Viktors Avotiņš / Autori

Intervijā Neatkarīgajai partijas No sirds Latvijai (NSL) līdere, Saeimas deputāte Inguna Sudraba uzskata, ka Saeima nemaz negrib pati noteikt valsts politiku. Likumdevēju aizvieto koalīcija un izpildvara, bet pats tas ir vājš bezgribas radījums.

To teica bijušais Čehijas ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs par Krievijas «melno sarakstu», kurā arī pats ticis.

Rīgas mērs Nils Ušakovs intervijā Neatkarīgajai teic, ka Rīgai jātop par Eiropas Savienības vārtiem attiecībās ar Austrumiem, ar Krieviju.

Valsts prezidenta vēlēšanu gaitai, kamēr tās nav visas tautas vēlēšanas, jābūt vienam no tiem pasākumiem, idejām, principiem…, kur varas partiju nostāja izriet nevis no partijiskajam, egoistiskajam pakārtotām spekulācijām, bet tiek a priori pakļauta valsts labuma apsvērumiem. Taču – Alfrēds Hičkoks savulaik teica, ka pret kino nav jāizturas kā pret mākslu, bet gan kā pret tortes gabalu. Acīmredzot pret Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanām nav jāizturas kā pret politiku, bet kā pret sūkli, kurš uzņem, koncentrē sevī vai visas Saeimas stilā sastopamās negācijas.

Mani kaitina, ja vara uzskata «pārtraukumus» demokrātijā par pašsaprotamiem tiktāl, ka netur par vajadzīgu šo «pārtraukumu» laikā respektēt cilvēkus. Piemēram, «režīma» teritorijas esot vajadzīgas drošības dēļ. Bet, ja drošības dēļ veikto pasākumu slogs tiek no attiecīgajiem dienestiem nesamērīgi pārnests uz cilvēkiem, tad tie manā izpratnē nav drošības apsvērumu, bet baiļu noteikti pasākumi. Robeža ir skaidri saskatāma.

Kādā fantastikas filmā redzēju laika kapsulas. Tās deva cilvēka laikam citu ilgumu un citu ietilpību. Varbūt akadēmiķis Jānis Stradiņš ir tādu dabūjis. Jo Stradiņa gads ir garāks par kalendāro.

Jūlijā paies gads kopš Saeimā iesniegts Psihologu likuma projekts. Manā uztverē ne organizācijas, kas to aizstāv, ne Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, kas to bīda, līdz šim nav spējušas pienācīgi, profesionāli pamatot sabiedrībai atsevišķas tā idejas.

Sešpadsmitajā maijā Jūrmalas muzejā Seminarium Hortus humanitatis ietvaros notika diskusija par tēmu Krievu prese Latvijā: krīzes periodi vēsturē.

Šodien Smiltenē notika Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) 26. kongress. Neatkarīgā sarunājas ar LPS priekšsēdi Andri Jaunsleini par to,ka attīstība ir panākama, dažādiem varas līmeņiem sadarbojoties un ieklausoties, nevis mēģinot direktīvi piespiest «muļķus» rīkoties tā, kā «priekšnieki» uzskata par pareizu.

Izglītības un zinātnes ministres pieļāvums, ka «ieguvēji no jaunā modeļa būs vismaz 70% pedagogu» (NRA, 12.05.2015.), man ir pietiekams iemesls, lai jauno pedagogu atalgojuma modeli uzskatītu par haltūru.

Šodien Smiltenē rit Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) 26. kongress. Neatkarīgā sarunājas ar LPS priekšsēdi Andri Jaunsleini par to, ka attīstība ir panākama, dažādiem varas līmeņiem sadarbojoties un ieklausoties, nevis mēģinot direktīvi piespiest «muļķus» rīkoties tā, kā «priekšnieki» uzskata par pareizu.

Karošanu ar bantītēm es uzskatu par stulbumu un mazvērtības pazīmi. Pat cilvēki (politiķi), kas tikuši amatos, skalda šos matus.

Atklāti sakot, es nedalītu bēgļus starp Eiropas valstīm, bet sūtītu viņus uz tām (ār)zemēm, kuras šā vai tā piedalījušās bēgļu straumes izraisījušo konfliktu radīšanā un uzturēšanā šo bēgļu dzimtenē.

