Atdzimt no pelniem. Māksliniece Karinē Paronjanca sadedzina savas gleznas

MANA ĒDENE. “Grūti iztēloties kaut ko skaistāku un vairāk piemērotu mākslinieka darbnīcai kā mana Ēdene - Rīgas zaļā pērle - Botāniskais dārzs…” saka māksliniece Karinē Paronjanca © Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

“Pavasaris ir atdzimšanas laiks, kad mostas ne tikai daba, bet arī radošais gars. Vecie darbi vairs neuzrunā, jo es apzinos, ka varu interesantāk, labāk, jaudīgāk. Tāpēc nolēmu – lai radītu jaunu nākotni, pagātne ir jāsadedzina,” saka māksliniece Karinē Paronjanca.

Rīgas zaļajā pērlē - Latvijas Universitātes (LU) Botāniskajā dārzā - atklāta Karinē Paronjancas (Karine Paronyanc) jaunāko darbu izstāde “Atdzimt no pelniem”.

Tās ir ļoti krāsainas un košas gleznas, kas aplūkojamas pasākumu telpā “Šķūnis”, un sirsnīga instalācija “ūdens” namiņā jeb vecajā sūkņu mājā.

Tā ir multisensora pastaiga, mākslas izdzīvošana caur zinātnes un dārza kultūrvēsturiskā mantojuma prizmu. Stāsts par pavasari, atdzimšanu un atjaunošanos.

NETICAMA PIEREDZE. “Tā bija patiesi neticama pieredze, kad vienkop saplūda viss, kas svarīgs manam radošajam darbam - kultūrvēsturiskais konteksts, zinātne un botānika, un, galvenais, cilvēki,” Karinē ir no sirds pateicīga / Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Tik un tā turpina savu misiju

“Visu pasaules botānisko dārzu cildenā misija ir Zemes bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Botāniskie dārzi būtībā ir kļuvuši par vienīgajiem centriem, kuri aktīvi darbojas, cenšoties saglabāt retus un izzūdošus augus, un to stratēģiju var formulēt dažos vārdos - glābt, saglabāt, pavairot un atdot dabai,” stāsta Karinē Paronjanca.

Viņa botāniskā dārza šarmu piedāvā izdzīvot caur mākslu, caur dārza kultūrvēsturisko kontekstu, botāniku un mazliet arī caur zinātni.

JAUNS SĀKUMS. “Esmu pārliecināta, ka tas ir jauns sākums un ceru uz atdzimšanu no pelniem...”, tā Karinē Paronjanca / Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

“Tā bija patiesi neticama pieredze, kad vienkopus saplūda viss, kas svarīgs manam radošajam darbam,” izstādes atklāšanā secina māksliniece, sakot paldies ikvienam, kurš palīdzēja šai izstādei/instalācijai tapt.

“Parasti mākslinieks, gatavojoties izstādei, sadarbojas ar mākslas kuratoriem, mākslas zinātniekiem, bet man viss bija neierasti. Man izveidojās ļoti interesanta komanda - botāniķi, biologi, agronomi. Kārtīgi darba cilvēki, kuri daudz ko spēj radīt paši savām rokām. Man tiešām šķiet, ka mūsdienu digitālajā pasaulē, kurā cilvēki dzīvo ļoti mākslīgi, botāniķa darbs ir svēts,” saka māksliniece.

Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Savus mīļos botāniķus Karinē sauc par kalpotājiem, par priesteriem. Par dabas tempļa mūkiem. Un, viņasprāt, botāniķi un mākslinieki savā būtībā ir ļoti līdzīgi.

Viņu darbs ir smags, fiziski nogurdinošs, prasa milzīgu pacietību un neatlaidību un, starp citu, nezināšanas dēļ ne vienmēr tiek pietiekami novērtēts un adekvāti apmaksāts, tomēr par spīti tam viņi tik un tā turpina savu cēlo un skaisto misiju.

