dē­vē par augu, kas at­dod cil­vē­kiem se­vi vi­su, pro­ti, sak­nes, la­pas un kā­tus. At­dod arī C vi­ta­mī­nu, šķiedr­vie­las, kā­li­ju, mag­ni­ju un ēte­ris­kās eļ­ļas, kā arī pie­šķir ēdie­nam sa­vu diez­gan spē­cī­go gar­šu, ku­ra var ie­pa­tik­ties uz­reiz vai pa­ma­zām. Šo­brīd se­le­ri­jas ir īpa­ši, ru­de­nī­gi svai­gas un aro­mā­tis­kas.

Ābolam pieder gan pasaulē populārākā, gan vissenāk kultivētā augļa tituls. Ginesa rekordu grāmatā reģistrētais lielākais ābols, kurš izauga 2005. gadā Japānā, svēra 1,849 kg – šis rekords joprojām palicis nepārspēts. Bet ne jau lielums ir noteicošais.

Ak­nas rei­zēm dē­vē par pa­cie­tī­go vai pat mē­mo or­gā­nu – tās ne­sāp, un cil­vēks il­gu lai­ku var pat ne­no­jaust, ka ak­nām ra­du­šās pro­blē­mas. «Da­ļa cil­vē­ku ne­rai­zē­jas par ak­nu ve­se­lī­bu, bet da­ļa par to do­mā ļo­ti bie­ži – tie ir pa­cien­ti, ku­ri lie­to me­di­ka­men­tus da­žā­du hro­nis­ku sli­mī­bu ār­stē­ša­nai,» sa­ka Ve­se­lī­bas cen­tra 4 ģi­me­nes ār­ste Ka­rī­na Ver­ne­re. «Vi­ņiem pa­tie­šām ir sva­rī­gi rū­pē­ties par ak­nu aiz­sar­dzī­bu.»

Laikā, kad mainīgie rudens laika apstākļi liek sarosīties vīrusiem un bieži novēro elpceļu slimības, kad arvien biežāk saslimst kolēģi un ģimenes locekļi gribot negribot jāsāk domāt, kā pasargāties no inficēšanās. Līdzekļu šim nolūkam ir daudz, jo kāds dod priekšroku medikamentiem, cits izvēlas tautas medicīnas metodes.

Dzimumu līdztiesību darba tirgū var panākt tikai tad, ja tiek izprastas un respektētas dzimumu atšķirības.

«Gri­bu iz­kra­tīt sir­di, un var­būt kāds man var ko ie­teikt. Ma­nam dē­lam ir 20 ga­du, un viņš kļu­vis at­ka­rīgs no da­to­ra. Vi­ņu au­dzi­nā­ju vie­na. Da­to­ru no­pir­ku jau pirms des­mit ga­diem. Dēls ļo­ti to lū­dza, un es pie­kri­tu, lai pa­šai bū­tu mie­rī­gāks prāts, kad viņš sē­dēs mā­jās pie da­to­ra, ne­vis skrai­dīs pie drau­giem vai uz in­ter­ne­ta ka­fej­nī­cām, ka­mēr es strā­dā­ju līdz vē­lam va­ka­ram. Tad sā­kās pro­blē­mas ar mā­cī­bām, jo da­tors pa­ņē­ma dē­lam vi­su lai­ku, at­stā­tās pus­die­nas bie­ži pa­li­ka ne­aiz­tik­tas. Kā­du lai­ku ap­ka­ro­ju pro­blē­mu, iz­rau­jot da­to­ra va­du un pa­ņe­mot lī­dzi. Pēc tam tas vairs ne­lī­dzē­ja. Tā ka­ro­jam vi­sus šos ga­dus. Vi­dus­sko­lu viņš pa­me­ta, sā­ka strā­dāt, ta­gad dar­bu ir pa­zau­dē­jis un vi­su lai­ku pa­va­da ti­kai pie da­to­ra. Man viņš stās­ta, ka in­ter­ne­tā mek­lē­jot dar­bu, bet es ne­ti­cu. Ma­nas ko­lē­ģes arī sū­dzas, ka bēr­ni par daudz sēž pie da­to­ra, bet ma­nē­jais ir īsts zom­bijs, viņš ne­ko ap­kārt ne­redz, kad ir ie­gri­mis spē­lēs,» rak­sta San­dra.

Lai hematoloģisko, krūts un nieru vēža, kā arī plaušu vēža slimnieku ārstēšana būtu efektīvāka, valstij vajadzētu iekļaut kompensējamo medikamentu sarakstā arī inovatīvos ārstniecības līdzekļus, uzskata Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs Jānis Eglītis.

12. ok­tob­ris ir Pa­sau­les Ar­trī­ta die­na. Ar­trīts mū­su uz­tve­rē pa­ras­ti ir ve­cu ļau­žu sli­mī­ba, ta­ču iz­rā­dās, ka tā var pie­mek­lēt arī ma­zus bēr­nus un jaun­ie­šus. Ja bērns stās­ta, ka sāp kā­jas vai ro­kas, pie­au­gu­šie vis­bie­žāk at­bild – tas ir tā­pēc, ka tu audz.

