Viktors Avotiņš / Autori

Uzņēmējs, metodologs, Baltijas stratēģisko pētījumu un inovāciju institūta dibinātājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātnes fonda loceklis, Maskavas Vadības skolas Skolkovo eksperts, ekonomikas maģistrs Igors ZLOTŅIKOVS sarunā ar Neatkarīgo vērtē Latvijas rīcībspēju un izredzes pašreizējo Eiropas un pasaules norišu kontekstā, īpaši uzsverot nepieciešamību skatīt to plašā savas vēstures un kultūras ietvarā.

Vēstures zinātņu doktors, Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš intervijā Neatkarīgajai raksturo mūsu šodienas patību, izglītības sistēmu un teic, ko Latvijas pirmās simtgades pieredze varētu tai dot nākamajā simtgadē.

Man šķiet, ka arī Saeimas komisiju veidošana un tās rezultāts bija vien ilustrācija gramstīgajiem valdības veidošanas mēģinājumiem. Manuprāt, arī šajā procesā konstitucionāls profesionālisms padevās populismam un partejiskumam. Jāteic gan, ka Valsts prezidents manā uztverē, kaut vai saistībā ar valdības veidošanu, necenšas vis likt šādām lētām spēlītēm punktu, bet pat veicina tās. Aldis Gobzems manā uztverē līdz šim nav spējis uzrādīt premjera līmeņa kapacitāti. Kas tad viņš prezidentam ir – potenciāls valdības vadītājs vai otrs «izmēģinājuma trusītis» aiz Jāņa Bordāna?

Latvijas tiesību zinātniece, tiesību doktore, profesore, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta ZIEMELE intervijā Neatkarīgajai vērtē Latviju kā tiesisku valsti un pauž savas domas, kā to stiprināt.

Jāsāk domāt, ka 13. Saeima vēlas pati sevi izsludināt par nespējnieci. Jo neviena no tās potenciālās koalīcijas partijām neizrāda ne mazāko gribu pakāpties pāri savai galvai. Proti – valsts (ne savās) interesēs nonākt no partijiska līdz valstiskam izpildvaras apsvēršanas līmenim. Subjektīvi es domāju, ka arī Jāņa Bordāna valdība varēja notikt, ja vien – gan no JKP, gan no tās potenciālo partneru puses būtu tikušas perfekti definētas to visu valstiskās (!) ambīcijas. Un tad varētu sākties valsts mērogam atbilstoša kopīgas stratēģijas veidošana. Bet – tā vietā katra partija vilka no savām rokassomiņām laukā kaut kādas garšīgas priekšvēlēšanu drupačas, kuras, izrādās, pat valsts budžets nespēj panest. Kas tas ir? Manā uztverē tā ir klaja politiskā analfabētisma demonstrācija. Tā jau ir galēja tā dēvēto tautas pārstāvju izlaidība attieksmē pret tiem, kurus viņi teicas pārstāvam.

Otrajā novembrī Jūrmalā, Baltic Beach Hotel, notika kārtējais Baltijas foruma (BF) pasākums. Bet pirmajā novembrī BF organizatori (Aleksandrs Vasiļjevs, Igors Jurgens un Jānis Urbanovičs) Rīgas viesnīcā Pullman Riga Old Town (ak, cik latviski nosaukumi tām mūsu viesnīcām un ne tikai tām) tikās ar uzņēmējiem un mediju pārstāvjiem. Diskusijas tēma bija – Eiropeiska Latvija starp Krieviju un Ameriku: konflikta vai kompromisa teritorija?. Es nolēmu no plašās, kolēģes Tatjanas Fastas meistarīgi vadītās diskusijas izņemt vien to, ko teica BF Novērotāju padomes priekšsēdētājs, ekonomists, Mūsdienu attīstības institūta prezidents Igors JURGENS. Šajā, teiksim, sarunā nav tikai mani jautājumi, un turklāt es te pāris reizes citēšu to, ko Jurgena kungs teic BF direktora Aleksandra Vasiļjeva nesen izdotajā grāmatā Dialogi divdesmit gadu garumā. Baltijas forums par laiku, Latviju, Krieviju, pasauli un sevi. Bet no sevis, vērtējot runāto, es varu piebilst: lai kā tas kādam nepatiktu, Latvijas gadījumā es piekrītu BF prezidenta Jāņa Urbanoviča sacītajam: «Ja latvieši un krievi atradīs mijiedarbības formulu, laimes formulu, tad mēs visi būsim lieli vinnētāji.»

