“Es esmu radoša dvēsele, kas caur tekstila mākslu komunicē ar dabu, smeļas no tās mieru, gudrību un iedvesmu, bruģējot pati savu individuālo ceļu dzīvē,” sarunas gaitā atklāj zīmola “DILLES FASHION” radītāja un māksliniece Irīna Abakoka, kura cilvēkos visaugstāk vērtē drosmi novilkt maskas un būt īstam.
Uzdrošināties iet savu ceļu, pat ja visi dodas citā virzienā, kā arī spēju pieņemt. Pirmkārt sevi un pēc tam apkārtējos.
Sākšu ar veiksmi. Vai esi ieskauta veiksmes apskāvienos?
Mēs katrs atrodamies veiksmes apskāvienos. Viss ir par un ap mūsu izvēlēm dzīvē, sākot no sīkumiem, līdz lielām lietām - ja, tās izdarot, mēs nenododam sevi, savu iekšējo būtību, tad viss notiek caur maziem vai lieliem brīnumiem, ko mēs saucam par veiksmi. Cilvēka potenciāls ir daudz lielāks, nekā ēst, gulēt un vairoties. Ir tik daudz neatbildētu jautājumu par cilvēka misiju uz Zemes, bet, ja ieskatās dabā, tad var redzēt vienkāršu likumsakarību - ja augs pārstāj augt, tiekties uz sauli, tas nokalst. Arī cilvēks - tas dzīvo tik ilgi, kamēr tas aug, attīstās, pilnveidojas.
Arī ticēt, ka liktenis ir ierakstīts zvaigznēs ir cilvēka zemapziņas lamatas. Tādējādi viņš izvēlas atbildību par savu dzīvi un izvēlēm novelt uz kādu citu, jo tā ir vieglāk.
Visbiežāk šo slazdu zemapziņa izliek jau bērnībā, kad iemācāmies baidīties no neizdošanās, no kļūdīšanās, no sevis salīdzināšanas ar citiem ne sev par labu. Tad vieglākais ir ticēt, ka no manis nekas nav atkarīgs, varu mierīgi plūst pa straumi, bet… tik daudz iespēju durvis paliek neatvērtas.
Tavas dzīves lielākās mācībstundas, lai būtu tā, kas esi šodien?
Kad atskatos, saprotu, ka gandrīz visi notikumi ved vienā virzienā - iemācīties būt pašai, uzticēties sev, dzirdēt savu dvēseli, ļauties dzīvei, tvert to caur mīlestības un pieņemšanas prizmu.
Ir arī bijis, kad ”nevaru” ir lielāks spēks par “varu”, tad es sev uzdodu jautājumu, cik pamatots ir mans “nevaru”? Kas aiz tā patiesībā slēpjas - kāda emocija, sajūtas vai vajadzība? Parunājos ar sevi un visbiežāk “nevaru” pārvēršas par “varu”. Vajag tikai iedot sev laiku sadzirdēt atbildi.
Tu esi prasīga pret sevi?
Es esmu prasīga pret sevi tieši uz nemitīgu iekšējo augšanu - mani dzen uz priekšu ziņkāre, vēlme meklēt atbildes uz jautājumiem, kas nav atrodamas grāmatās. Tāpēc materiālajā pasaulē uz saviem mērķiem es virzos mērenā tempā, jo ātrumā var palaist garām būtisko - zīmes, atbildes, dažādus iekšējās transformācijas mirkļus, durvis, ko var atvērt un ieraudzīt jaunas iespējas. Mani aizrauj nebeidzamais attīstīšanās process un plašumi, cik tālu tas var sevi aizvest un kā tas mijiedarbosies materiālajā pasaulē. Tādi iekšējie eksperimenti.
Spēja izbaudīt ceļu, virzoties uz mērķi. Darīt to caur bērnišķīgu ziņkāri, priecāties par sīkumiem, būt pateicīgam par labo un ne tikai labo, jo arī tas, kas neizdodas, ir tikai pakāpiens ceļā uz sapņu piepildījumu. Būt līdzsvarā starp fanātisku neatlaidību un plūšanu pa straumi. Ieklausīšanās sevī.
Tavi dzīves skolotāji, no kuriem vēlētos mācīties?
