Līga Rušeniece / Autori

«Nedrīkst likvidēt Latvijā visu to, kas ir bijis labs. Labas idejas nedrīkst iznīcināt!» apņēmības pilns aizstāvēt savas idejas ir pazīstamais mākslinieks Jānis Anmanis (70).

«Reizēm jau vajag skatu pavērst citā virzienā. Domāju, ka šis koncerts nebūs pārāk kluss, tomēr, ceru, ikvienu vedinās uz sevis identificēšanu,» saka tenors Jānis Kurševs.

«Dzintaru visos laikos apvijuši nostāsti par tā maģiskām īpašībām. Jaunajā izstādē atspoguļots dzintara maģiskais un racionālais pielietojums sadzīvē, ārstniecībā un rituālos, sākot no aizvēstures dzintara maģiskajiem rituāliem, caur viduslaiku misticismu un pirmajiem atklājumiem līdz mūsdienu zinātniskajiem sasniegumiem dzintarskābes izmantošanā,» saka Medicīnas vēstures muzeja (MVM) direktore Edīte Bērziņa.

«Gribas dzīvot vēl vismaz desmit gadus, lai realizētu tās idejas, kas manī ir, un lai atstātu to, kas manī ir,» saka ASV dzīvojošā māksliniece Vija Celmiņa.

«Aktiera profesijā arvien ir jārisina iekšējais monologs un vienmēr ir jārunā ar kādu, vienmēr ir jāatbild jautājumi par sevi, par tēlu. Cilvēkam, lai dzīvotu, nepieciešams ne tikai gaiss, bet arī iekšējais monologs. Es runāju pats ar sevi, pats sev uzdodu jautājumus, pats sev atbildu. No monologa, iespējams, kādreiz veidojas arī dialogs,» saka Mārtiņš Vērdiņš, kurš pirms dažiem mēnešiem nosvinējis savu 73. dzimšanas dienu.

«Tieši tāpat kā Riharda Vāgnera operas iestudējums, arī Johana Sebastiāna Baha pasiju cikls nav ikdienišķa parādība jebkurā valstī. Jo katras pasijas uzvedums ir ne tikai radoši un profesionāli, bet arī finansiāli ietilpīgs projekts,» uzskata diriģents Sigvards Kļava.

«Veidojot filmu, man galvenais dzinulis bija mēģināt pašam atbildēt uz jautājumu, kādā veidā top cilvēks, šajā gadījumā – ģēnijs? Vai ir skaidri nosakāmi faktori, kas vienam cilvēkam dod iespēju realizēties, citam – nedod? Mana pamatinterese bija pētīt tapšanu, iespēju realizēties,» saka režisors Dāvis Sīmanis.

Šovakar Latvijas Nacionālajā operā (LNO) iestudējumā Bohēma pie diriģenta pults būs latviešu diriģents Ilmārs Lapiņš, kurš mūsu operā pēdējo reizi diriģējis pirms 27 gadiem. Opera Bohēma vienlaikus būs arī viņa 70. dzimšanas dienas jubilejas izrāde.

«Man patīk vēsture. Ceru, ka tā man ir nekaitīga atkarība. Lasu vēstures grāmatas, saprotot, ka tajās jau nav patiesības, tomēr man patīk tās vēstures pasakas. Domāju arī par to, kā Latvija ir veidojusies un ko īsti cilvēki uzskata par savu identitāti. Gribējās apskatīties Eiropas kontekstā – kas ir veidojis šo vietu. Veidojis mūs,» saka tēlnieks Aigars Bikše.

Izstādē piedalās vairāk nekā trīsdesmit Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogu – gleznotāji, keramiķi, grafiķi, dizaineri, tēlnieki, kā arī stikla, modes un tekstilmākslinieki.

«Jau sen sapņoju iestudēt mūziklu, apmēram desmit gadu esmu lolojusi šo ideju, un pasaka Burvis no Oza zemes ir mana sapņa piepildījums,» saka režisore Dace Pūce. Sestdien, 29. martā, mūzikas namā Daile notiks Valta Pūces un Pētera Brūvera mūzikla Burvis no Oza zemes pirmizrāde.