Gribu uzslavēt šā gada astoņpadsmito novembri. Proti – no sirds pateikt lielu paldies valsts simtgades dienas pasākumu organizētājiem un dalībniekiem, kā arī kolēģiem no televīzijām un radio. Manuprāt, viņi visi bija savu uzdevumu augstumos. Paldies!!! Cepuri nost! Sevišķi mani aizkustināja tas, ka pie Brīvības pieminekļa tika, tā sacīt, pulcēta visa Latvija – dažādi ļaudis no dažādām vietām. Ģimenes cilvēki, strādnieki, laucinieki, intelektuāļi, kultūras ļaudis...

Pāris dienas pirms valsts simtgades atļaušos būt sentimentāls, privāts un aizkustināts. Tādu garastāvokli man radīja vairāki desmiti cilvēku Saldus bibliotēkā devītajā novembrī. Es nezinu, kāds viņiem tika labums no manis, bet viņu starojums, viņu gaišā ieinteresētība savā tautā un valstī atgrieza mani pie uzskata, ka mūsu nācija nav zaudējusi savu izdzīvošanas gudrību, lai kādi ar’ laiki to piemeklētu.

TV kanālā Doždj (Lietus) dzirdēju krievu emigrācijas rakstnieka Oļega Radzinska teikto par Krieviju: viss ir kļuvis citāds, bet – nekas nav mainījies. Padomāju – vai tad pie mums, Latvijā, nav tāpat?

Neuzskatu, ka Valsts prezidenta izvēle – nominēt premjera amatam piecas partijas savulaik izstaigājušo Jāni Bordānu – ir slikts gājiens. Caur to prezidents varētu tikt lielākā skaidrībā par šo Saeimu un tās faktisko, lietderīgo potenciālu. Subjektīvi man nepatīk vienīgi tas, ka Saeima un Ministru kabinets nu top taisīti par tādiem kā eksperimentāliem, izmēģinājuma laukumiem. Jo tieši JKP un KPV LV manā uztverē ir tās 13. Saeimas partijas, kuras visvairāk izceļas vien ar savu partijiskumu, nevis valstiskumu. Bet varbūt no šīs Saeimas neko citu nav vērts ne gribēt, ne cerēt. Tajā tikušie savās atklāsmēs paši atzīst, ka vara ir bezmaz viss, kas tiem nu ir. Valsti es viņos pagaidām neredzu.

Arhitekti Uģis Šēnbergs un Juris Teļnovs sarunājas ar Neatkarīgo par situāciju, kāda izveidojusies saistībā ar kultūras un sporta kvartāla izveidi Grīziņkalna apkaimē.

Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes asociētais profesors, Eiropas Padomes eksperts pašvaldību lietās Māris PŪĶIS intervijā Neatkarīgajai raksturo 13. Saeimas partiju attieksmi pret vietējo varu un ar to saistītajām reformām. Pūķa kungs vairākkārt uzsvēra, ka pauž savu, nevis Latvijas Pašvaldību savienības (LPS), kuras vecākais padomnieks viņš ir, kopējo viedokli.

Diemžēl trīspadsmitās Saeimas pulcēšanas un nākamās valdības kontūru zīmēšanas process man pagaidām rada vien vēmienam tuvas sajūtas. Man būtu pieņemams pat politisks diletantisms, jo tam ir attīstības perspektīva. Bet – man nav pieņemama politiskas pozas un savu aizspriedumu vai kompleksu uzdošana par politiku. Samākslotība, kurā es nespēju nolasīt nekādu, pat savtīgu valstisku perspektīvu. Diemžēl arī «vecās» partijas (ZZS, NA un Vienotības atvasinājumi) striktas programmatiskas pozicionēšanas vietā dod priekšroku kombinatorismam, cerībām – varbūt mums tiks vismaz kāds silts krēsliņš.

Var teikt, ka atjaunotās Latvijas pirmais ārlietu ministrs, vairāku Saeimas sasaukumu deputāts (TSP) Jānis JURKĀNS ir pametis Latvijas politiku. Taču – bezpartejiskais Jānis nav zaudējis interesi par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Nesen viņš ļoti satraukts atgriezās no starptautiskā diskusiju kluba Valdajs. Pasaule varot nonākt pat līdz vispārējam haosam. Intervijā Neatkarīgajai viņš pamato savus iespaidus un raksturo arī 13. Saeimu.

