Ārēji no malas šķiet, ka šis patiesi ir Gundegas Skudriņas gads – 20 gadi viņas uzņēmumam “Skudras Metropole” un pati tikko nosvinējusi 50 gadu jubileju. Tomēr šī sajūta ir plīvurs, kas mazliet aizmiglo acis. Gundega iet tālāk neatskatoties, taču tajā pašā laikā viņa labi atceras, kāpēc vispār sāka radīt pasākumus, kas liek aizraut elpu visai pasaulei, kā arī, kāpēc vēl šodien, pēc šiem gadiem, viņa un viņas komanda guļ tik maz, ka būtu jāsāk bažīties.
Sarunas sākums, šeit
Balva pēc balvas, bet tas ir arī smags darbs.
Tas ir nenormāls darbs!
Tas nav triumfs un spozme, ko redz pārējie.
Galīgi nē. Mēs patiesi strādājam melnu muti - strādāt un strādāt. Man bieži saka: “Mēs jau zinājām, ka jums būs balva. Tā taču ir tava ikdiena, ko tu tur, Gundega, sajūsminies, viss taču ir zināms.” Nē, nav zināms! Katru reizi tas ir milzīgs izaicinājums. Katru reizi tā ir savā ziņā arī veiksme. Otrkārt, tas ir rūpīgi sagatavots darbs. Treškārt, tās ir prezentācijas. Tālāk - kādi ir konkurenti, kāda ir žūrija.
Ir arī konkursi, kur cilvēki balso un tu nekādi nevari rezultātu izplānot. Tik daudz aspektu šeit ir kopā. Man pašai konkursa rezultāti ir pārsteigums. Arī tad, kad skatos uz konkurentiem, protams, kādreiz jau paveicas, bet pārsvarā ir supersarežģītas kategorijas un vienmēr ir bijuši superspēcīgi konkurenti, bet tas nekas.
Acīmredzot, tas skolo. Turklāt tas, ko vēlos uzsvērt - arī citi strādā labi. Nav tā, ka mēs te vienīgi pasaulē, nē, ļoti daudzi strādā vērtīgi. Tāpēc es cienu konkurentu darbus, kas ir labi, kas ir forši, kas man patīk. Tādi ir tikai jēgpilni, vērtīgi, ar labu izpildījumu, ar kvalitāti, ar degsmi un izcilu ideju. Un tajā brīdī, kad tev ir jāspēkojas, tad ir - uuu.
Ir bijis, ka es redzu spēcīgu ideju, kas sabiedrībā norezonē un ir vērtīgs, bet ir jēgpilns notikums, tad uzreiz saku: “Viņiem vajag! Viņiem vajag to balvu!” Tāpēc, ka redzu, ka tas ir unikāls projekts.
Protams, ir bijis tā, ka kāds vieglāks projekts saņem balvu, bet pēc mūsu komandas domām vēl vērtīgāks un jaudīgāks projekts nesaņem, tad liekas - kā tā var būt? Taču var.
Tas, ka atzinība ir, tas ir svarīgi. Mums pašiem tas ir darba instruments, jo neviens, pirmkārt, nevar zināt par Latvijas mazo aģentūru. Otrkārt, šie konkursi paver jaunus ceļus un kontaktus. Veidojas pavisam cita pieredze. Tā ir skola, tāpēc konkursi ļoti māca, virza un skolo. Un tas, ka tā balva atnāk, tas ir liels novērtējums, nevis manam, bet komandas milzu darbam.
Tas, ko es vēlos uzsvērt, ir ļoti svarīgi. Ne Gundega ir feja un bur tos svētkus, bet pie katra projekta dažkārt strādā pat 30 kompānijas, uzņēmumi, nemaz nerunājot par cilvēku skaitu. Tie ir no 10 līdz pat 100, vēl vairāk.
