Eiropā un ASV pēc pandēmijas fiksēts straujš falloplastikas operāciju pieaugums. Vīrieši palielina savus dzimumorgānus gan garumā, gan platumā. Vai šī tendence ir nonākusi līdz Latvijai? Par to portāls nra.lv/DZIVESSTILS aprunājās ar plastikas ķirurgu Jāni Ģīli.
Visās senajās kultūrās pastāvēja falla kulta tradīcija. Senajā Grieķijā un Senajā Romā locekļu skulptūras uzstādīja pilsētu laukumos, tām par godu veidoja dievnamus. Tiesa, antīkajā mākslā pārāk lieli locekļi tika uzskatīti par neestētiskiem. Tieši tāpēc klasiskajām vīriešu antīkajām statujām ģenitālijas ir mazākas, nekā tās varētu būt patiesībā.
Vīriešus vienmēr uztrauca viņu dzimumlocekļa lielums. Bet kādu izmēru var uzskatīt par normālu?
Pirmais, kas veica pētījumus par šo tēmu, bija Alfrēds Kinzijs, slavenais amerikāņu zinātnieks, kurš 1947. gadā Indiānas štata Blūmingtonas universitātē dibināja Seksa, dzimuma un reprodukcijas pētījumu institūtu, kas šodien tiek saukts viņa vārdā. 1940. gadu vidū viņš izsūtīja ASV vīriešiem pastkartes ar lūgumu izmērīt savu dzimumorgānu. To vajadzēja izdarīt tā: pielikt pastkarti pie ereģēta locekļa pamatnes, atzīmēt uz tās garumu un pēc tam nosūtīt pastkarti atpakaļ. Pamatojoties uz savāktajiem datiem, tika noteikts vidējais dzimumlocekļa lielums - tas izrādījās vienāds ar 16 cm.
Tiesa, daudzi speciālisti pētījuma rezultātus toreiz uztvēra skeptiski. Pirmkārt, pētījums bija bez sistēmas: katrs vīrietis mērījumus veica, kā varēja, un to nebija iespējams kontrolēt. Un, otrkārt, neviens nevarēja apstiprināt pētījuma rezultātus, jo daudzi vīrieši varēja pārspīlēt datus, glaimojot sev.
2000. gados tika veikti vairāki nopietni pētījumi par šo tēmu un to rezultāti kopumā sakrita. Vidējais eregēta dzimumlocekļa lielums tika fiksēts robežās no 13 līdz 15 cm. Šie dati attiecas uz eiropeoīdās rases pārstāvjiem (afrikāņiem šie skaitļi nedaudz lielāki, aziātiem - zemāki).
Saskaņā ar 2005. gada pētījumu, kas tika veikts internetā un aptvēra 52 031 heteroseksuālu vīriešu un sieviešu, tika konstatēts, ka tikai 55 procenti vīriešu bija apmierināti ar savu dzimumlocekļu izmēriem. Kamēr 85 procentus sieviešu šajā ziņā viss apmierināja.
Dažādām tautām ir bijušas dažādas tehnoloģijas dzimumlocekļa palielināšanai. Dažās Āfrikas ciltīs pie orgāna tika piekārta krava (kā rezultātā dzimumloceklis izaudzis līdz 40 cm, bet vīrietis zaudējis seksa spējas). Arābu valstīs veica speciālu masāžu. Cietumā un armijā bija dzimumloceklī tika iešūtas metāla bumbiņas. Nu, un visādi tautas dziednieki solīja maģisku efektu ar ziedēm un novārījumiem.
