11 dienas, 5 ciltis Omo ielejā un 7 latvieši. Šis skan pēc piedzīvojuma, kas paliks atmiņās, taču viss nebūt nebija tik aizraujoši. Pārbaudījumi latviešu ceļā bija un pietiekami spēcīgi, lai tie atstātu pēdas.
“Etiopija. Cilšu noslēpumi”, kam 30. maijā bija pirmizrāde, ir raidījums, kas liek aizdomāties, kā mēs dzīvojam un kā dzīvo Āfrikā.
Idejas autore Aiga Baikova, radošās aģentūras “Ai Production Latvia” vadītāja, neslēpa asaras par piedzīvoto Etiopijā.
Pati ideja, impulss šim projektam nāca no Kaspara, jo viņš ir bijis Āfrikā. Tālāk jau visu sapakojām un kopā gājām pie GO3, kādas 3 reizes, līdz mums projektu apstiprināja. Protams, tas bija mans brauciens un atbildība, ko es uzņēmos, kas, atklāti sakot, bija mans lielākais izaicinājums. Atbildība, pirmkārt, par komandu, ko es esmu aizvedusi, tīri fiziski un citādi. Otrkārt, atbildība, atgriežoties atpakaļ mājās saprotot, ka mums viss piedzīvotais ir jāspēj ar cieņu parādīt.
Etiopija mums ir jāspēj parādīt ar to sajūtu un to transformāciju, kas ar mums notika tur. Tas ir būtiski un ļoti grūti.
Atbildība bija viena par otru lielāka un viena par otru smagāka, bet šobrīd man ir ārkārtīgi liels lepnums, ka mēs to izdarījām. Man ir prieks, ka mēs esam spējuši Latvijā radīt nedzeltenu saturu, kam, manuprāt, ir pievienotā vērtība. Es ceru, ka šīs sērijas skatītājiem patiks.
Runājot par komandu, es vienmēr esmu teikusi, ka tā ir pati svarīgākā. Un es varu godīgi pateikt, ka es mīlu un novērtēju savu komandu, bet tas, kas notika mums tur, tā ir pieredze, atmiņas, kas ir kopā ar salīdzinoši svešiem cilvēkiem. Mēs cits ar citu kaut kad bijām kopā strādājuši, bet ne tādā kombinācijā.
Šis sastāvs kopā strādāja un šādā sastāvā bija pirmo reizi turklāt pirmo reizi Āfrikā. Es varu tikai pateikt, ka tā bija maģija, jo vēl tagad mums ir aktīvs grupas čats, kur mēs joprojām sarunājamies un jūtam cits citam līdzi. Mēs vēl aizvien vēlamies viens otru satikt, tas ir kaut kas apbrīnojams.
Būsim atklāti, aizbraucot ar saviem tuvākajiem draugiem ceļojumā, pasarg, Dievs, kaut uz 2 nedēļām, var gadīties, ka tu viņus vairs nevēlies redzēt veselu mēnesi. Mēs lidostā šķīrāmies ar asarām acīs. Mēs joprojām savā ziņā viens otru tik ļoti sajūtam, tas ir kaut kas, par ko man šodien ir vislielākais prieks un pateicība.
TV personība un raidījumu vadītāja Lelde Ceriņa par Āfriku sapņoja kopš 18 gadiem. Pēc 13 gadiem sapnis ir piepildījies.
Mani vienkārši pārsteidza Āfrikas kultūru un tradīciju dažādība, kas īpaši attiecas uz sievietēm. Tas, kāda ir sievietes loma ģimenē, kādas ir sievietes tiesības un tradīcijas un kāda ir viņas kalpošana vīrietim, kad, piemēram, sieviete tiek sista ar pīcku vai tad, kad sievietei tiek apgraizīti dzimumorgāni.
Tie ir skaļi jautājumi, kas joprojām var notikt 21. gadsimtā un tas man visvairāk lika pārdomāt to, kādā pasaulē mēs dzīvojam.
Protams, bija arī ļoti daudz skaistu brīžu, jo, skatoties no otras perspektīvas, kā cilvēki ar tādu materiālo mazumiņu spēj būt tik laimīgi, tik piepildīti un starojoši. Nezināšana atbrīvo un tajā pašā laikā, mēs, sabiedrība, manuprāt, esam kaut ko sev nozaguši dzīvojot pilnvērtīgi.