Tas ir visu iesaistīto cilvēku kopdarbs un tas ir tik patīkami, ka atzinība nāk visiem. Pilnīgi visiem tiek slavas dziesma. Balvas parāda, ka esam laikmetīgi un darbs ir bijis ar jēgu. Tas, ka darbs ir bijis nozīmīgs, tas pašiem ir ļoti svarīgi, nevis kaut ko radīt radīšanas pēc.
Kā jūs jūtaties, kad dodaties uz skatuves pēc nopelnītās balvas?
Atklāti sakot, es nekad nevaru runāt par trīs lietām - par bērniem, par ģimeni, par Latviju, man uzreiz ir asaras, es mūžīgi raudu. Kad Kannās nosauca Latvija, ka nosauca zeltu, es gāju, es cietu, es patiesi tās asaras riju, jo man bija neērti uz skatuves, ka emocijas sit pušu. Bija jāsaņemas. Man bija tik liels lepnums, ka Latvijas vārds izskan pasaulē.
Un vēl Latvijas karogs plīvo!
Karogs ir kaut kas tik neaprakstāms. Tirpas skrien pār ķermeni. Arī tad, kad pirmo reizi zeltu saņēmām “Bea world festival” un tad, kad saņēmām “Grand Prix”, kas nozarē ir pasākumu industrijas un dzīvās komunikācijas prestižākais notikums, pirmkārt, nevarēju noticēt, jo tajā brīdī apziņā vēl nesaslēdzas, bet pēc tam, kad ekrānā parādīja Latvijas karogu, ir lepnums.
Ja kāds industrijā pirms gadiem vēl nezināja, tad tagad jau viņi apskauj, skaļi aplaudē un saka: “Crazy latvians, you are the best!” (Trakie latvieši, jūs esat labākie), viņi mūs jau ir iemīļojuši konkursos. Par to drosmi. Par to, ka nākam no mazas valsts, bet darām lielas lietas.
Līdzīgs jau runā ar līdzīgu. Vienalga, vai viņš būtu olimpiādes rīkotājs, vai Eirovīzijas producents, kurš pilnas ausis piedziedāja ar komplimentiem. Viņi mūs industrijā uztver nopietni, jo redz darba rezultātu. Tas ir patīkami. Un tas ir to balvu vērts. Tas pierāda, ka darbs laikmetīgs un tas ir šajā brīdī vajadzīgs. Un vēl lepnums ir, ka tās balvas sapelnām dažādās kategorijās. Tas ir metropoles prieks, ka nav viena konkrēta niša. Mums ir visas iespējamās, sākot ar korporatīvajām, zīmola aktivizācijām, kultūras notikumiem, instalācijām, bezpeļņas pasaulē.
Neesmu gan skaitījusi, bet liekas, ka tās balvas jau ir kādas 70 vai 80 pēdējo 3 līdz 4 gadu laikā.
Raugoties uz balvām mājās, tās nav balvas. Tie ir notikumi, tā ir dzīve, tie ir piedzīvojumi, tās ir mūsu asaras un pārdzīvojumi, tie ir prieki. Es uz balvām neskatos kā uz priekšmetiem, bet gan uz emociju pilniem notikumiem. Tās ir atmiņas! Un katra no tām kaut ko nozīmē. Ja kaut ko dzīvē daru, tad daru to atbildīgi. Nekad neesmu iedomājusies, ka varētu kādu pievilt, jo aiz tā visa ir cilvēks. Arī pēc savas komandas zinu, ja dari, tad dari uz visu banku, vai nedari vispār.
Man nekad nav paticis, ka netur vārdu, ka nav atbildīgi vai ir vienalga. Vienaldzība liekas baisa, jo tā ir pasīvā agresija. Jādara lietas ar pārliecību un atbildību.
Par cilvēku liecina viņa darbi un viņa atbildība. Attieksme, ko un kā redz lietas, cik viņš ir domājošs, nevis, piemēram, ārējais izskats, kas ir mazsvarīgs.