Vietējo dārzeņu bagātība jāizmanto. Līdz ar rudens vēsumu pienācis laiks lielam sātīgas un aromātiskas zupas katlam, jo sevišķi tad, ja brīvdienas iecerēts pavadīt aktīvi, brīvā dabā, izbaudot rudenīgās ainavas, sportojot, strādājot dārzā vai kādu vēlīnu sēni mežā meklējot. Visplašāko dārzeņu klāstu var iekļaut boršča zupā.

Lietus, vējš un doma par gaidāmo apkures rēķinu – ar to vien pietiek, lai rudens liktos drūms un prātā nāktu bieži dzirdētā vārdkopa «rudens depresija». Medicīnā tādas diagnozes nav, toties ir cita: sezonālā depresija, un tas ir kas nopietnāks par gadalaika un to pavadošo sadzīves likstu diktētu sliktu garastāvokli.

Kad ķirbji novākti, košākie no tiem pārceļas uz skatlogiem, atgādinot mums, ka oktobris ir klāt. Var ķirbi ēst tūlīt vai nolikt plauktā – stāvēs līdz vasarai un vienlaikus būs tāds omulīgs interjera elements.

Kartupeļu pankūku cepšana ir diezgan darbietilpīga, bet brīvdienām gluži kā radīta. Tā var izvērsties par plānotu kopīgu ģimenes pasākumu, kur savs darbiņš atradīsies katram pankūku tīkotājam. Un kartupeļu pankūkas var tapt arī gluži stihiski, piemēram, no pārpalikuša kartupeļu biezeņa un ledusskapja dzīlēs piemirsta siera gabala.

Publikācijās par paliatīvo aprūpi pēdējā laikā runāts galvenokārt par tās ierobežoto pieejamību. To gaida un no tās baidās – cilvēkam no malas vārds paliatīvs bieži saistās ar nolemtību un bezcerību, tāpēc nemaz negribas uzzināt, ko tas īsti nozīmē. Bet, kad ausis sasniedz informācija, ka paziņa, kolēģis vai attāls radinieks ielikts paliatīvajā vai arī gaida rindā, reti kurš atturas no spriedelējumiem un reizēm sadomā gluži neticamas lietas. Daudzas neskaidrības un bažas izpaliktu, ja mēs painteresētos, kas ir paliatīvā medicīna pēc būtības.

Nonākt pie saprotoša ārsta, kuram var atklāti stāstīt par savām kaitēm un nejusties neērti, vēlas jebkurš pacients, īpaši tad, ja risināma kāda intīmāka problēma. Viens no šādiem speciālistiem ir proktologs. Visi zina, ka pie viņa jādodas, ja neliek mieru hemoroīdi. Bet ne tikai.

Līdz ar citām rudens veltēm ienākušās arī cidonijas. Pareizāk gan būtu sacīt – henomeles jeb Japānas krūmcidonijas, bet ikdienā, ķēķī ar šo garo nosaukumu sevi neapgrūtinām. Taču, meklējot receptes un citu noderīgu informāciju internetā un ieraugot pazīstamo vārdu cydonia, jāsaprot, ka ar to domāta aiva. Krievijā augļus, ko mēs saucam par cidonijām, dēvē par japāņu aivām. Pat botāniķi un profesionāli dārznieki uzreiz neesot tikuši skaidrībā par savdabīgā krūma radurakstiem. Bet lai nu kā, šobrīd ir īstais laiks iebaudīt kādu cidoniju un, ja tās pašiem dārzā izaugušas, parūpēties par saglabāšanu ziemai.

Kad ru­na ir par cil­vē­kiem ar dzir­des trau­cē­ju­miem, mēs pa­ras­ti ie­do­mā­ja­mies cie­nī­ja­ma ve­cu­ma sirm­gal­vjus, un, pro­tams, tas vis­vai­rāk at­bilst lie­tu da­bis­ka­jai kār­tī­bai. LOR sli­mī­bu spe­ci­ālis­ti gan zi­na teikt, ka dzir­des pro­blē­mas mēdz at­ga­dī­ties jeb­ku­rā ve­cu­mā. Tās var būt ģe­nē­tis­ki pār­man­to­tas vai dzī­ves lai­kā ie­gū­tas, pār­ejo­šas vai ne­at­grie­ze­nis­kas. Dzir­des trau­cē­ju­mu iz­vēr­tē­ša­na jā­at­stāj spe­ci­ālis­tu zi­ņā, bet tas, ko var da­rīt katrs pats, ir lai­kus pa­ma­nīt šos trau­cē­ju­mus sev, bēr­niem, ve­cā­kiem vai ci­tiem tu­vi­nie­kiem un mek­lēt ār­sta pa­lī­dzī­bu.

«Manu pacientu vidū ir ļoti daudz skolotāju,» saka profesore, Dr. Habil. med. Maija Eglīte, Rīgas Stradiņa universitātes Aroda un vides medicīnas katedras vadītāja, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra vadītāja. «Kā arodslimības bieži diagnosticējam pedagogiem gan izdegšanas sindromu, gan balss saišu patoloģijas, muskuļu un skeleta sistēmas slimības, ir arī redzes problēmas, vēnu varikoze un citas. Diemžēl sastopu daudz skolotāju, kuri jūtas satriekti un nodzīti. Nereti, spriežot pēc kartītē rakstītā dzimšanas gada, pie manis uz pieņemšanu atnākusī skolotāja ir jauna sieviete, taču pretī raugās nogurusi, nomākta paciente, bez intereses par dzīvi, bieži vien arī vientuļa.»