Laime nepārdodas, sakiet? Tad man lūdzu vienu biļetīti uz Meksiku! II daļa

© Foto: Grēta Peide

Savu Meksikas mīlestības vēstuli es rakstītu pilsētai, kura, tevi pirmo reizi ieraugot, smaidīdama saka: “Mi casa es tu casa” (manas mājas ir tavas mājas) un tu smaidi atpakaļ, neko nesaki, bet nedaudz trīci no tās sajūtas, ka tieši te un šajā konkrētajā mirklī sākas jūsu romāns. Un pat tad, kad tas jau ir beidzies, brīžos, kad tu to atceries - tu vienmēr smaidi un varbūt arī atkal nedaudz trīci. Mīlestības vēstule pilsētai ar visgarāko nosaukumu un Meksikas “smaidiņa” tālākais maršruts raksta turpinājumā.

Mīlestības vēstule San Miguel de Allende pilsētai

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Mana Meksikas ceļojuma “smaidiņa” maršruta punkts, kurā smaidīt gribas katru dienu. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs - pilsēta izraisa diagnozi “iemīlējies”!

Četras stundas ar mašīnu vai autobusu no Mehiko pilsētas vai stunda ar lidmašīnu līdz Queretaro plus stunda ar mašīnu un jūs nonākat vienā no šarmantākajām Meksikas koloniālā laika mazajām pilsētiņām, ja ne pašā šarmantākajā. Ļoti sakopta, mājīga, eleganta, iedvesmojoša un ar kājām izstaigājama pilsēta, kurā mierīgi var arī dzīvot. Amerikāņi to arī dara un, pateicoties tieši viņiem, šī pilsēta arī ir tik veiksmīgi sakopta un iepakota - te ir pilns ar mazajām dizaina koncepta viesnīcām (kas pašas par sevi jau ir piedzīvojums), daudz mākslas galeriju, koncepta veikalu, antikvariātu un šeit noteikti ir labākā un “godīgākā” iepirkšanās pieredze visā Meksikā, ja gribas atvest tieši ko autentisku - traukus, interjera dizaina priekšmetus, galdautus, stiklu, salmu cepures, somas u.c. amatniecības darbus. Pilsēta, kurā īsti pat nav nevienas nepilnības, kopš 2008. gada iekļauta arī Unesco pasaules mantojuma sarakstā un nedaudz pēc skata atgādina kino pilsētiņu tikai ar pavisam reālu dzīvi tajā.

Foto: Grēta Peide

Iesaku šo vietu noteikti neizlaist no sava maršruta, jo tā iedod ceļojumam pavisam īpašu šarmu un tai nav līdzīgu nekur citur Meksikā, tāpēc 2 - 3 dienas šeit noteikti būs tā vērtas jūsu Meksikas labāko atmiņu karuselī. Un, protams, tā maksimāli piepilda jūsu maņas ar visu skaisto un neparasto, un nesmaidīt tādos apstākļos ir gluži neiespējami. Savas iemīlēšanās takas gan es paturēšu sev, bet šai pilsētai arī nevajag stingri nospraustu plānu. Šeit vispār labāk ir būt bez plāna - vajag vienkārši ļauties un baudīt. Ejiet, kur jūs kājas nes, un jūs noteikti nonāksiet savu labāko sajūtu epicentros.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Pateikšu tikai vienu adresi, jo nezinot līdz turienei, iespējams, neaizstaigāsiet - Fabrica La Aurora. Bijušajā tekstila fabrikā iekārtots mākslas un dizaina centrs ar neskaitāmām mākslas galerijām un mākslinieku studijām, kurās ir iespēja satikt arī pašus darbu autorus viņu radošajos darba procesos. Liela daļa no viņiem arī dzīvo San Miguelā, un nav brīnums, jo San Miguelas mākslas institūts ir pazīstams ar savu augsto izglītības līmeni un piesaista ļoti daudz ekspātus. Auroras fabrika pārsteidz ne tikai ar savu unikālo lokāciju, bet arī ar iespaidīga apjoma kolekcijām, kam noteikti iesaku atvēlēt pusi no dienas, lai nesteidzīgi baudītu un iedvesmotos. Darbus var arī turpat iegādāties. Pārējais San Miguelas maršruts, lai labāk paliek jūsu sajūtu vadīts, jo tajās nomaldīties nav iespējams. Un, ja arī ir, tad tas tikai tāpēc, lai jūs atkal atrastu sevi no jauna.

Nākamā pietura - Oahaka - krāsas, garšas, stils!