Tiem, kuri vēlas samazināt literatūras stundu skaitu skolās, inteliģences vairs nav. Varbūt labākajā gadījumā nācijas kultūra tiem liekas «nozare». Un literatūra tad nu būtu šīs «nozares» elements, detaļa. Bet, ja kultūras, kultūrpolitikas izpratne valstī aprobežojas tikai ar Kultūras ministrijas funkciju aprakstu, tad par nācijas kultūru var runāt visai nosacīti. Un tagad varbūt ir loģiski kā vecos laikos gaidīt, ka literatūras stundu samazināšanai sekos arī kāds skolās aizliegtās literatūras saraksts. Vai ne?

Ekonomikas doktors, profesors, SIA Latvijas Mobilais telefons prezidents Juris BINDE intervijā Neatkarīgajai pauž savu viedokli par digitālajām ekosistēmām un Latvijas spēju turēt līdzi laikam.

Darāmie darbi jaunās valdības veidošanā nu esot tas svarīgākais. Klausoties, kas to deklarē, un – kas un kādā šķietamas jaunatklāsmes pakāpē tiek deklarēts, man sāk likties, ka svarīgākie nav vis darāmie, bet nepadarītie darbi. Jo kungi, kuri uzsver darāmo, pirms kāda laika ieņēma pietiekami augstus darītāju amatus izpildvarā. Kas viņiem (Artim Pabrikam, Danielam Pavļutam, Edgaram Rinkēvičam, Kārlim Šadurskim, arī Jānim Bordānam...) liedza darīt darāmo, lai šobrīd tie būtu spējīgi nevis tikai atkārtoties, bet uzskatāmi definēt darāmā, valsts attīstības turpinājumu. Kas?!

Āgenskalna Valsts ģimnāzijai – 330 gadu!!! Kad mēs ar fotogrāfi 17. oktobrī ieradāmies skolā, tur tiešām bija jaušams svētku satraukums. Todien notika ģimnāzijas 330 gadu jubilejas koncerts Mēs savā skolā un valstī. Mani vēl vairāk pacilāja tas, ka satiku tur savu bērnu skolotāju citā skolā – Anitu Vanagu, kura tagad ir ģimnāzijas direktora vietniece izglītības darbā.

Cilvēkus un, lai cik savādi neliktos, arī skolotājus satrauc izglītība. Pēdējos pāris mēnešos esmu pārbarots ar izglītības tēmu (e-pasti, dalība pasākumos, skolas tēma intervijās...). Visas šīs attieksmes apkopojot, es teiktu, ka summārais emocionālais pamatnoskaņojums attieksmē pret mūsu izglītības politiku ir – skepse. Bet kādā visai nopietnā aptaujā secināts, ka šis noskaņojums ir – vilšanās un niknums.

Ekonomikas doktors, akciju sabiedrības Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja GERČIKOVS intervijā Neatkarīgajai ar konkrētiem piemēriem zīmē panorāmisku mūsu tautsaimniecības un valsts pārvaldes ainu šobrīd – pēc 13. Saeimas vēlēšanām.

Katra ķēkša var pārvaldīt valsti! Tas esot demokrātijas lozungs. Bezmaz vai viens no demokrātijas pīlāriem. Manā uztverē tas ir izkurtējušas demokrātijas lozungs. Un Latvijā demokrātija ir izkurtējusi. Trīspadsmitās Saeimas vēlēšanu rezultāti man to apliecina skaidrāk par skaidru. Jo neviena (!) deputātu mandātus ieguvusī organizācija nevīžoja piedāvāt valstij ko tādu, kas tomēr būtu kaut cik augstāks par ķēkšu īstenības uztveri. Tāpēc tās pamatā arī guva ķēkšu atsaucību.

Mani sakaitināja tas, ka mani, var teikt, skolotāji un domubiedri, ar kuriem mēs pirms teju 31 gada sākām iniciēt Tautas fronti (LTF), – Jānis Rukšāns un Valdis Šteins – sākotnēji uz LTF 30 gadiem veltīto konferenci Dailes teātrī 8. oktobrī netika ielūgti.