Mani dzīves skolotāji ir mani bērni. Tie māca man beznosacījuma mīlestību. Vecums pasē norāda tikai uz to, cik vecs ir mūsu ķermenis, nevis dvēseles patieso vecumu. Ticu, ka bērni ir jāciena jau no pašas dzimšanas, jo primāri mēs visi esam cilvēki un pēc tam tikai vecāki bērniem, bērni vecākiem.
Man ir trāpījušies viedi bērni - viņi prot, ne tikai dziļi uzklausīt, bet arī pateikt īstos vārdus, kas spēj nomierināt, iedvesmot, likt aizdomāties… par to es viņus ļoti cienu.
Tas apgāž ierastos pasaules uzskatus, ka padomus var dot tikai hierarhijas kārtībā no vecāka uz jaunāku. Bet, ja mēs visi cits citu iemācītos cienīt un uzklausīt, pasaulē būtu daudz vairāk savstarpējas sapratnes.
Kas tevi motivē darīt. Nestāvēt uz vietas?
Ir negatīva un pozitīva motivācija. Negatīvā - paejot laikam, bail secināt, ka ir palaistas garām miljons iespējas paša vainas dēļ un dzīve ir nomuļļāta, padodoties savām bailēm no neizdošanās. Tā varētu būt ļoti nepatīkama nožēlas sajūta. Labāk izdarīt, nekā neizdarīt.
Pozitīvā - kad iztēlē redzu galarezultātu, es metos procesā iekšā, nedomājot, ka tas būs grūti, ilgi vai daudz.
Es skatos tam visam pāri, tādējādi rokas dara, kājas sper katru nākamo soli, acis smaida, jo skatās uz mērķi un redz to, kā jau sasniegtu. Uzticos, ka viss notiek tieši tā un tieši tad, kad un kā ir jānotiek.
Tiekšanās uz mērķi caur ļaušanos ir viena no sievietes iekšējā resursa veiksmīgas pielietošanas atslēgām. Pabūt klusumā pašai ar sevi. Sadzirdot atbildes sevī, uz saviem nemitīgi dzimstošajiem jautājumiem par dzīvi, notikumiem, sajūtām. Tad rodas enerģijas pieplūdums darīt, piepildīt mērķus, dot… Dot (sev, citiem, pasaulei) - vispār ir maģiska enerģija.
Kad dari to no sirds, negaidot neko pretī, tā ir kā pozitīvisma eksplozija iekšienē, kam ir tendence mijiedarbojoties darīt brīnumus.
Un tagad par “DILLES FASHION”. Kāda ir zīmola vizītkarte?
Dabas veltēs krāsots tekstils un tā izstrādājumi.
Pastāsti par pirmsākumiem. Kā nonāci līdz savam zīmolam?
Jau no bērnības vēlējos būt tērpu dizainere - zīmēju skices, šuvu lellēm drēbes. Pusaudzes gados manas skices realizēja ģimenes šuvēja, jo veikalos pirktajos apģērbos nesaskatīju, ka tie var izcelt individualitāti. Pēc Gulbenes ģimnāzijas absolvēšanas devos mācīties par stilisti uz Birutas Mageles starptautisko stilistu skolu. 20 gadu vecumā man sāka dzimt bērni un par modes pasauli sāku aizmirst.
Tā sanāca, ka gadus 15 maldījos savās dzīves izvēlēs, līdz gūžas traumas rezultātā nācās apstāties un paskatīties uz savu dzīvi no malas.
Mana vecākā meita ieveda jeb atgrieza mani modes pasaulē, sākot piedalīties modes un talantu konkursos, kur tērpus, skatuves tēlus vajadzēja veidot pašiem. Šajā posmā es sajutu, ka sāku atdzimt - tā it kā notiktu iepriekšējās dzīves atcerēšanās pa maziem gabaliņiem. Zīmēju skices, šuvu meitai tērpus, veidoju skatuves tēlu no A līdz Z, ieskaitot grimu, frizūru, pat horeogrāfiju.
Tas bija īpašs posms mums abām. Darījām to ar sirdi un dvēseli un rezultāti augsto godalgu veidā nelika sevi gaidīt. Pamazām noticēju, ka es varu izveidot savu zīmolu, kā to vēlējos bērnībā, līdz 2018.gada vasaras sākumā nodibināju uzņēmumu “DILLES FASHION”. Radīju kleitas, piedāvāju iegādei. It kā lēnām viss notika, bet sajutu izteiktu konkurenci modes pasaulē, jo tolaik, manuprāt, katra trešā sieviete darīja ko līdzīgu. Sapratu, ka ir nepieciešams ar kaut ko atšķirties.