Man gan izskats ir svarīgs, jo caur to jūtu savu sievišķo prizmu. Es sev tā sagādāju slaveno prieku, sagādāju caur savu labsajūtu. Ja varu dot citiem prieku, tad, lūdzu, nenosakiet, kā man staigāt, kādai man būt. To pati zinu pēc savām sajūtām, taču vērtēt mani varat, pateicoties maniem darbiem. Pati arī nekad neesmu vērtējusi cilvēkus pēc izskata. Zini kāpēc? Tāpēc, ka man pašai ir bijusi pieredze, jo visu mūžu esmu bijusi spilgta, krāšņa un jau kopš padsmit gadiem atļāvos ģērbties, kā pati vēlos. Esmu uzsvērusi, ka neviena dēļ savu stilu nemainītu, jo tā nebūtu es.
Man ir bijusi pieredze, ka darba vietās skatās un domā: “Šitā špidrilka neko nemācēs.” Taču tā nav. Labi zinu, ka cilvēki mēdz izdarīt nepareizus secinājumus izskata pēc. Un tas vispār nav rādītājs, ko tu proti, kas ir tavas spējas.
Un sāpīgākais, ka vēl aizvien ir tādi, kas tieši tā arī cilvēkus vērtē.
Ļoti žēl, ka tā, taču paši vainīgi, jo patiesībā viņi apdala paši sevi, jo viņi neļaujas tam, kas ir daudz dziļāks slānis. Tādi cilvēki netiek pāri tam virspusējam slānītim. Labi, ka mēs tā nedomājam!
Skatoties vēl uz tevi, man ir sajūta, ka esi mūžīgais ugunskurs.
Tev ir taisnība! To esi pati atklāju kādā vārda dienā, kad domāju par savu vārdu. Gundega ir uguns, kas deg. Esmu vienmēr arī teikusi, ka man pašai ar uguni ir jābūt uzmanīgai, jo uguns gan silda, kas ir forši, gan dzirksteļo, kas iziet no rāmjiem - dūmo un grauž acis, gan arī, protams, apdedzina. Un es esmu tieši tāda. Es neesmu tikai jauka. Mana ģimene un draudzenes zina, ka es mēdzu iziet no rāmjiem, esmu skarba, citreiz varbūt par daudz skarba un tur mani tā uguns apdedzina.
Esmu sapratusi, ka uguns manī deg un man pašai ar to ir jāprot sadzīvot.
Es zinu, ka ir arī kādas lietas, kas citiem ir grūti izprotamas, bet man ir saprotamas, jo citādi tā uguns mani pašu sadedzina, tāpēc es tā rīkojos, taču, runājot par darba vidi, Gundega ir tāds sprādziens un haoss. Jā, man ir arī citas labas īpašības, bet tā loģika nav manējā. Ja man nebūtu komandas, tad es vispār nevarētu neko, jo viņi ir strukturētāki.
Tāpēc jau jūs esat cimds ar roku.
Tieši tā. Es arī neuzskatu, ka no viena cilvēka vajag pieprasīt tagad visu dzīvē, tā nevajag ne no viena, jo katram cilvēkam ir kas tāds, kas viņam dabīgi sanāk.
Viņa stiprās puses.
Jā un ir kas tāds, kas vispār nav viņa. Es vispār no tā nekaunos, es neesmu supercilvēks, kam būtu kaut kas jāpierāda. Es vienkārši dzīvoju savu dzīvi. Arī neuzskatu, ka manā komandā katram būtu jābūt ģēnijam, nē, katram ir savas stiprās puses un vājās puses.
Liekam akcentu uz savām stiprajām pusēm un neakcentējam vājās.
Pieskarsimies tavam jaunākajam lolojumam Botāniskajā dārzā. Pastāsti, lūdzu, par to sīkāk. Kā radās ideja? Lai gan rožu tēma tev ir tuva.