GERMINĀCIJA ir augu sēklu pāreja no miera stāvokļa uz aktīvu dzīvi. Gleznas, kurām līdzās nolikti mazie podiņi, kuros sāk veidoties jauna dzīvība, vēl nav pabeigtas. Māksliniece atklāj, ka izstādes laikā transformēsies ne tikai augi, bet veidosies arī gleznas - iesētā doma attīstīsies tālāk / Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Izzināt botāniskā dārza kultūrvēsturi

Zemes dzīvības pirmavots ir ūdens, tāpēc izstādes ekspozīcija sākas ar vienkāršu, bet sirsnīgu instalāciju “ūdens” namiņā jeb vecajā sūkņu mājā.

“Kāpēc vienkāršu? Tāpēc, ka, manuprāt, tieši vienkāršās lietas ir visjaudīgākās un cilvēkam vissvarīgākās - svaigs gaiss, tīrs ūdens, plaukstoši ziedi, pavasaris… Tās ir “lietas”, kas mūs padara laimīgus. Un, ja mēs katrs to saprastu, nenotiktu tas, kas šobrīd notiek uz mūsu planētas…” uzskata Karinē Paronjanca.

ŪDENS ir zemes dzīvības pirmavots. Izstādes ekspozīcija sākas ar vienkāršu, bet sirsnīgu instalāciju “ūdens” namiņā - vecajā sūkņu mājā. Gleznu papildina instalācija, kurā varēs vērot, kā dārza vēsturiskajos traukos aug, attīstās un uzplaukst dažādi augi / Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

“Man vienmēr patīk atklāt skatītājiem kādu jaunu vietu un caur šo vietu izzināt tās kultūrvēsturi. Un šajā reizē mums sanāca arī neliels pētījums, izzinot mazās “rūķīšu mājiņas” vēsturi. Vienmēr domāju, kas ir tai mazajā ķieģeļu namiņā, kas ir pa ceļam, ejot uz Palmu māju.

Un tad es uzzināju, ka savulaik tieši šis namiņš apgādāja visu dārzu ar ūdeni, tur dzima dzīvība.

Tagad, protams, viss ir radikāli citādi, bet kādreiz šis namiņš bija augu dzīvībai akūti svarīgs,” stāsta māksliniece.

INSTALĀCIJU “ūdens” namiņā māksliniecei palīdzējusi iekārtot “taureņu mamma” Kristīne Taupmane, kura ne tikai kopj un pieskata Taureņu mājas iemītniekus, bet ir arī brīnišķīga floriste. Starp citu, LU Botāniskā dārza Taureņu mājas atklāšana gaidāma jau 8. martā / Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Izstādes un LU Botāniskā dārza apmeklētājiem ir iespēja arī iepazīties ar “ūdens” namiņa vēsturi, kas 1958. gada 29. martā tika aprakstīta laikrakstā “Rīgas Balss”.

Jaunas jēgas meklējumi

Savukārt uguns ir pirmelements, tā ir viena no četrām Visuma stihijām, tāpēc izstādes atklāšanā viesi tika aicināti pasildīties pie ugunskura.

UGUNS ir pirmelements, tā ir viena no četrām Visuma stihijām. Izstādes atklāšanā viesi tika aicināti pasildīties pie ugunskura - arī tā ir atdzimšanas rituāla daļa / Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Tur klātesošajiem bija arī unikāla iespēja piedzīvot neparastu performanci, kuras laikā vienmēr dažādām aizraujošām idejām bagātā māksliniece milzīgā traukā dedzināja… savus agrīnos gadu darbus.

Audeklus, kas, viņasprāt, nav sevišķi izdevušies. Darbus, aiz kuriem velkas nevajadzīgu atmiņu un radošas vilšanās mudžeklis.

“Kaut ko tik traku daru pirmo reizi,” sarunā ar “Dzīvesstilu” atzīst Karinē Paronjanca, vienlaikus paužot pārliecību, ka tas ir jauns sākums ar cerību atdzimt no pelniem.

Tā ir atdzimšanas rituāla daļa, un pelni tiks likti lietā, gruntējot citus audeklus jaunām gleznām.

GLEZNU DEDZINĀŠANA ir savdabīgs mākslinieces šķīstīšanās rituāls. “Kaut ko tādu daru pirmo reizi,” atzīst Karinē Paronjanca / Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Jā, savas gleznas māksliniece glezno uz audekliem, kuri tiek gruntēti ar ugunskuru pelniem. Tā ir sena un ļoti tradicionāla grunts recepte, kas vecmeistariem ir labi zināma - gluži kā metafora, kas atsauc atmiņā Fēniksa atdzimšanu no pelniem, mūžīgās atjaunotnes un nemirstības simbols, jaunas jēgas meklējumi zudušu nozīmju un tēlu pelnos.