Tik ļoti to vēlējos, ka vienu nakti redzēju sapnī savu mirušo vecmāmiņu Sofiju, kura man parādīja nokrāsotu zīda topiņu. Uztvēru šo sapni ļoti zīmīgi un nolēmu pamēģināt.
Nopirku akrila krāsas, audumu un sāku to apgleznot shibori tehnikā. Uzšuvu pāris apģērbus no tā, bet ātri sajutu, ka tas īsti nav tas - pārāk mākslīgi. Izdomāju krāsot ar augiem, sāku meklēt informāciju, kā to darīt, daudz eksperimentēju, līdz esmu te, kur šobrīd esmu - krāsoju audumus ar augiem dažādos veidos, esmu izveidojusi savu rokrakstu un nu jau saucu sevi par ekotekstila mākslinieci!
Ko vēlies pateikt ar savu zīmolu?
Pirmos gadus pavadīju lielos augu un tekstila apstrādes eksperimentos. Sākotnēji domāju, ka mans zīmols ir māksla un man ir jāiemācās cilvēkiem pārdot unikāla dizaina lietas. Kā arī izglītot tos par šādu dabas un modes virzienu.
Bet tagad saprotu, ka tam ir daudz dziļāka nozīme. Mans zīmols un mani darbi ir ne tikai taustāms galarezultāts, ko var iegūt savā īpašumā, bet arī instruments, ar kura palīdzību es varu runāt un nodot svarīgu informāciju.
Šī māksla un dabas maigā nepakļaušanās klausīt un darīt, kad vien un kā es to vēlos, māca uzticēšanos un ļaušanos, kā arī pieņemšanu. To es izteikti sajutu, kad sāku veidot meistarklases.
Procesa laikā vēroju, kā transformējas sieviešu enerģija. Ierodoties uz pasākumu, bieži vien jutu rāmjos ieliktu radošumu, tādu neuzticēšanos, vēlmi visu kontrolēt. Bet, kad sāku dalīties ar filozofiju un savu redzējumu pirms sākām darboties, procesa laikā mainījās katras sievietes enerģētiskais lauks.
Tas māca sev atļaut būt tādai, kāda esi, jo katrs mākslas darbs, ko radām, nav līdz galam prognozējams, jo daba ievieš savas korekcijas. Tāpēc ļaušanās un uzticēšanās procesam ir pati svarīgākā.
Pēc meistarklasēm ļoti izbaudu to mirkli, kad jūtu savstarpējas siltuma un pateicības vibrācijas. Un kas ir īpaši maģiski, ko es parasti nestāstu - ja kaut vienu reizi tev izdodas izjust šīs sajūtas sevī, tu tās vairs nevari nedz noliegt, nedz aizmirst. Tev vairs nav izvēles, kā sākt tās apzināti vai neapzināti sajust savā dzīvē arī visos citos virzienos. Un tad notiek maģija.
Kam ir radīts tavs zīmols?
Tas vēl joprojām ir neatbildēts jautājums. Es radu, jo jūtu dzinuli to darīt… atbildes atnāks vēlāk, bet tas noteikti ir kaut kas labs un vērtīgs.
Kas ir grūtākais un vieglākais tevis pašas izvēlētā ceļā?
Grūti ir kaut kam izteikti un spītīgi pretoties. Bet, kad iemācies pie “grūtībām” apstāties, aplūkot tās no citiem leņķiem, ļauties, tad saproti, ka Visums skaļākā tonī vienkārši mēģina kaut ko pateikt. Tajā mirklī grūtības pārvēršas par izaicinājumiem un sāk izgaismoties daudz dažādas iespējas, kā šos izaicinājumus uzveikt. Savukārt, vieglākais ir ļaut rokām radīt un ar acīm vērot, ko tās šoreiz uzmeistaros.
Ko esi atklājusi par sevi, darbojoties uzņēmējdarbībā?
Es atklāju galaktiku sevī un, ka man diez vai pietiks ar vienu dzīvi to visu izzināt.