Rakstnieks, prozaiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Roalds Dobrovenskis intervijā Neatkarīgajai stāsta par tieksmi uzturēt starpnacionālās attiecības kā «savējo–svešo» attiecības un to, ko krievu cilvēkam nozīmē Otrais pasaules karš.

Rakstnieks, prozaiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Roalds Dobrovenskis intervijā Neatkarīgajai stāsta par tieksmi uzturēt starpnacionālās attiecības kā «savējo–svešo» attiecības un to, ko krievu cilvēkam nozīmē Otrais pasaules karš.

Pirms divdesmit pieciem gadiem ceturtajā maijā neapšaubāmi bija jābalso par valsts neatkarību. Droši vien katrs, kurš bija «par», ir pārliecināts, ka balsoja tieši par to. Par brīvību, nevis valsts izmantošanu. Par kontinuitāti, nevis valsts patības nosacītību. Par to, lai vietējo emigrantu būtu mazāk nekā potenciālo imigrantu. Par to, lai būtu iespēja brīvībā ne vien būt, bet arī to kopt.

Mākslu doktors, kinozinātnieks, scenārists, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ābrams Kleckins sarunājas ar Neatkarīgo par mīlestību pret valsti, demokrātijas tradīciju trūkumu, atbildību un domāšanu.

Manuprāt, autobraucēji un riteņbraucēji to kopumā ir viens otra vērti. Abu braukšanas kultūra Latvijā ir tik zema, ka bieži liekas – tie izmanto savu braucamrīku nevis tādēļ, lai tiktu no A līdz B, bet pārākuma vai baiļu (proti – mazvērtības izjūtu) izrādīšanai.

Pirms divdesmit pieciem gadiem, no 1990. gada 8. līdz 23. aprīlim, notika Pilsoņu kongresa (PK) vēlēšanas. Tajās piedalījās vairāk nekā 707 tūkstoši vēlētāju. Kongresa pirmajā sesijā Rīgā, Lielajā ģildē, 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā pulcējās 259 kongresa delegāti. Kā radās Pilsoņu kongress, kādā kontekstā tas pastāvēja un ko paveica, Neatkarīgajai stāsta aitkopis, savulaik Latvijas komitejas (PK izpildinstitūcija) lietu pārvaldnieks Andris PAULS-PĀVULS un nodibinājuma Pilsoņu kongresa fonds valdes dalībnieks Zigurds STRĪĶIS.

Mani sakaitināja tas, ka BNS nosauca kāda autoservisa vadītāja pieminēšanu starp Valsts prezidenta amata kandidātiem par kuriozu.

Būtu labi, ja Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) sūtītu nevis formālus paziņojumus Latvijas skolām, ka tāds un tāds pedagogs reiz pastrādāta nozieguma dēļ nekavējoties jāatbrīvo no darba, bet katrā no, kā ziņots, astoņpadsmit gadījumiem sniegtu apliecinājumu, ka veiktā izpēte ir pietiekami kvalificēta, lai apgalvotu, ka šis reiz sodītais cilvēks skolā strādāt nevar. Proti – es domāju, ka katra konkrētā situācija te ir jāskata atsevišķi un «kolhoza» lēmumi nav pieņemami. Ja Izglītības likums (50. pants) tādu pieeju izslēdz, tad likums šajā gadījumā ir kropls. Katrā ziņā gribētos redzēt vismaz saprātīgu šā panta komentāru, kas izslēgtu patvaļu un paskaidrotu, kā daudzi reiz izdarīti, tostarp smagi, noziegumi (piemēram, satiksmes negadījumi, upura pretošanās,…) traumē pedagoga darbu kā tādi.

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Pašvaldību savienības rīkotās konferences Vietējo padomju loma Latvijas neatkarības atgūšanā (21. aprīlis, LZA) misija – pamatot, ka pašvaldības šajā neatkarības atgūšanas procesā, līdztekus Latvijas Tautas frontei, Augstākajai padomei,… spēlēja ne mazāku, bet dažkārt lielāku lomu (tā misiju definēja akadēmiķis Tālavs Jundzis) – tika īstenota.