Mīlestības kulta ķīlnieki jeb ir okei, ja Tev ir pāri trīsdesmit, bet neesi ar bēbi padusē.
Ja tev šobrīd ir 35+ un tu nedzīvo kopā ar perfekto sieviņu, vienu bēbi padusē un otru ceļā, tad tu esi neveiksminieks. Neaizmirstam, ka sabiedrības prasības pret sievietēm ir skarbākas, jo, ja esi 30+ bez vīra, bērniem un savas ligzdiņas, tad saņem līdzjūtības pilnus skatienus un mātes nosodījumu.
Mūsdienu sabiedrībā pastāv spiediens, ka, lai būtu laimīgs, ir nepieciešams būt attiecībās.
Un tā daudzi no mums ar putām uz lūpām dzenās pēc šā ideāla, jo uzskata, ka tā ir recepte laimīgai dzīvei. Bet pastāv diezgan liela iespēja, ka, sasniedzot šos mērķus, tu atskaties un saproti, ka uz papīra viss ir skaisti, bet tu neesi laimīgs. Kaut kas nav kārtībā.
Bet vai tiešām attiecības un bērni ir tas, kas mūs padara laimīgus? Vai mēs nebūtu laimīgāki, ja mēs katrs dzīvotu atbilstoši savai vērtību sistēmai un autentiskām prasībām, nevis akli sekotu sabiedrības izveidotiem konstruktiem?
Ļaujiet ilustrēt nelielu stāstu.
Ir nakts vidus. Spilvens urbjas pakausī, miegs ir devies komandējumā un galvā atkal skan bieži atskaņotā plate “Top 10 kļūdas manā dzīvē”. Tu centies pretoties, taču melodija ir pārāk lipīga. Moralka tevi satver aiz rokas un tu padodies. Tu atceries Viņu.
Viss sākās kā parasti - nevainīgi. Vīrietis satika sievieti. Tu izmeti savu stulbāko joku, viņa pasmējās. Tu nesaprati, vai viņai ir garīgi traucējumi, vai tu viņai patīc. Tu izmeti nākamo debilo joku, viņa atkal pasmējās. Tu uztvēri to kā signālu - palikt. Vārds pēc vārda, dzēriens pēc dzēriena.
Jūs nosēžat visu vakaru, atklājoties, daloties un smejoties. Ir viegla sajūta, gandrīz eiforiska. Nakts paiet nemanot. Notiek kontaktu apmaiņa un katrs dodas uz savām mājām. Nav solījuma par nākamo tikšanos, bet tu guli gultā apreibis un ar miglainu skatienu centies nospiest add friend. Pēc pāris minūtēm ir apstiprinājums. Tu izslēdzies.
Paiet pāris dienas. Tu daudz par viņu domā, sērfo uz jauniegūtās eiforijas viļņa. Parādās vēlme turpināt sērfot. Lai pārliecinātos, tu atkal paskaties viņas profilu. Viņa atbilst katrai tavas ideālās meitenes čeklistei. Tu uzraksti, viņa atbild.
Katra tikšanās reize kļūst interesantāka, un laiks paiet nemanot. Gribas vēl. Jums saskan viedokļi, gaume mūzikā, pārklājas draugu loks. Viss šķiet perfekti. Intervāls starp jūsu tikšanās reizēm sarūk. Pirmais skūpsts. Taureņi vēderā ir reanimēti. Izrādās, ka tu tomēr neesi robots! Sākat nakšņot viens pie otra, vakariņas, sekss, sarunas. Ar trīcošu lūpu tu uzdod jautājumu, vai viņa būs tava draudzene. Atbilde ir apstiprinoša. Viss ir labi.
Jūs atrādāt viens otru draugiem. Un nav neērti. Taviem draugiem viņa patīk, viņas draugiem patīc tu. Vai vismaz viņi ir pietiekami pieklājīgi, lai tēlotu, ka tu viņiem patīc. Jūs kļūstat nešķirami. Kopīgas dienas, naktis, nedēļas. Ir laiks iepazīstināt ar ģimeni. Viņas sencim tu patīc, mammai nav iebildumu.
Nāk pirmie zīmīgie notikumi un pasākumi. Valentīndiena, dzimšanas diena un citi. Tu salauz rubiku kubiku, kuru sauc par smadzenēm, lai izdomātu veidus, kā viņu iepriecināt. Jūs atzīstaties viens otram mīlestībā. Šķiet, ka nevar būt labāk. Beidzot ir sajūta, ka tev ir kaut kas funkcionāls. Tev beidzot ir attiecības. Tukšums, kas īrējis telpu tavā dvēselē, ir izvācies. Beidzot kāds iedod jēgu tavai dzīvei.
Iet laiks, viss darbojas, iestājas atslābums. Ģimene atgūst cerības, ka sagaidīs mazbērnus, draugi vairs nemēģina tevi savest kopā ar kādu. No rītiem mostoties, ir cerības sajūta. Tiek aizmirsts solījums apprecēt savu labāko draudzeni, ja vēl būsiet brīvi ap 50 gadiem.