Bet, ja nedaudz sazemējas, tad redzu to, ka klasiskā uzņēmējdarbības forma izzūd, kad galvenais ir piesaistīt patērētāju un pārdot. Es labprāt vārdu uzņēmējdarbība aizstātu ar kādu citu, piemērām, energoapmaiņa. Jo šajā procesā, manuprāt, būtiskākais ir tieši abpusējs labums sajūtās un emocijās.
Vai ir viegli Latvijā izsisties? Tikt pamanītam?
Viss atkarīgs no tā, kā mēs mēram savus sasniegumus - vai tas notiek, salīdzinot sevi ar kādu citu Latvijā, pasaulē… vai ar sevi pašu vakar un vai tie vispār ir jāmēra. Manuprāt, cilvēku var pamanīt tikai tad, kad viņam ir, ko dot enerģētiski. Kamēr viņš tikai grib dot, bet nedod, izaugsme un atpazīstamība nenotiek. Lai tas notiktu, manuprāt, būtiski ir iepazīties pašam ar sevi, būt pašam, iet savu ceļu uzticoties sev, dzīvei, Visumam… tad iekšējā enerģija sāk plūst organiski, un tad sāk notikt tā saucamie brīnumi jeb sāc sajust iepriekš pieminētos veiksmes apskāvienus.
Kā ir būt 21. gadsimta uzņēmējam?
Liela atbildība, galvenokārt jau savu bērnu priekšā, jo mainās uzņēmējdarbības formāts - tas pāriet jaunā vibrāciju līmenī.
Vēlos, lai viņi iemācās uzticēties sev, uzdrīkstēties darīt caur ļaušanos, būt īsti un patiesi… un lai viņiem 21.gadsimta uzņēmējdarbība ir saprotama valoda, caur ko realizēties savās dzīvēs.
Kādi ir Latvijas uzņēmēji, mākslinieki, kas dara un rada Latvijā?
Drosmīgi cilvēki, kas pārvar bailes dot sevi enerģētiski, paust savu redzējumu caur radošumu, uzdrošināties balsī pateikt, ka “tas esmu es un es radu! Man ir, ko dot”. Balti izsenis ir bijuši ļoti vieda tauta, pie kuras padomus brauca smelties pat no ļoti tālām zemēm.
Viedumu tulkoju, kā enerģētisko resursu, savukārt, enerģētiskais resurss materiālajā pasaulē transformējas caur radīšanu - tātad mums ir ko dot un mums ir jādod, lai enerģijas plūst un nenosprostojas, bet priecē un dziedina pasauli.
Cik diennaktī stundas strādā savam zīmolam? Un cik par to domā?
Nelieku sevi rāmjos. Gan domāšana, gan radīšana notiek plūdeni un cikliski. Varu ilgi nedarīt un kad daru, tad izdaru ļoti daudz, tādos brīžos pazūd laiks. Visus enerģētiskos impulsus radīt izmantoju maksimāli. Savukārt, kad ir radošais klusums, atļauju tam būt, gluži kā Mēness fāzes nomaina cita citu, kā Saule riet un aust vai arī ziemu nomaina pavasaris.
Pat ja sākumā nerodas ideja, ko radīt, bet jūtu impulsu darīt, tad noeju darbnīcā un klusumā pieskaros audumam - parasti tādos mirkļos domas un idejas sāk tik ātri velties, ka nespēju tās visas notvert un radošuma kanāls ir atvēries.
Vai ir bijis, ka vēlies apstāties un ka visa pietiek.
Jā! Bet tad šādā brīdī parasti pieslēdzas kāds maģisks spēks, kas liek turpināt. Es to nevaru izskaidrot - tikai jūtu, ka ir jādara, pat ja nezinu, kurp mani šis ceļš aizvedīs. Sajūta, ka tam ir uzlikta kāda misija, kuru es vēl šodien līdz galam neizprotu. Vienkārši uzticos, ļaujos un turpinu ceļu.
Kas ir tavs dzinulis darboties tālāk?
Ziņkāre, kur mani šis ceļš ved un kur es galarezultātā nokļūšu. Kādus vēl atklājumus sevī uziešu. Man patīk šī noslēpumainība.
Tā ir kā spēle, kas ļoti aizrauj un no kuras nevar izstāties. Var tikai nostāties pieturā, apdomāt gājienu un turpināt.