Rīt un parīt, 26. martā un 27. martā, pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa ielūguma Latvijā vizītē ieradīsies Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija.

«Ne es gados jaunākais, ne es vienīgais, kurš līdz šim nav stājies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšā. Iespējams, ar savu ikdienas darbu esmu pamanīts, ieraudzīts un novērtēts,» saka talantīgais jaunās paaudzes diriģents Kaspars Ādamsons.

«Viss sākās ar nokļūšanu slimnīcā, kur nācās pagulēt krietnu brīdi. Biju daudz uzrakstījis, bet, mājās pārlasot, sapratu, ka, šādi turpinot, grāmatu nekad nebeigšu un rezultātā taps kaut kas līdzīgs Dimā kopotajiem rakstiem. Bija jāraksta citādi, un izlēmu – rakstīšu par tiem dzīvnieciņiem, kas ir manā lauku mājas pagalmā vai varētu būt draugu māju pagalmā,» tā Ingmārs Līdaka komentē savas pirmās grāmatas Zoodārzs manā pagalmā tapšanas vēsturi.

«Izstādē Sveika, galva! es piedalos ar diviem darbiem; vienu darbu veido 13 zīmējumu, otru – pieci objekti, un tas man ir nozīmīgs apjoms,» saka māksliniece Evelīna Deičmane, kas savos darbos galvenokārt izmanto jauktas tehnikas, eksperimentē ar skaņu un vizuālajiem elementiem.

«Viņi spēlē šahu, es spēlēju mūziku. Spēlē slēpjas liels spēks, jo katrai spēlei ir savi noteikumi, un struktūra rada tādu kā nospriegotu rāmi, un savā mūzikā es meklēju lietas, kas ir spēcīgas,» saka komponists Kristaps Pētersons.

«Koris Kamēr... nav daudz dziedājis tautasdziesmas, un šoreiz gribējās, lai programma būtu gan oriģināla, gan ar īpašu pievienoto vērtību,» saka diriģents Jānis Liepiņš, kura vadītais jauniešu koris Kamēr... 15. un 16. martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā atskaņos savu jaunāko programmu Amber Songs (Dzintara dziesmas).

«Kad runā par ģēnijiem, parasti viņu darbus zina pat tie, kas tos nav lasījuši vai redzējuši, bet paradokss ir tas, ka Stroka mūziku zina gandrīz visi, bet tikai retais zina, kurš ir to uzrakstījis. Stroks ir pasaules līmeņa komponists, esmu pat dzirdējis, kā viņa darbu izpilda leģendārais Lūiss Ārmstrongs,» saka aktieris Jakovs Rafalsons.

Jau sen ir skaidrs, ka patriotisma vārdā šogad nekur nav jābrauc, jo Rīga taču ir Eiropas kultūras galvaspilsēta un tepat ir visa kā, ko baudīt, bet, ja nu tomēr gribas izkustēties mazliet tālāk, tad jādodas aplūkot citu šā paša titula nēsātāju – Zviedrijas pilsētu Ūmeo.

Latvijas Nacionālajā teātrī skatuves mūžs sācies Džona Boitona Prīstlija lugai Laiks un Konveju ģimene. Šim jauniestudējumam kostīmus veidojusi māksliniece Ieva Kundziņa, kuras darbus, iespējams, pats to neapzinoties, zina gandrīz ikviens latvietis.

Jautājumi par veselīgu dzīvošanu ir aktuāli vienmēr un īpašu uzmanību piesaista tad, kad savā pieredzē dalās slavenība.

«Šī opera ir ciets rieksts, nenoliedzami. Tomēr – ja man šī iespēja ir dota, es to izmantoju tik labi, cik vien varu to izdarīt,» saka diriģents Valdis Butāns, kurš, līdztekus savai pieredzei operu diriģēšanā, pirmo reizi karjerā ir operas iestudējuma mākslinieciskais vadītājs, tas nozīmē – «pilnībā atbildu par muzikālo procesu».