Man ar rozēm ir īpašs stāsts, kā es saku - intīma tuvība. Tas viss tāpēc, ka vecāki, pēc skolas absolvēšanas, neļāva sēdēt rokas klēpī salikušai. Mums bija liela rožu siltumnīca un es uzņēmos audzēt rozes un pārdot tās. Es iegāju dārzniecības uzņēmējdarbībā. Man patiesi bija ļoti tuvas attiecības ar rozēm, jo es tās esmu audzējusi. Man ir sava sajūta par viņām.
Mani pirmie brūtgāni nāca kurināt siltumnīcu un tikai tā varēju tikt uz ballēm, jo viņi man palīdzēja.
Man pašai vajadzēja realizēt to produkciju. Arī pati gāju rozes pārdot uz tirgu. Man bija savas tirgus sieviņas, kas vēl aizvien ir foršas paziņas. Tieši tirgū es izgāju veselu dzīves skolu, lai saprastu kā un kas vispār notiek. Un tā, ik pa laikam, es pie rozēm atgriežos. Arī lauku mājās tās audzēju. Reizēm es no rozēm gan nogurstu. Piemēram, tad, kad ir kādi romantiskāki projekti, tad no viņiem nogurstu, un kad tā ir, tad tādu daudz gadus vairs nav, bet šoreiz, atgriežoties pie šī projekta, sanāca tā, ka viss sakrita. Vienkārši bija jāpamana zīmes. “Skudras Metropolei” 20 gadi, man pašai apaļā jubileja un es sāku domāt, ko varētu. Pajautāju mūsu fanu pulkam, par ko esmu pateicīga, ka tāds ir, paldies katram. Un tā arī jautāju viņiem: ko jūs vairāk vēlētos - Botāniskā dārza projektu, nepieradinātās naktsmītnes vai gastronomiskos projektus, jo mums tie virzieni ir dažādi. Nepieradinātās naktsmītnes bija vienādi ar Botānisko dārzu, bet es zināju, ka šis nav bijis ilgu laiku. Pirms pandēmijas mēs biežāk taisījām šos projektus, bet atnāca pandēmija un siltumnīca arī bija sabrukusi, taču cilvēki rakstīja, ka ļoti vēlētos.
Sapratu, ka varu apvienot patīkamo ar lietderīgo. Sapratu, ka varētu nosvinēt savu jubileju ar tādām sajūtām, kā gribu - ar dzirkstošām un sievišķīgām, jo pati esmu ļoti sievišķīga, man patīk ziedi, šampanietis. Sapratu, ka to varu īstenot, lai citiem cilvēkiem arī būtu prieks.
Projekta ietvaros, mēs vēl varam savākt līdzekļus ar īpašiem koncerta vakariem, kuros mēs varam palīdzēt “OPEN” radošajiem centriem, lai meitenēm, kas ir uz ielas, lai viņām ir kaut kādas iespējas - medicīniskajām vajadzībām, apģērbam un citām vajadzībām. Tas, ka es varu radīt projektu, kurā es gūstu prieku pati, tālāk cilvēkiem ir iespēja atnākt uz jaunu projektu un iedvesmoties, kā arī pie reizes mēs vēl labu darbiņu izdarām. Tas man ir svarīgi.
Rozes bija apzināti. Es teicu: puiši, piedodiet! Nebija tā, ka viņi aiz sajūsmas spiedza, bet es teicu, ka šis būs ļoti sievišķīgs projekts, jo tur ir ziedi un viss, kas sievietēm patīk.