Lai no kura Meksikas gala jūs iesāktu savu ceļojumu, uz šejieni ar kājām neatnākt. Jālido! Oahaka ir Meksikas gastronomijas galvaspilsēta un, ja neesi ēdis Oahakā, tad tu nezini kā garšo Meksika! Fakts!

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Jo tieši te ir sapulcējušies vieni no labākajiem meksikāņu pavāriem un koncepta vietu autoriem, kas tradicionālo meksikāņu virtuvi pasniedz ļoti mūsdienīgā izpildījumā. Meksikas rītdienas virtuve un pārsteidzošākās tās garšas tiek radītas tieši šeit - Oahakas epicentrā, kas ir tās vecpilsēta, kurā mutuļo dzīve no rīta līdz vēlai naktij. Oahaku dēvē arī par Septiņu moles Zemi, jo katrs tās reģions piedāvā savu versiju par šo viņiem tik tradicionālo ēdienu (mole ir pikanta tumšās šokolādes mērce apvienojumā ar žāvētiem augļiem, riekstiem un citām garšvielām, ko ēd kopā ar gaļu vai zivi u.c.).

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Oahakas tradicionālo ēdienu starpā ir arī tādi vārdi kā tlayudas (Oahakas versija par picu), chapulines jeb sienāži (jā, īsti tikai žāvēti sienāži kā uzkoda pie mezkala), enfrijoladas (kukurūzas tortiljas krēmīgā melno pupiņu mērcē), tamales (kukurūzas mīklas un banānu lapu tīteņi ar vistas vai cūkgaļas pildījumu), chicharron (cepta cūkgaļas miza, cūkas vēders un citas cūkas daļas) un sarakstu varētu turpināt, jo Oahakas virtuve ir nebeidzami plaša. Tāpēc visiem gurmāniem vai pavārmākslas entuziastiem marš uz Oahaku!

Oahakas vecpilsēta - šā brīža Meksikas top galamērķis

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Daudz jaunu cilvēku, īpašas konceptu vietas, galerijas un neskaitāmi meksikāņu rokdarbu veikaliņi, no kuriem nav iespējams atraut acis. Te tiek kārdinātas ne tikai garšu kārpiņas. Te gribas agri celties un visu dienu klaiņojot cauri mazajām vecpilsētas ieliņām kārdināt sevī visu. Oahaka ir pazīstama arī ar savu amatnieku prasmēm un ļoti daudz unikālu roku darbu nāk tieši no Oahakas štata. Oahakas botānisko dārzu arī noteikti vērts likt apskatāmo vietu sarakstā un jūs neizbēgami iemīlēsieties kaktusos.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Iesaku neaprobežoties tikai ar vecpilsētu, bet noteikti pabraukāt plašāk cauri visam reģionam, gan iepazīstot Meksikas dabas daudzveidību, gan mezkala agaves lauku plantācijas, apvienojot ar mezkala degustācijām vietējo māju ražotnēs. Jau teicu, ka karstumā nereibst?

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Gribu pamosties pie jūras

Ja gribas atpūtu pie jūras, tad var doties arī uz Oahakas pludmales pusi, kas ar mašīnu gan ir tāls 6 stundu ekstrēms ceļš cauri serpentīniem pa ceļam vēl pārvarot hipiju iemīļoto halucinogēno sēņu jeb “magic mushroom” mājvietu San Jose Del Pacifico ciematiņu (kāds varbūt to nepārvar un tur arī paliek), bet jebkurā gadījumā ceļš ir izaicinošs un, ja tādam izaicinājumam neesiet gatavi, tad var arī izvēlēties otru opciju - lidot līdz Puerto Escandido.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Tur iesaku paviesoties Casa Wabi, kas ir unikāls modernās mākslas labdarības projekts un reizē arī telpa pašā jūras krastā, kura pulcē ap sevi dažādu vietējo komūnu māksliniekus un šobrīd tā jau ap sevi ir izveidojusi neparastu sociumu kopā ar citiem līdzīgi domājošiem uzņēmējiem, kas veido tādu kā privātu pludmales daļu ar vairākiem radošiem konceptiem - gan palikšanas pieredze, gan restorāni, bet tas viss saglabā ļoti vienotu un autentisku sajūtu bez tūristiskās masas iebrukumiem. Šī pludmales daļa noteikti ir mierīga un piemērota tiem, kas meklē atpūtu, nevis ballīti, bet atpūtu ar labu komfortu.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Mūžīgi jauni un neprātīgi?

