“Pavasaris ir atdzimšanas laiks, kad mostas ne tikai daba, bet arī radošais gars. Vecie darbi vairs neuzrunā, jo es apzinos, ka varu interesantāk, labāk, jaudīgāk. Tāpēc nolēmu – lai radītu jaunu nākotni, pagātne ir jāsadedzina,” saka māksliniece Karinē Paronjanca.
Rīgas zaļajā pērlē - Latvijas Universitātes (LU) Botāniskajā dārzā - atklāta Karinē Paronjancas (Karine Paronyanc) jaunāko darbu izstāde “Atdzimt no pelniem”.
Tās ir ļoti krāsainas un košas gleznas, kas aplūkojamas pasākumu telpā “Šķūnis”, un sirsnīga instalācija “ūdens” namiņā jeb vecajā sūkņu mājā.
Tā ir multisensora pastaiga, mākslas izdzīvošana caur zinātnes un dārza kultūrvēsturiskā mantojuma prizmu. Stāsts par pavasari, atdzimšanu un atjaunošanos.
“Visu pasaules botānisko dārzu cildenā misija ir Zemes bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Botāniskie dārzi būtībā ir kļuvuši par vienīgajiem centriem, kuri aktīvi darbojas, cenšoties saglabāt retus un izzūdošus augus, un to stratēģiju var formulēt dažos vārdos - glābt, saglabāt, pavairot un atdot dabai,” stāsta Karinē Paronjanca.
Viņa botāniskā dārza šarmu piedāvā izdzīvot caur mākslu, caur dārza kultūrvēsturisko kontekstu, botāniku un mazliet arī caur zinātni.
“Tā bija patiesi neticama pieredze, kad vienkopus saplūda viss, kas svarīgs manam radošajam darbam,” izstādes atklāšanā secina māksliniece, sakot paldies ikvienam, kurš palīdzēja šai izstādei/instalācijai tapt.
“Parasti mākslinieks, gatavojoties izstādei, sadarbojas ar mākslas kuratoriem, mākslas zinātniekiem, bet man viss bija neierasti. Man izveidojās ļoti interesanta komanda - botāniķi, biologi, agronomi. Kārtīgi darba cilvēki, kuri daudz ko spēj radīt paši savām rokām. Man tiešām šķiet, ka mūsdienu digitālajā pasaulē, kurā cilvēki dzīvo ļoti mākslīgi, botāniķa darbs ir svēts,” saka māksliniece.
Savus mīļos botāniķus Karinē sauc par kalpotājiem, par priesteriem. Par dabas tempļa mūkiem. Un, viņasprāt, botāniķi un mākslinieki savā būtībā ir ļoti līdzīgi.
Viņu darbs ir smags, fiziski nogurdinošs, prasa milzīgu pacietību un neatlaidību un, starp citu, nezināšanas dēļ ne vienmēr tiek pietiekami novērtēts un adekvāti apmaksāts, tomēr par spīti tam viņi tik un tā turpina savu cēlo un skaisto misiju.
Zemes dzīvības pirmavots ir ūdens, tāpēc izstādes ekspozīcija sākas ar vienkāršu, bet sirsnīgu instalāciju “ūdens” namiņā jeb vecajā sūkņu mājā.
“Kāpēc vienkāršu? Tāpēc, ka, manuprāt, tieši vienkāršās lietas ir visjaudīgākās un cilvēkam vissvarīgākās - svaigs gaiss, tīrs ūdens, plaukstoši ziedi, pavasaris… Tās ir “lietas”, kas mūs padara laimīgus. Un, ja mēs katrs to saprastu, nenotiktu tas, kas šobrīd notiek uz mūsu planētas…” uzskata Karinē Paronjanca.
“Man vienmēr patīk atklāt skatītājiem kādu jaunu vietu un caur šo vietu izzināt tās kultūrvēsturi. Un šajā reizē mums sanāca arī neliels pētījums, izzinot mazās “rūķīšu mājiņas” vēsturi. Vienmēr domāju, kas ir tai mazajā ķieģeļu namiņā, kas ir pa ceļam, ejot uz Palmu māju.
Un tad es uzzināju, ka savulaik tieši šis namiņš apgādāja visu dārzu ar ūdeni, tur dzima dzīvība.
Tagad, protams, viss ir radikāli citādi, bet kādreiz šis namiņš bija augu dzīvībai akūti svarīgs,” stāsta māksliniece.
Izstādes un LU Botāniskā dārza apmeklētājiem ir iespēja arī iepazīties ar “ūdens” namiņa vēsturi, kas 1958. gada 29. martā tika aprakstīta laikrakstā “Rīgas Balss”.