NAV IZDEVUŠIES. Gleznotāja sadedzināja savus agrīnos darbus, audeklus, kas, viņasprāt, nav sevišķi izdevušies, darbus, aiz kuriem velkas nevajadzīgu atmiņu un radošas vilšanās kamols / Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Patīk paspēlēties ar pelniem

Arī Karinē botāniskās fantāzijas, kas izliktas pasākumu telpā “Šķūnis”, ir gleznotas uz pelniem, kas ņemti no LU Botāniskā dārza krāsnīm un ugunskuriem. Iespējams, tajos sadeguši gan pērnā gada Jāņu vainagi, gan Ziemassvētku eglīte.

“Man ar pelniem patīk arī paspēlēties, konceptuāli mazliet pārspīlēt,” saka māksliniece, atklājot, ka dažkārt viņa tos piejauc vairāk nekā to prasa senā recepte. Jo arī pelni, līdzīgi kā kafijas biezumi, arī paši veido savu attēlu.

Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

“Man patīk tekstūra, kas no pelniem veidoja uz audekla virsmas, un arī simboliskā ideja, ka pelni nāk tieši no mūsu Botāniskā dārza ugunskuriem - tie ir tādi īpaši pelni, kas man dod iespēju uz zudušās formas pamatiem radīt ko jaunu un košu.

Tādai gruntij tradicionāli pievienoju arī Latvijas medu, lai padarītu audeklu plastiskāku, tāpēc nebrīnieties, ja jums pēkšņi šķitīs, ka šajos audeklos zum bites...” māksliniece smaidot nosaka, piebilstot, ka pati daba piespēlē tik daudz motīvu, ko izmantot un radoši apspēlēt.

Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Bija doma braukt prom no Latvijas

Gleznu dedzināšana bija savdabīgs mākslinieces šķīstīšanās rituāls, bet pati izstāde tika veidota kā atvadu žests pateicībā LU Botāniskajam dārzam, kas divarpus gadu garumā deva māksliniecei pajumti un sniedza daudz iedvesmas.

Muižas senās ēkas, kur bija iekārtota arī Karinē Paronjancas radošā darbnīca, tiek slēgtas remontam un restaurācijai, tāpēc māksliniece gatavojas pārcelties citviet.

“Man pat bija doma braukt prom no Latvijas,” māksliniece neslēpj, piebilstot, ka viņas mīļie botāniķi gan nevēlas viņu laist prom, solot atrast darbnīcai vietiņu kādā “šķūnītī”.

Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Pasākuma laikā LU Botāniskā dārza sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Donova sarunā ar “Dzīvesstilu” atklāja, ka māksliniecei, kura Botāniskajā dārzā jau tiek uzskatīta par savējo, noteikti tiks atrasta iespēja palikt un strādāt dārzā. Visticamāk, viņas jaunā radošā darbnīca tiks iekārtota Kalpu mājā.

“Muiža bija plaša, ar augstiem griestiem un daudz gaismas. Tur bija perfekti apstākļi gleznošanai. Kalpu mājā viss ir savādāk, bet es ceru, ka būs labi,” priecīga palikt jau iemīļotajā LU Botāniskajā dārzā, piebilst Karinē Paronjanca.

ATDZIMŠANAS PRIEKS. “Ceru, ka mana jaunā izstāde “Atdzimt no pelniem”, kas atklāta Botāniskajā dārzā, arī skatītājos radīs atdzimšanas prieku,” saka Karinē Paronjanca / Foto: Dmitrijs Suļžics, MN

Izstāde “Atdzimt no pelniem” būs atvērta apmeklētājiem līdz 16. martam katru dienu no plkst. 10.00 līdz 16.00 Rīgā, Kandavas ielā 2. LU Botāniskā dārza karte, kur atzīmēti mākslas objektu atrašanās punkti, būs pieejama kasē.

Svarīgākais