Un kāds ir tavs lielākais dzinulis dzīvei? Baudīt, izdzīvot to.
Rāmji, kuros mēs atrodamies, ir mūsu pašu radīti. Kad saproti, ka tie ir ilūzija, rodas izpratne, ka viss ir mūsu rokās, ir tikai jāsper solis uz priekšu. Stāvot uz vietas un sapņojot, nekas nenotiks - arī ar velosipēdu nav iespējams sākt braukt, ja nesāksi mīt pedāli.
Mans dzinulis ir mani bērni - vēlos iemācīt viņiem, ka dzīve ir daudz plašāka un piepildītāka, kad tu drosmīgi sper katru soli dziļā līdzsvarā ar savu dvēseles balsi. Tad nav iespējams nošaut greizi.
Kādi ir tavi sapņi tuvākajam laikam, ko vēlies sasniegt, atstāt aiz sevis un pateikt pasaulei?
Mani sapņi ir ļoti globāli, pat grūti tos ietērpt vārdos, jo pagaidām nezinu, kā tos īstenot. Es vēlos, lai cilvēki iemācās komunicēt ar sirdi. Vēlos, lai cilvēki sāk redzēt, nevis ārējo cilvēka čaulu, bet gan dvēseli.
Cik tas būtu aizraujoši, ja tāds brīnums notiktu - būtu tik interesanti paskatīties, cik mēs paši esam skaisti vai neglīti.
Un kādas metodes tad cilvēki mēģinātu izdomāt, lai savus defektus vai neglītumus noslēptu. Reāli par to var uzņemt fantastikas filmu. Pasaule būtu apgriezta kājām gaisā. Vai drīzāk otrādi - beidzot nostājusies uz kājām.
Ko sev ieteiktu pirms 10 gadiem, ja atskaties pagātnē?
Beigt bēgt no sevis. Cilvēka lielākās bailes ir nevis no nāves, bet gan no satikšanās ar sevi pašu - būt savā tukšumā, klusumā un pieņemt to. Mūsos katrā ir daudz lielāks spēks, potenciāls, enerģijas daudzums, nekā mēs domājam. Un mēs to nepratām nedz ieraudzīt, kur nu vēl pielietot. Te neiet runa par fizisku, bet gan garīgu, dvēselisku izdzīvošanu.
Jau 15 gadus bieži aizdomājos par to, kur ir tas slieksnis cilvēces degradācijas procesā, kas notiek straujiem soļiem, brienot arvien dziļāk mākslīgumā, neīstumā, ļaunumā. Bieži uzdevu sev jautājumu, kad kaut kas mainīsies uz labu, kad notiks kādas pārmaiņas.
Dažreiz pat noķēru sevi pie domas, ka es nevēlos dzīvot šādā pasaulē, kur visi cilvēki ir kā sapinušies paši savos ilūziju tīklos. Es nevēlos izklausīties skarba, bet ārējie pasaules notikumi ir tie, kas spēja šo lejupslīdi apturēt. Ir jāiemācās pieņemt, izdzīvot un palaist. Un atļaut katram beidzot sevi satikt.
Ko ieteiktu tiem, kas baidās sapņot lielus sapņus un darīt?
Atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc ir bailes sapņot lielus sapņus un darīt. Kas zem tā visa patiesībā slēpjas, jo bailes sapņot un darīt ir tikai ārējā čaula. Atslēga slēpjas daudz dziļāk. Viss, ko mēs vēlamies, bet mums tā vēl nav, ir tikai mūsu pašu aizliegums sev to iegūt/piepildīt.
Ir nepieciešams strādāt ar savu zemapziņu un iekšējām pārliecībām, kas mūs bremzē. Tās ir programmas, ko mēs pārņemam no savas dzimtas vai paši sev izveidojam bērnībā. Jo patiesībā dzīvē ir iespējams pilnīgi viss.
Un novēlējums tiem, kas vēl tikai ir ceļā uz savu darbošanos?
Sākumā iepazīsties un sadraudzējies ar sevi, un pēc tam sper soli uz priekšu un tver dzīvi, kā piedzīvojumu, uz kuru vēlāk atskatoties varēsi no sirds pasmaidīt. Uzticies sev, jo tava dvēsele zina ceļu.