Pienāk kārtējās brīvdienas. Notiek svinības, draugi runā savā starpā, smejas. Viņa dejo ar draudzenēm pie savas guilty pleasure pleilistes, tu malko vīnu un skaties uz viņu. Tad kā negaidīts viesis no apziņas tumšākajiem pagrabiem ielaužas neaicināta doma - tas nav man.
Nav sakara, tu atbildi sev, viņa ir perfekta, es nedrīkstu šo sabojāt. Rodas uztraukums, šķiet, ka esi nodevis sevi. Bet vecais labais nospiešanas reflekss tomēr ieslēdzas. Tu nospied šo domu pēc iespējas dziļāk un novel vainu uz reibumu.
Pamostoties no rīta viņai blakus, ir sajūta, ka šodien ir ekstra gruzons, bet tu vaino šausmīgās paģiras. Izdzīvo dienu, saēdies sūdīgu ēdienu, pazūdi netflix’ā. Turpini dzīvot kā ierasts, bet kaut kas tomēr šķiet nepareizi. Nesaprotama berze notiek tevī. Prāts sāk ģenerēt algoritmus, kā novelt vainu uz ārējiem apstākļiem - ir ziema, man trūkst D vitamīna, man noteikti ir depresija. Pēdējā laikā darbā ir kārtīga slodze, laikam esmu izdedzis. Tie visi skan pēc labiem argumentiem. Tu uz brīdi atslābsti.
Taču kā piedzērusies bijusī draudzene, sirdsapziņa liek par sevi manīt. Garastāvoklis ir konstanti sūdīgs un labāk nekļūst. Domas ir apgrūtinājums. Ir sajūta, ka prātā rakstās nebeidzama argumentēta eseja.
Jo vairāk pavadi laiku ar viņu, jo vientuļāk kļūst. Sāc pamanīt, cik ļoti visi ir kopā ar viņu, bet tu nē. Tu eksistē viņai līdzi. Tu esi sociālo konstruktu mākleris, kurš notirgojis sev perfekto sapni, kurā pats negribi dzīvot.
Domas par to, ka spētu šo pieņemt un nodzīvot visu atlikušo dzīvi kopā ar cilvēku, pret kuru neizjūti īstas emocijas, kļūst biedējošas. Tu varētu būt tas sociopāts, kurš saņemas un tiek sev pāri, lai nesagrautu viņai debesu pilis. Tev ir kauns par to, ka šo jūti. Uz papīra šīs attiecības ir ideālas. Varbūt jāmēģina fake it till you make it? Kura vēl mani tā mīlēs?
Tomēr laika gaitā viss sairst pa vīlēm. Viss sāk brukt. Jūsu kontakts kļūst retāks, tu ieraujies čaulā, lai vilktu šo gumiju tik ilgi, kamēr mistiski parādīsies risinājums. Bet viņa nav muļķe, viņa jūt tavu distancēšanos.
Vecākiem bija taisnība, ka es nekad neko nenovedu līdz galam. Bet viss noved līdz sarunai. Jūs satiekaties. Taureņi, kas iepriekš dzīvoja vēderā, ir sapuvuši un indē tevi. Tu skaties viņai virsū, tu nevari noturēt acu skatienu, tev ir kauns. Neko labāku pāri savai lūpai tu nespēj dabūt kā vien - vaina nav tevī, bet manī. Viņa nober pāris asaras un sit pretī ar sirdi plosošu monologu. Tu neko nedzirdi, tu disociējies. Laiks kļūst relatīvs. Kad vairs nav ko teikt, jūs dodieties katrs savu ceļu.
Paiet pirmā nedēļa, tu beidz sev pārmest un sāc saprast, ka jūties vieglāk, lai arī cik tas būtu absurdi. Tu sāc tikties ar draugiem, tev parādās enerģija, vainas sajūta vairs negrauž caurumu krūškurvī.
Tu esi brīvs. Galu galā tu saproti, ka šis bija pareizākais jums abiem. Šķiet absurdi, ka, atsakoties no šā ideālā cilvēka, tu jūties vieglāk, pat uzdrīksties teikt, ka pareizāk. Reizēm būt godīgam pret sevi un cienīt savu izvēli, lai arī cik tā šķiet muļķīga no sociāli vēlamās prizmas, ir tas, kas nepieciešams. Būt patiesam un nemelot sev.
Nepārprotiet mani, es nesludinu, ka attiecībās būt ir slikti, laimīgas attiecības ir patiesi skaistākais, kas ar jums var notikt, taču katram - gan vīriešiem, gan sievietēm ir tiesības izvēlēties, kurā brīdi tās veidot, un tas ir pilnīgi okei, ja tas nesaskan ar apkārtējo viedokli. Katram ir savs laiks.
Jaroslavs Priedeslaipa
