Viktors Avotiņš / Autori

Latvijas Universitātes profesors, filozofijas doktors, LZA korespondētājloceklis Igors Šuvajevs sarunā ar Neatkarīgo uzskata, ka Eiropas Savienība un arī Latvija nav padarījušas mājas darbus, lai attiecībās ar iespējamajiem bēgļiem atslēgas vārds varētu būt «viesmīlība».

Līdz deviņdesmito gadu beigām es uzskatīju, ka jomās, nozarēs, kurās nodarbināti pamatā augsti izglītoti cilvēki, intelektuāļi (kultūra, tieslietas, veselība, izglītība), problēmas rodas un pastāv galvenokārt neadekvātas politikas dēļ.

Jaunais Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš konstatējis katastrofālu kadru mainību valsts pārvaldē. Te varētu piebilst – kā jebkurā nestabilā sistēmā.

Ūjināšana – tā ir tikai sasaukšanās. Proti – kā sauc, tā atsaucas. Nav izslēgts, ka šāda saziņas forma Latvijā var kļūt par publisko attiecību pamatvalodu. Iespējams, drīz vien, diskutējot par politiku, mēs sazināsimies ne vairs ar vārdiem, bet ar savai attieksmei atbilstoši intonētām skaņām un žestiem.

Es nevēlos saukt par bēgļiem vai glābiņa meklētājiem cilvēku masu, kurā 75% ir rīcībspējīgi vīrieši. Un negribu saukt par bada cietējiem tos, kuri «aiz kadra» atstāj zemē dubļos iemītu humāno palīdzību. Man ir aizdomas, ka liela daļa no šiem ļaudīm uzskata Eiropu par paradīzi, kura atļaus viņiem būt parazītiem.

Vienīgais ceļš, kā mums – gan kā valstij, gan kā atsevišķiem uzņēmējiem un indivīdiem – kļūt konkurētspējīgiem, ir – pielietot kompleksus risinājumus. Jaunus risinājumus, jo ar veco domāšanu vairs nevaram iztikt. Tā domā SIA Latgales dārzeņu loģistika valdes loceklis Edgars Romanovskis. Un piebilst, ka ir jāizbeidz nozaru pretnostatīšana. Tām jāpapildina citai cita.

Ar Mākslas akadēmijas prorektoru Andri Teikmani Neatkarīgā šoreiz sarunājas ne tik daudz par augstākās izglītības situāciju, cik par (ģeo)politisko stāvokli, ar kuru valstij būtu jārēķinās, veidojot savu izglītības, augstākās izglītības politiku.

Lai arī bēgļu un ar tiem saistītā «humānisma» medijos ir pārpārēm, man, piemēram, diskriminējošais valsts atbalsta liegums tiem bērniem, kas apmeklē privātos bērnudārzus, pagaidām liekas svarīgāks par bēgļu kvotām. Bet, ja šīs abas lietas saistītu, tad Latvijas vara atklāj, ka daudz tuvāka par demogrāfiskās ainas uzlabošanu caur adekvātu, pacietīgu un mērķtiecīgu politiku, tai ir mehāniska, masivizēta «izmirstošās Latvijas» piepildīšana ar jelkādu kontingentu. Vārdu sakot – «humānisms».

Fotomākslinieks Leons Balodis dzimis divas dienas pirms okupācijas. 1940. gada 15. jūnijā. Apstākļi liedza mums tikties ar Latvijas foto klasiķi pirms viņa dzimšanas dienas, taču faktiski mūsu saruna sākās pirms tās. Marta beigās tika atvērts Leona Baloža septiņpadsmitais fotoalbums Rīga. Panorāmas. Astotais, kas veltīts Rīgai. Ar Neatkarīgo meistars sarunājas par Rīgu un darbu.

Anonīmās interneta padibenes, respektīvi, troļļi, gūst arvien lielāku publisku svaru (runa ir par politisko un komerciālo trollingu). Ij Drošības policijai, ij politiķiem, ij sabiedriskā klimata veidotājiem, noskaņojumu režisoriem tie nu ir svarīgs propagandas (hibrīdkara) rīks. Lai arī, ja būtu patiesa gribēšana tikt ar troļļu iespaidu galā, tas nemaz nebūtu grūti izdarāms. Pirmkārt, visos oficiālajos līmeņos pārslēdzoties no propagandas uz kvalificētu informēšanu, varas darbības un nolūku pilnvērtīgu, atklātu skaidrošanu. Otrkārt, atmaskojot, nododot atklātībai pašus troļļus. Vismaz savā saskares, komunikāciju telpā.

Divdesmit pirmajā augustā Rēzeknes augstskolā (RA) aptuveni divdesmit Latgales pašvaldību darbinieku, reģiona uzņēmēju, ierēdņu, augstskolas mācībspēku un studentu, piedaloties vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerhardam, diskutēja par RA stratēģijas saskaņu ar Latgales reģiona nākotnes kontekstu.

