Līga Rušeniece / Autori

«Šobrīd dzīvojam laikā, kad satikušās divas paaudzes – viena, kas piedzīvojusi PSRS, un otra, kas izaugusi jau pēc PSRS sabrukuma, un par to laiku zina tikai pēc grāmatām, filmām un nostāstiem,» saka čelliste Kristīne Blaumane. Kopā ar Latvijas Simfonisko orķestri viņa šovakar aicina uz koncertu Made in the USSR.

«Tieši tā es jutos janvāra pirmajās dienās, kad saņēmu uzaicinājumu taisīt izstādi. Šobrīd es atrodos uz gaiša viļņa un varbūt tieši tāpēc savu darbu izstādei devu tik ēterisku nosaukumu, lai gan nevaru teikt, ka man ir arī baigi drūmie periodi,» saka gleznotāja Laima Bikše.

«Manas dzīves centrālā ass ir dēlēns Sandijs, kuram tieši šodien aprit divi gadi un astoņi mēneši,» saka kamaniņbraucēja Anna Orlova.

«Mēs redzam, ka pasaulē valdošā agresija nav apturama ar vīrišķīgu spēku, kari visu laiku atkārtojas. Un, mūsuprāt, tieši sieviete ar savu gudrību un, iespējams, arī viltību spētu apturēt agresiju mūsdienās. Tomēr arī sieviete ir spējīga sākt slepkavot,» saka diriģents Normunds Dreģis.

«Ļoti jautra, smieklīga un arī nopietna. Tajā ir daudz dažādu garšu, tāpēc arī programmas nosaukums ir Barčiks, jo bāriņā var ienākt jebkurš – prezidents un bomzis, tieši barčikā var būt milzīga kontrastu pasaule,» saka horeogrāfs Agris Daņiļēvičs.

"Tas ir sens nodoms – likt mieru vecmeistaru citātiem un melnbaltām fotogrāfijām, ar ko es vienmēr esmu spēlējusies. Tā kā izstādes nosaukums ir La Fiesta un to varēs apskatīt februārī, es nolēmu, ka šoreiz darbiem ir jābūt saistītiem ar karnevāliem. Nolēmu to lietu apskatīt no diviem skatpunktiem – no mūžības viedokļa un no mirklīgā prieka viedokļa," tā par saviem jaunākajiem darbiem, kas Galerijā XO būs apskatāmi no 13. februāra, saka gleznotāja Frančeska Kirke.

«Jauna izrāde ir apmēram tikai desmit procenti no mūsu darba, vislielāko daļu – apmēram 90 procentus – no savas profesijas mēs pavadām mēģinājumos,» saka aktrise Veronika Plotņikova.

"Lai arī luga tapusi sen, tā ir visnotaļ piemērota šodienai. Simpātiska, asprātīga un vienkārša, gandrīz kā pasaka, bet vienlaikus ar šā brīža aktuālu tematiku, piemēram, emigrāciju, un rezultātā – par mīlestību," saka režisors Ģirts Ēcis.

«Šogad epicentrs ir Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta. Domāju, ka šajā gadā mums visiem vajadzētu būt patriotiem un savus atvaļinājumus pavadīt Latvijā, gan baudot dabu, gan kultūras pasākumus,» saka Rīgas Tūrisma un attīstības biroja LiveRiga vadītāja Vita Jermoloviča.

«Tik garš mūžs ir Dieva dāvana. Tā ir,» saka leģendārā latviešu māksliniece un rakstniece Margarita Stāraste īsi pirms savas 100. dzimšanas dienas, kas šaurā ģimenes un pašu tuvāko cilvēku lokā tiks svinēta svētdien, 2. februārī.

«Dzimšanas dienas koncerts ir spontānu ideju rezultāts. Es nekad neesmu rīkojis līdzīgus koncertus, tomēr – kāpēc gan ne, lai gan šī nav nekāda nozīmīga un apaļa jubileja,» saka kontrtenors Sergejs Jēgers, kurš aizvakar ģimenes lokā nosvinēja savu 35. dzimšanas dienu. Sestdien, 1. februārī, kontrtenors Sergejs Jēgers aicina uz Dzimšanas dienas koncertu, kas notiks mūzikas namā Daile.

Latvijas Radio koris ieguvis prestižo Grammy balvu nominācijā Labākais kora sniegums, kurai tas bija izvirzīts par igauņu komponista Arvo Perta skaņdarba Adam's Lament ieskaņojumu, kurā piedalījās arī Igaunijas Filharmonijas kamerkoris, Sinfonietta Rīga, Vox Clamantis un Tallinas kamerorķestris diriģenta Tenu Kaljustes vadībā.