Foto: Grēta Peide

Oahakas pludmales daļai ir arī otra puse, sākot ar Mazuntes ragu līdz Zipolites pludmalei, kura vēl joprojām ir saglabājusi septiņdesmito gadu hipiju brīvās pasaules atmosfēru. Visur smaržo pēc “zālītes” un ir sajūta, ka ballīte, kas sākusies 1974.gadā, vēl nemaz nav beigusies un viesi mājās tā arī nav gājuši. Visi mazliet noreibuši. No laimes, saules, alkohola vai aizkavētas jaunības - kā nu kurš. Diezgan padzīvojuši.

Foto: Grēta Peide

Daudzi ir kaili. Jo te atrodas arī Meksikas pirmā oficiālā publiskā nūdistu pludmale - Zipolite- kur satieku bariņu nūdistus, kas vienojas kopīgā ķermeņu performancē. Turpat blakus esošo bāru vada manāmā ekstāzē esošs hipiju seniors, kurš paralēli kokteiļu jaukšanai skaļā balsī šķībi novelk savu ikdienas hītu, un viņš ir totāli laimīgs. Ļoti daudz amerikāņu un katastrofāli maz autentisku vietējo. Jaukas pusdienu vai vakariņu vietas šeit atrast ir pagrūti, jo šķiet, ka ēšana te vispār ir trešajā plānā. Bet kokteiļu vakari šeit ir dubultstipri. Un darba dienas man šķiet šeit ir pat atceltas. Bet, lai cik relaksēta arī būtu šī “iekapsulētā” aizgājušā gadsimta atmosfēra - aina, kas te paveras tomēr liek sajusties skumji. Skumji, ka viss ir tāds kā apstājies un kāds ir manāmi aizkavējies laikā. Iekapsulēts un aizmiglots. Un visur apkārt ir tāda kā “pazudušā sapņa” migla. Filma palēlinājumā. Tas parauj tādu žēlabainu smeldzi. Man personiski šeit negribējās ilgi uzkavēties. “Ja nu no šīs vietas nevar tikt laukā” sajūta. Bet daudzi te tomēr atrod savu sajūtu vilni - īpaši studenti, kuriem te ir gan pieejamas cenas, gan ļoti atvērta un nepiespiesta veida vide, kurai mūsdienu luksuss ir gājis garām ar līkumu.

Bet, ja gribas mierīgākas sajūtas, arī to šai pusē, protams, var atrast - vienkārši tad nevajag būt pašu ciematu epicentros, bet vairāk meklēt vietas, kas ir tālāk no visa.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Turpat netālu es atradu savu sajūtu oāzi - Mermejita pludmali, kas ir diezgan maza, bet vientuļa un neapdzīvota un ar to arī tik īpaša un šarmanta, jo tev rodas sajūta, ka tā pieder tev vien. Un Kluso okeānu, protams, pareizāk būtu bijis saukt par Skaļo, jo tas dārd savā varenībā arī visu nakti un pirmās dienas pierast pie tā skaļās bļaušanas ir izaicinoši. Tāpat kā tajā peldēt, jo viļņu lielais spēks rauj nost peldkostīmu, tāpēc izvēle kļūt par nūdistu šeit pat ir ļoti ieteicama un praktiska.

Es uzaustu, tevi redzot norietam

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Saulrieti šai pusē ir īpaši skaisti, jo pretēji Meksikas Karību jūras piekrastei te saule noriet jūrā un publiskajās saulrietu vērošanas vietās (piemēram, Punta Cometa Mazunte ir vairākas klinšu platformas, no kurām paveras fantastisks skats) ir pat sava cīņa par labākajām sēdvietām un tāpēc cilvēki ierodas pat stundu vai divas pirms saulrieta iekārtojoties tur ar pudeli vīna un nelielu pikniku.

Foto: Grēta Peide

Bet, ja saulrietu gribas apvienot ar garantētu sēdvietu un arī vakariņām, tad varu ieteikt brīnišķīgi šarmantu restorāniņu izveidotu klintīs - Posada Rancho Cerro Largo. Ļoti vienkārša, mīļa un sirsnīga vieta ar auru, kur paši saimnieki arī apkalpo un skats, kas paveras no šīs vietas, ir neaizmirstams.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Tāpat iesaku doties arī nelielā izbraucienā ar laivu Klusā okeāna zemūdens pasaules izzināšanā un, ja paveiksies, tad ceļā satiksiet gan delfīnus, gan bruņurupučus un, ja paveiksies dubultā, tad arī vairākas vaļu ģimenes, kas, protams, ir elpu aizraujoša aina.