Imants KALNIŅŠ ir savā vietā gan mūzikā, gan politikā. Viņš ir viens no nedaudzajiem radošajiem ļaudīm, kuri spēj apjēgt un vērtēt politiku patstāvīgi. Esmu pārliecināts, ka viņa politiskie uzskati ir tikpat autentiski (paša pārdomāti) kā viņa mūzika. Par to savā ziņā liecina arī tas, cik samērā mierīgi viņš uztver samazgas, kas nāk pār viņa galvu. Ar Neatkarīgo komponists sarunājas par politiku.

Esmu pārliecināts, ka vairākums latviešu nepametīs ļaudis nelaimē. Un – ne jau cilvēks, ne viņa ādas krāsa vai ticība rada skepsi pret bēgļiem, bet gan to Eiropā un Latvijā augstu stāvošo ļaužu liekulība, kas nelaimē nonākušus cilvēkus pirmām kārtām nevis glābj, bet padara par tirgus preci, par «lielgabalu gaļu» savās politiskajās spēlēs un spekulācijās.

Intervijā Neatkarīgajai izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile raksturo savas prioritātes ministres amatā, skolotāju atalgojuma jauno modeli un augstskolu finansējuma pīlārus.

Astotajā augustā apritēs pieci gadi, kopš Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs konsekrēts bīskapa kārtā (ievests amatā 21. augustā). Ar Neatkarīgo arhibīskaps sarunājas par šķietami vienkāršo – par ticību un patiesību.

Neatkarīgā sarunājas ar arhitekti, Saeimas deputāti (NA), bijušo kultūras ministri (2002.–2004.) Ingunu Rībenu par to, ka tikumīgs, brīvs ir tas, kas nedrīkst zagt, melot, slepkavot, pārkāpt laulību un zaimot Dievu. Nebrīvs ir tas, kas to visu drīkst.

Pirmajā augustā Rēzeknē notiks svinīgs pasākums Augstākajai izglītībai Rēzeknē – 90. Par Rēzeknes augstskolas (RA) reģionālo nozīmi, tautsaimniecisko kontekstu un izglītības misiju ar Neatkarīgo sarunājas Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone, uzņēmējs, SIA Latgales dārzeņu loģistika valdes loceklis Edgars Romanovskis un Rēzeknes augstskolas rektors Edmunds Teirumnieks.

Igaunijas valsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess Slovākijas laikrakstam teica, ka hibrīdkarš, kas ir tikpat sens kā karu vēsture, padarīts par fetišu.

Šodien biedrība Āgenskalns – mūsu mājas rīko piketu pie Ministru kabineta pret Rail Baltica projekta ietvaros paredzēto tuneļa būvi zem Āgenskalna. Piecpadsmitajā septembrī paredzēta iedzīvotāju lielsapulce ar Satiksmes ministrijas (SM) un Rīgas domes amatpersonu piedalīšanos.

Jebkura Latvijas pilsoņa pienākums ir aizstāvēt Dzimteni. Ja man to teiktu mans vecaistēvs, mana mamma, mans dēls, puņķains pusauga huligāns vai ubags pie lielveikala, es piekristu bez vārda runas. Bet, ja to šodien (!) saka amatpersona, tad es piebildīšu – ja vara nebāzīs sevi starp mani un Dzimteni, kura man jāaizstāv. Proti, ja vara nešķirs mani no Dzimtenes un neturēs to par savu privātīpašumu, kurā es kā pilsonis ikdienā (!) esmu tai diezgan lieks, bet papūlēsies panākt to, lai mēs katrs un visi (ieskaitot varu) līdz ar savu dzīves telpu esam Dzimtene katru dienu.

Gribētos zināt visnotaļ jaukās ziņas: «trūcīgo skaits pusgada laikā sarucis teju par 10 000» kvalitatīvo kontekstu. Un – vai tāds maz ir? Jo, kāda jēga publicēt «pliku» faktu? Cerības, ka muļķi to norīs kā varas taisītu sīrupu? Trūcīgie novērtē pārtikas pakas, kuras atkal dala kopš maija, taču ne jau to dēļ samazinās trūcīgo skaits.

Augusta vidū Ikšķilē, kā jau parasts, notiks Latvijas politiski represēto salidojums. Tur būs klāt arī brāļi Jānis un Edmunds Būmaņi. No Ķeguma. Ģimene izsūtīta 1949. gadā no Rudzātu pagasta. Jānis Būmanis pēc atgriešanās no Sibīrijas strādājis par agronomu, bet pensijā pievērsies Rudzātu pagasta vēstures izpētei. Viņa veikums – astoņas grāmatas.