Mūsdienu falloplastika - vīrieša locekļa korekcijas plastiskās operācijas - spēj atrisināt daudzas problēmas. Šādas operācijas sāka veikt jau XX sākumā, taču revolucionārs izrāviens notika pēdējos gadu desmitos. Īpašu popularitāti falloplastikas operācijas ieguva pēc pandēmijas. Kāpēc? Lūk, pazīstamā Latvijas plastikas ķirurga Jāņa Ģīļa viedoklis:
“Tiešām, pēc pandēmijas Rietumos ir novērots šādu operāciju pieaugums. Varētu pajokot: kamēr cilvēki sēdēja mājās, viņiem bija daudz brīva laika, visādas domas ienāca prātā... bet, ja nopietni, tad galvenie faktori ir divi. Pirmais ir pornogrāfijas patēriņa pieaugums. Otrs ir iespēja mierīgi nosēdēt mājās pēc operācijas. Šo abu faktoru sakritība ir radījušas situāciju, kad cilvēki arvien biežāk vēršas pie plastiskās ķirurģijas speciālistiem. Cilvēki vienkārši sāka vairāk domāt par problēmu, kas viņus droši vien satrauca jau agrāk, un beidzot atrada laiku, lai to atrisinātu kardināli.”
“Visbiežāk runa ir par iedzimtām novirzēm no normas - gan dzimumlocekļa garuma, gan diametra, gan funkcionalitātes ziņā. Šādas operācijas ir medicīniski absolūti attaisnojamas. Taču gadās, ka viss it kā ir normas robežās, taču vīrietis ir pārliecināts, ka, palielinot savu locekli par pāris vai trim centimetriem garumā vai par centimetru tilpumā, viņš jutīsies daudz drošāk. Sākumā domājam, kā vēlamo rezultātu var sasniegt neķirurģiskā veidā. Piemēram, ar hialuronskābes vai filleru injekcijām. Vai, ja runa ir par locekļa pagarināšanu, ar speciāliem medicīniskiem espanderiem, kas ļauj izstiept audus. Un tikai pēc tam, ja neķirurģiskās metodes nepalīdz, mēs veicam operāciju.”
“Absolūti dažādi cilvēki. No tiem, kam tas nepieciešams darba vai vaļasprieku dēļ (piemēram, cilvēks ir aizņemts pornobiznesā vai apmeklē specifiskus klubus), līdz visparastākajiem cilvēkiem, kuri vienkārši ir neapmierināti ar savu anatomiju. Daudziem tā nav kaprīze, bet gan visai svarīgs, brīžiem vitāli svarīgs jautājums.”
Atšķirībā no rietumvalstīm Latvijā falloplastikas bums pagaidām nav novērojams.
“Mūsu klīnikā ir pastāvīgs pieprasījums pēc falloplastikas, bet tās nebūt nav populārākās operācijas,” turpina Jānis Ģīlis. "Un pandēmija te nekādu lomu nav spēlējusi. Pēc pandēmijas mums strauji palielinājās sejas operāciju skaits, īpaši zonā ap acīm. Masku nēsāšanas laikā tā bija vienīgā atklātā sejas daļa, un visi ar novecošanās procesu saistītie defekti - grumbas, nokarenie plakstiņi - piesaistīja pastiprinātu uzmanību. Rezultātā daudzi cilvēki ir nolēmuši veikt operāciju. Turklāt tas attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem.”
Latvijas vīriešiem populārākās operācijas ir tauku nosūkšana ap vidukli un vēdera mazināšana. Otrajā vietā ir sejas operācijas: nokareno plakstiņu, maisu zem acīm, otrā zoda likvidēšana. Agrāk vīriešiem bija kompleksi un viņi vērsās pie ķirurga tikai galējā gadījumā, kad runa bija par klaju kroplību. Tagad viņi, tāpat kā sievietes, vēlas cīnīties ar novecošanās pazīmēm, - izdara botoksa un hialuronskābes injekcijas, sejas liftingu.
Dakteris Ģīlis ir pārliecināts, ka vīriešu skaistuma standartu veidošanā arvien lielāku lomu sāk spēlēt modes faktors.
“Arvien biežāk vīrieši ievieto implantus dažādās ķermeņa daļās - lai radītu izteiktāku krūšu muskuli vai apjomīgākus dibenus,” stāsta dakteris. "Nesen uzzināju par jauno vīriešu trendu, kas mani nedaudz pārsteidza, - krūšu galu palielināšanu. Izrādās, ka dažās aprindās šobrīd ir moderni, lai vīriešu krūšu gali izskatītos apjomīgāki un būtu cietāki, - lai to panāktu, tajos tiek veiktas hialuronskābes injekcijas. Tā kā tieksmē pēc ideāla vīrieši jau panāk sievietes.”