Mēs gājām arī laikmetīgu ceļu. Metropole vienmēr iet soli uz priekšu. Domājot par jaunām inovācijām, kas skan vieglāk, nekā ir īstenojams, mēs sapratām, ka iesim uz priekšu ar jaunu ceļu. Ar mākslīgo intelektu radījām stāstu, jo mēs esam pie reizes laikmetīgi, bet tā kā tehnoloģijas ir augstas, mēs miksējam ar instalācijām un tas rada cilvēcisko, emocionālo aspektu. Tāpēc arī Botāniskā dārza projektā ir gan cilvēciskā, siltā emocija, gan arī laikmetīgas tehnoloģijas. Tāpēc arī mūsu projekts ir ļoti pieprasīts, jo tajā ir gan sievišķā dzirksts, gan arī jaunais piedzīvojums, ko cilvēks var gūt. Un tajā visā projektā ir mans stāsts par sievieti, kā es to redzu.
Uzskatu, ka mēs visas esam ļoti dažādas. Un tieši tas ir krāšņums - būt tik dažādām. Turklāt nav pareizās receptes.
Projektā ir stāsts par sievietes dvēseli, kas ir noslēpumaina kā okeāns. Stāsts par sievietes kaisli. Stāsts arī par to, kādas mēs esam dažādos dzīves posmos. Stāsts par sievietes sūtību. Stāsts par to, kā pats pieliek savai dzīvei krāsas. Sešos dažādos stāstos mēs runājam par sievieti. Mums palīdzēja arī digitālie mākslinieki, tāpēc tas ir kopdarbs. Un jā, šis projekts, savā ziņā, ir arī tāpēc, ka es svinu savu jubileju un man pašai patīk ziedi. Man gribējās iepriecināt citus cilvēkus un es zināju, ka sievietēm šis projekts patiks.
Gundega, tas, ko radi, tā jau nav ikdiena.
Nav, nav. Un tas jau ir tas stāsts, ka mēs vēlamies iet to solīti uz priekšu, kas ir ļoti izaicinoši un ļoti grūti.
Taču vienmēr ir izvēle - vai tu paliec uz vietas, vai ej uz priekšu.
Man pie izstādes ir liels spogulis, kur ir uzrakstīts: “Tas, ko redzi spogulī aiz sevis - tā ir pagātne. Sper soli uz priekšu - tā vienmēr ir nākotne.” Sper vai sastingsti, un tad paliec tagadnē. Mēs cenšamies spert to soli uz priekšu, lai cik grūti ietu, bet speram - lēnu garu un ejam. Tāpēc arī izveidojām šo projektu laikmetīgu. Es nesaliku tikai puķītes, kas, protams, ir skaisti un forši, bet tā ir jau vakardiena. Ir jāiet kopā ar laiku, ir jādod tam cilvēkam pieredzēt. Tas, ko mēs darām, mēs mēģinām miksēt caur cilvēcisko prizmu to dzīvo, emocionālo sajūtu ar jauno, laikmetīgo. Un, lai tā nedzīvo katra par sevi, bet integrējas kopā, jo tā cilvēkam ir vieglāk saprast un pieņemt. Tieši tā arī mēs centāmies uzburt vidi. Esmu ļoti laimīga, ka cilvēkiem patīk. Vēl esmu ļoti laimīga par to, ka šis projekts maina sievietes - kāda ir radusi drosmi savai dzīvei sniegt pārmaiņas. Citai šobrīd ir smags dzīves posms un viņa ir saņēmusi grūdienu. Es to zinu, jo man raksta vēstules, sievietes dalās piedzīvotajā, dalās savās sajūtās.
Man tā liekas lielākā laime, ka tu cilvēkam vari palīdzēt. Kaut vienam tu palīdzi, man atkal raudiens nāk. Tas ir superīgi.
Kā vispār notiek šīs ideju vētras? Viens ir šis skaistais un vērienīgais projekts, bet aiz muguras ir tik daudz citu notikumu. Jūs sanākat kopā?