Mēs dzīvojam, izmantojot dažādas iespējas, esam materiāli situēti. Tas bija kaut kas tāds, ko es sev paņēmu no Āfrikas. Tas likās skaisti, tagad pārvērtējot savā ikdienā, kas man pašai ir vajadzīgs. Vai mēs vispār neesam par daudz ieauguši savā komfortā? Tas ir jautājums, par kuru domāju.
Arī komanda bija brīnišķīga. Mēs ar Kašeru daudz jau bijām tikušies dažādos projektos, TV raidījumos, bet nav tā, ka mēs ikdienā sazvanītos, līdz ar to mēs neesam sirdsdraugi.
Latvijā ir daudz sabiedrībā zināmu cilvēku, kas raidījumos tiek salikti. Ja es paskatos kopumā uz loku, ar ko potenciāli es varētu tikt šajā raidījumā, tad es secinu, ka es nevaru pateikt, ka ar katru no viņiem es būtu bijusi gatava braukt uz Āfriku, ļoti primitīvās laivās, nakts melnumā medīt krokodilus un būt dzīvības briesmās.
Kaspars ir tas cilvēks, ar kuru es būtu gatava to piedzīvot un darīt vēlreiz. Man ir sajūta, ka otro reizi uz krokodilu medībām varbūt mēs vairs neparakstītos, bet tieši Kasparam es varu pateikt vislielāko paldies. Viņš ir īsts sirds cilvēks, ar kuru var mesties piedzīvojumos. Viņš ir emocionāli stabils. Viņš ir tikpat azartisks, kā es. Lai gan viņš atzina, ka es tieši biju drosmīgāka par viņu, ka tieši es viņu vairākas reizes pavilku uz dažādām avantūrām, viņš ļāvās un mēs kopā to visu arī piedzīvojām.
Par drosmi es sev vēlos pateikt paldies, jo šis gads, tas nav arī publisks noslēpums, ir bijis man ļoti izaicinošs. Esmu bijusi zemākajos savas dzīves punktos, tā tas ir. Nekur to neslēpju, bet vienkārša būšana Etiopijā vēl vairāk ļāva man piedzīvot sevi pa īstam un pieredzēt situācijas, kurām es iepriekš nebūtu gatava, atklājot, cik es patiesībā esmu drosmīga. Es vēlos šo sajūtu paturēt.
Multimāksliniekam Kašeram Āfrikas pieredze nav pirmā. Tāpēc viņam, kā viņš pats sarunā atzina, gāja vieglāk par pārējiem komandas biedriem.
Kad pirmo reizi biju Āfrikā, tad man bija emocionāli kāpumi un kritumi. Šajā reizē es biju vairāk tāds novērotājs no malas. Es zinu, ka biju liels atbalsts Leldei, jo viņa pirmo reizi tam gāja cauri, kad es biju pirmo reizi, tad arī es raudāju, bija grūti.
Pats lielākais izaicinājums man bija pārvarēt bailes. Nākamajās sērijās varēs redzēt, ko mēs piedzīvojam krokodila medības, tas bija kas tāds, kas lika apzināties, cik patiesībā ir bailīgi tur būt, cik nedroši un dzīvībai bīstami, es gan nevēlos atklāt visas detaļas, lai varētu noskatīties sērijas, bet tas viss piedzīvojums, kā mēs ķērām tos krokodilus, kuri beigās mums uzbruka, tas bija baisi.
Mēs bijām mata tiesu no lielas nelaimes, tāpēc esmu pateicīgs un priecīgs, ka mēs visi esam dzīvi un šeit, ka viss ir kārtībā.
Runājot par kultūru, katrai ciltij tās tradīcijas ir citādākas. Ģērbšanās stils un izskats. Katra cilts atšķiras ar savu izskatu. Pie Omo ielejas ir visefektīvākās ciltis un košākās, ko var ieraudzīt un sastapt.
Ir cilts, kas atšķiras ar māla diskiem, ko sievietes liek lūpās, tad ir cilts, kas atšķiras ar to, ka ir pilni kakli ar rotām, jo vairāk rotu, jo tu esi dižciltīgāks un bagātāks. Ir arī cilts, kas apkrāso savu ķermeni un arī tam ir nozīme.
Esmu pateicīgs Aigai, kas mūs visus saveda kopā. Šīs ir atmiņas, kuras mēs neaizmirsīsim.