Foto: Grēta Peide

Kopumā Oahaka ir liels reģions un tam var veltīt arī atsevišķu ceļojumu, bet, ja ir laiks un iespējas, to noteikti iesaku apvienot ar Meksikas galvaspilsētu - Mehiko. Lasi šeit

(par ko vairāk stāstīju raksta 1.daļā - ieliekam linku uz to rakstu? ) vai arī daudzi ceļu izvēlas turpināt dodoties uz blakus esošo reģionu - Čiapas - kas jau robežojas ar Gvatemalu un ir viens no nabadzīgākajiem Meksikas reģioniem, toties pārsteidz ar savu bagātīgo un daudzšķautņaino dabas ainavu.

Čiapas - vienkāršība, lauki, daba un daudz cukura

Ceļš no Oahakas gan ir patāls - ar mašīnu vidēji jābrauc 8 - 9 stundas. Jāatzīst tas bija diezgan mokoši, jo pa ceļam nekā īsti ievērojama nav ko redzēt. Protams, var arī pārlidot.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Parasti visi sāk savu Čiapas ceļojumu tieši ar San Cristobal de la Casas vēsturisko kalna pilsētiņu. Gaisa temperatūras ziņā te noteikti būs aukstāk nekā Oahakā, jo tas ir kalnos un pilsētas līmenis virs jūras sasniedz 2000 m, kas dažiem izraisa nelabu pašsajūtu pirmajās dienās, un pie retinātā gaisa ir jāpierod. Man bija sajūta, ka kāds ir atņēmis manu garastāvokli un visu manu enerģiju, bet otrajā dienā jau tas sāk stabilizēties un sāc justies kā cilvēks.

Parasti visi te atbrauc uz nedēļas nogali, kas arī ir maksimālais dienu skaits, ko te vērts pavadīt. Pati pilsētiņa ir tūristu pilna un patiesībā tas ir vienīgais, kas to šobrīd tur tik lielā dzīvībā, bet tajā pašā laikā tas netraucē baudīt tās autentiskumu. Ērti ar kājām izstaigājama, tīra un sakopta, pārsvarā visur ir maksimums divu stāvu mājas, daudz šauru ieliņu, dažādu suvenīru veikali, mākslas un amatnieku tirdziņi. Pārsteidz, ka ir arī daudz mūsdienīgu vietu - gan neskaitāmi coffee shops, arī dizaina boutique tipa viesnīcas un interesanti ēšanas vietu koncepti, kurus lielākoties ir izveidojuši iebraucēji, kas iekārtojušies te dzīvot. Dzīve te ir mierīga, kā jau mazā ciematā, veselīgs gaiss un nedārgas cenas. Un, protams, ļoti daudz iespējas brīvā laika pavadīšanai dabā - kalnos kāpšana un riteņbraukšana te ir īpašā cieņā.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Bet paši vietējie meksikāņi gan šeit vairs nav tik draudzīgi kā citur Meksikā. Viņi atšķiras arī vizuāli, jo Čiapas reģiona pamatiedzīvotāji ir indiāņi. Viņu dzīve šeit ir grūta un sūra un tāpēc uz tūristiem viņi skatās, kā uz savu potenciālo ienākumu avotu, taču šis skatiens nav silts vai jauks. Brīžiem viņi var kļūt pārāk uzmācīgi vai pat agresīvi, īpaši nepatīkami, ka tajā tiek iesaistīti arī mazi bērni, kas tiek sūtīti iežēlināt tūristus ar viltus stāstiem, ka ir palikuši vieni bez vecākiem, un šis faktors protams traucē atvērti un no sirds baudīt šo pilsētu.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Vai šī pilsēta ir tā vērta, lai 9 stundas brauktu ar mašīnu tikai, lai to redzētu? Visi ceļā sastaptie ceļotāji mums apgalvoja, ka jā, un daudziem tā ir Meksikas iemīļota pilsēta un arī reģions, bet personiski man pašai tādas sajūtas šeit nebija. It īpaši pēc Oahakā redzētā. Protams viss ir atkarīgs no interesēm un vēlmēm un laika pavadīšanas veida, taču ceļš uz šejieni ir pārāk garš un tāls, lai brauktu tikai uz vienu pilsētiņu. Un, ja es salīdzinu Oahakas vecpilsētu ar San Cristobal de la Casas, tad mans favorīts viennozīmīgi ir Oahaka. Abas ir kaut kur līdzīgas savā principā, taču Oahakas vecpilsēta noteikti pārsit San Cristobalu gan savā attīstībā, gan piedāvājumā un iespaidos. Taču, ja plānos ir plašāk iepazīt Čiapas reģionu un reizē savienoties ar dabu, kam variet atvelēt kā minimums nedēļu, tad, protams, San Cristobalu ir jāiekļauj plānā.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Tālāk no San Cristobalas ir divi virzieni, kur var doties Čiapas ekspedīcijā un abos jūs gaidīs lauki un neaizmirstama dabas ainava - ceļš uz Palenque un ceļš uz Comitan, kas iet līdz Gvatemalas robežai. Abus man paspēt neizdevās - es devos uz otro un galvenais ceļa mērķis bija El Chiflon dabas parks, kurš noteikti ir šā ceļa vērts dabas brīnums, kas vismaz reizi dzīvē ir jāredz.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