«Rīga sen bija pelnījusi šādu ekspozīciju. Baltijas dzintars veidojies pirms 40–60 miljoniem gadu, sacietējot fosilajiem sveķiem. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, sākot ar tā visprimitīvāko formu, uz šīs planētas eksistē kādus 2–2,5 miljonus gadu. Rēķiniet paši, cik reižu dzintars ir vecāks par mums. Protams, mums vajag celt to godā,» tā par izstādi Dzintars laiku lokos saka Latvijas Dabas muzeja Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāja Anita Saulīte. Iespējams, skan paradoksāli, bet līdz šim muzejā nav bijusi patstāvīga ekspozīcija, kas pilnībā veltīta mūsu lepnumam – dzintaram.

«Pirms gadiem desmit es pirmo reizi ieraudzīju sasmalcinātu naudu – to, kas tiek izņemta no aprites un iznīcināta. Manam vīram pasniedza asprātīgu dāvanu – katliņu ar uzrakstu Miljonu vārāmais, un tajā bija ielikta sasmalcināta nauda. Vīrs teica, ka tā jāmet ārā, jo tas jau tikai satelītmateriāls, bet es to saglabāju. Un pērn man piedāvāja sasmalcināto naudu izmantot kā izejmateriālu mākslas darbu radīšanai,» stāsta gleznotāja Vija Zariņa.

«Varas jēdziens ir mūžam eksistējošs. Ja ne gluži tirāniskā veidā, tad pavisam reāli mūsu ikviena ikdienas dzīvē – mums ir mazāka un lielāka vara, mazāki un lielāki laukumi, kurus izmantot varas spēlēm,» tā, raksturojot iestudējuma Rienci. Triumfs un sakāve idejisko platformu, saka dāņu režisore Kirstena Dēlholma.

Šovakar Valmieras drāmas teātrī pirmizrāde, jaunais režisors Dmitrijs Petrenko iestudējis 20. gadsimta dramaturģijas pērli – Tenesija Viljamsa 1943. gadā sarakstīto autobiogrāfisko lugu Stikla zvērnīca.

«1914 ir stāsts par pagrieziena punktu vēsturē un reizē tas ir arhitektonisks inscenējums, kura centrā ir trīs sadursmju zonas – konflikts laika dimensijā, kad jauns laikmets neatgriezeniski transformēja iepriekšējo vērtību sistēmu un atskaites punktus, konflikts cilvēkā – spēja upurēt dzīvi, iesaistoties karā un cīnoties par savu zemi, un visbeidzot – konflikts ģeogrāfiskajā telpā, kad Eiropā iet bojā vairākas impērijas un sevi pieteic jaunas valstis,» saka izstādes 1914 kuratore Ginta Gerharde-Upeniece.

«Vislabākais, ko varu cerēt sagaidīt no latviešu publikas, ir līdzpārdzīvojums. Zinu, ka skatītāji var gan iet prom no izrādes, gan nepieņemt rupjības tekstos, bet šajā izrādē ir ļoti daudz mīlestības šā vārda visplašākajā nozīmē,» saka lietuviešu režisors Oskars Koršunovs.

No piektdienas Dailes teātra Mākslas telpā Brīvības 75 skatāma izstāde Teatrālās tekstilijas. Edītes Pauls-Vīgneres personiskais teātris, kas līdz sezonas beigām bez maksas būs apskatāma stundu pirms katras Dailes teātra izrādes, kā arī izrāžu laikā.

UNESCO Ģenerālās konferences 37. sesijā nolemts UNESCO svinamo dienu kalendārā 2014.–2015. gadam iekļaut piecas Latvijas pieteiktās nozīmīgās gadadienas.

«Piecu pirkstu saturs nav ne dzejā, ne dramaturģijā izsmeļams. Dzejas trauciņi ir par mazu, un dramaturģijas sietiņam daudz kas birst cauri. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka proza ir žanru karaliene,» saka rakstniece Māra Zālīte pirms sava debijas darba prozas žanrā – romāna Pieci pirksti klajā nākšanas.

«Traģiskais notikums Zolitūdē manī ir aktualizējis vairākas būtiskas lietas, galvenais – atbildīgumu par to, ko daru,» atzīst Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš. Saruna ar viņu par šo traģisko laiku, par tā garīgajiem cēloņiem, par piedošanu un spēku dzīvot tālāk.