Tā tas arī notiek. Mēs taisām sapulces. Vēl esmu cilvēks, kurš uzskata, ka nav jāgaida iedvesma. Es piekrītu mūsu dižgaram Raimondam Paulam, kurš saka: kāda iedvesma? Piesēdies pie klavierēm un strādā! Esmu par to pašu. Es neko nekad negaidu, es strādāju. Un ja kaut kas ir jārada, jāizdomā, tad es sēžu un arī domāju. Vai arī mēs sanākam kopā sapulcēs un reāli mētājam spraigi vārdu spēles, lai izkristalizējas vērtīgais. Sapulces ir daudz un par dažādām tēmām. Un vēl tas, uz ko kurš strādā, kam ir vairāk ideja, kam struktūra, kam loģistika, kam forma, kam saturs un bez viņām neiztikt. Mēs burtiskā veidā idejas “dzemdējam”, bet dažas idejas atnāk pašas. Piemēram, kā šī projekta ideja. Es pat zinu, kura tā bija janvāra diena, kad sapratu, ka vasarā vajag ko skaistu, sievišķīgu un dzirkstošu, iedvesmojošu, kas piestāv vasarai, piestāv mirklim. Piestāv sievietei, piestāv metropolei, piestāv man pašai, jo šajā gadījumā šis nav atdalāms un, lai šis projekts tāds arī ir - kādam tas var būt par banālu, kādam varbūt nesaprotams, bet tas ir mans, mūsējais un mēs tā to dzīvi redzam. Prieks, ka citiem tas palīdz.
Tikko minēji - janvāris, tagad ir vasara. Kādi tempi, zinot to, ka paralēli iet citi projekti.
Jā, viss notiek paralēli. Vēl nesen maijā bija projekts, kas 20 gadu laikā man bija visizaicinošākais projekts, jo mums, divu nedēļu laikā, bija jāuztaisa ļoti nopietns, liels un atbildīgs projekts. Mums ārprātīgi smagi gāja, jo tas temps, ātrums bija anormāls. Man nebija tā bijis, ka tādā tempā jāuztaisa kas tik vērienīgs. Protams, izdarījām un tas bija izdarāms, bet tā nav ikdiena un tādai nevajag būt ikdienai, jo pārsvarā projektus rada mēnešus, bet visi iet paralēli un tas ir tas grūtākais. Tev nemitīgi smadzenes ir jāpārslēdz no viena uz otru projektu. Dienā ir jāpeld starp notikumiem, sapulcēm un katrs ir par savu. Ir jābūt elastīgam - domāšanā un rīcībā, tāpēc jau saku, ka tas nav visiem. Citiem cilvēkiem šis viss sagādātu tikai papildus stresu. Tas viss ir tikai tiem, kam patīk un sanāk.
Un jums sanāk, un kā vēl sanāk! Zinu, ka parasti šo saka par sportistiem, leģendām, ka tik vērienīgi cilvēki piedzimst gadsimtā viens, divi. Man ir sajūta, ka par tevi, Gundega, arī tā varētu teikt. Tāda, kāda tu esi, tādi piedzimst ļoti reti.
Paldies, es mulstu no šiem vārdiem. Nācu pie tevis uz sarunu un viena sieviete raksta: “Ārzemju latviete!”, pierakstījusi tādas lietas, piemēram, nesaprot, kāpēc Latvijā izceļ sportistus, bet kultūras cilvēki arī dara lielas lietas un nes Latvijas vārdu pasaulē. Es to visu lasu un mulstu. Man liekas - ārprāts. Man pašai liekas, ka es dzīvoju vienkārši. Citi saka, ka esmu traka, bet, kāda traka! Es esmu normāla!
Es laikam nebaidos dzīvot tā, kā jūtu. Daudzi cilvēki baidās dzīvot. Viņi baidās no visa - no priekšstatiem, no stereotipiem, no sabiedrības, pat no sevis baidās.
Iespējams, ka kādā brīdī arī es nobīstos, bet mana sajūta ir svarīgāka. Es iešu pēc sava sirds aicinājuma un tad, kad es eju, tad ceļš pats paveras.