El Chiflon sastāv no pieciem gigantiskiem ūdenskritumiem un vairākiem baseiniem ar tirkīzzilas krāsas ūdeni un tajos var arī peldēties. Elpu aizraujošākais skats paveras kalna virsotnē, kas atrodas 120 metru augstumā, tāpēc, lai tiktu augšā jūs gaida diezgan sportisks un stāvs pārgājiens, bet kāpiens ir noteikti to pūliņu vērts. Neapskaužu gan tos, kam katru rītu ir jākāpj papildināt augšstāvā esošās kafejnīcas dzērienu sortiments, ko viņi nes uz savas galvas un šķiet, ka mūsmāju “Stipro skrējienā” viņi pārliecināti ievietotos pirmajā vietā. Bet augšā jebkurā gadījumā visus gaida balva - patīkami veldzējoša gigantiska duša un laimes hormoni to visu piedzīvojot.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Čiapas ir ūdenskritumiem bagāts reģions, taču El Chiflon noteikti ir iespaidīgākais no tiem. Kopējais ceļš no San Cristobalas uz El Chiflon ir ļoti skaists un ainavisks. Brīžiem pat atgādina Toskānas lauku atmosfēru. Un šajā ceļā jūs gaida arī vairākas enerģijas stacijas jeb Čiapas vietējais “Red Bulls” - svaiga cukurniedru sula, ko pārdod turpat pie cukurniedru plantācijām. To izdzert tukšu ir neiespējami, jo sāk lēkāt sirds jau pēc pāris malkiem, bet kāpienam uz El Chiflon tas noder tieši laikā.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Tos, kas izvēlējušies Palenque ceļu gaida otrs ievērojamākais ūdenskritums - Agua Azul. Bet daudz dzirdējām arī par šā ceļa bīstamību, ka vietējie partizāni mēdz nobloķēt ceļu un aplaupīt, bet šīs runas nevaru apstiprināt, jo devām priekšroku otram ceļam. Jebkurā gadījumā jābūt uzmanīgiem un pārbraucienus labāk neveikt vakara vēlajās stundās vai naktī.

Kopējā Čiapas dabas ainava ir bagātīgi zaļa un svaiga, daudzviet laukos līdzīga arī Latvijas lauku ainavai - priedes, egles, ezeri - un Čiapas lauku dzīve ir ļoti īsta, vienkārša un nesamaitāta. Tūristu ir maz un plašuma ir ļoti daudz. Fotogrāfiem šeit ir paradīze, jo var ķert autentiskus sajūtu momentus gan cilvēkos, gan situācijās.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Mēs savā Čiapas ceļojuma nobeigumā pietuvojāmies gandrīz pie pašas Gvatemalas robežas atrodot pasakainu palikšanas vietu - Parador Museo Santa Maria - un bijām vienīgie palicēji šajā vēsturiski krāšņajā īpašumā un reizē muzejā, kur pazuda laiks un arī pasaule visapkārt. Tur no sirds iesaku pazaudēties.

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Foto: Grēta Peide

Meksikas “smaidiņa” maršrutā šobrīd esam tieši pusē. Lai smaidiņš kļūtu pilnīgs trūkst vēl tikai viens kolorīts punkts jeb vesela pussala - Jukatāna. Bet par to plašāk raksta nākamajā daļā.

Foto: Grēta Peide

P.S.

Raksta autore nesniedz garantiju, ka jūsu Meksikas “smaidiņa” ceļojums saskanēs ar šajā rakstā teikto vai piedzīvoto, jo cita ceļojumus nav iespējams kopēt vai kā pavairot. Katrs ceļojums ir atkarīgs no tā ceļinieka spējām vērot, redzēt, just un piedzīvot.

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.