Savukārt uguns ir pirmelements, tā ir viena no četrām Visuma stihijām, tāpēc izstādes atklāšanā viesi tika aicināti pasildīties pie ugunskura.
Tur klātesošajiem bija arī unikāla iespēja piedzīvot neparastu performanci, kuras laikā vienmēr dažādām aizraujošām idejām bagātā māksliniece milzīgā traukā dedzināja… savus agrīnos gadu darbus.
Audeklus, kas, viņasprāt, nav sevišķi izdevušies. Darbus, aiz kuriem velkas nevajadzīgu atmiņu un radošas vilšanās mudžeklis.
“Kaut ko tik traku daru pirmo reizi,” sarunā ar “Dzīvesstilu” atzīst Karinē Paronjanca, vienlaikus paužot pārliecību, ka tas ir jauns sākums ar cerību atdzimt no pelniem.
Tā ir atdzimšanas rituāla daļa, un pelni tiks likti lietā, gruntējot citus audeklus jaunām gleznām.
Jā, savas gleznas māksliniece glezno uz audekliem, kuri tiek gruntēti ar ugunskuru pelniem. Tā ir sena un ļoti tradicionāla grunts recepte, kas vecmeistariem ir labi zināma - gluži kā metafora, kas atsauc atmiņā Fēniksa atdzimšanu no pelniem, mūžīgās atjaunotnes un nemirstības simbols, jaunas jēgas meklējumi zudušu nozīmju un tēlu pelnos.
Arī Karinē botāniskās fantāzijas, kas izliktas pasākumu telpā “Šķūnis”, ir gleznotas uz pelniem, kas ņemti no LU Botāniskā dārza krāsnīm un ugunskuriem. Iespējams, tajos sadeguši gan pērnā gada Jāņu vainagi, gan Ziemassvētku eglīte.
“Man ar pelniem patīk arī paspēlēties, konceptuāli mazliet pārspīlēt,” saka māksliniece, atklājot, ka dažkārt viņa tos piejauc vairāk nekā to prasa senā recepte. Jo arī pelni, līdzīgi kā kafijas biezumi, arī paši veido savu attēlu.
“Man patīk tekstūra, kas no pelniem veidoja uz audekla virsmas, un arī simboliskā ideja, ka pelni nāk tieši no mūsu Botāniskā dārza ugunskuriem - tie ir tādi īpaši pelni, kas man dod iespēju uz zudušās formas pamatiem radīt ko jaunu un košu.
Tādai gruntij tradicionāli pievienoju arī Latvijas medu, lai padarītu audeklu plastiskāku, tāpēc nebrīnieties, ja jums pēkšņi šķitīs, ka šajos audeklos zum bites...” māksliniece smaidot nosaka, piebilstot, ka pati daba piespēlē tik daudz motīvu, ko izmantot un radoši apspēlēt.
Gleznu dedzināšana bija savdabīgs mākslinieces šķīstīšanās rituāls, bet pati izstāde tika veidota kā atvadu žests pateicībā LU Botāniskajam dārzam, kas divarpus gadu garumā deva māksliniecei pajumti un sniedza daudz iedvesmas.
Muižas senās ēkas, kur bija iekārtota arī Karinē Paronjancas radošā darbnīca, tiek slēgtas remontam un restaurācijai, tāpēc māksliniece gatavojas pārcelties citviet.
“Man pat bija doma braukt prom no Latvijas,” māksliniece neslēpj, piebilstot, ka viņas mīļie botāniķi gan nevēlas viņu laist prom, solot atrast darbnīcai vietiņu kādā “šķūnītī”.
Pasākuma laikā LU Botāniskā dārza sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Donova sarunā ar “Dzīvesstilu” atklāja, ka māksliniecei, kura Botāniskajā dārzā jau tiek uzskatīta par savējo, noteikti tiks atrasta iespēja palikt un strādāt dārzā. Visticamāk, viņas jaunā radošā darbnīca tiks iekārtota Kalpu mājā.
“Muiža bija plaša, ar augstiem griestiem un daudz gaismas. Tur bija perfekti apstākļi gleznošanai. Kalpu mājā viss ir savādāk, bet es ceru, ka būs labi,” priecīga palikt jau iemīļotajā LU Botāniskajā dārzā, piebilst Karinē Paronjanca.
Izstāde “Atdzimt no pelniem” būs atvērta apmeklētājiem līdz 16. martam katru dienu no plkst. 10.00 līdz 16.00 Rīgā, Kandavas ielā 2. LU Botāniskā dārza karte, kur atzīmēti mākslas objektu atrašanās punkti, būs pieejama kasē.
