Jevgeņijs Vintūrs-Irverstags ir jauns vārds Latvijas koncertbiznesā. Pirmo reizi viņš sevi pieteica pagājušā gada augustā, kad Jūrmalā sarīkoja franču dziedātājas Natālijas Desejas uzstāšanos. Pēc tam viņš uz Latviju atveda kanādiešu pianistu Janu Lisecki, Krievijā aizliegto pianisti Poļinu Osetinsku un pasaulslaveno operdīvu no ASV Džoisu Didonato. Jauno sezonu viņš sāk ar Renātes Ļitvinovas viesizrādēm.
- Jevgeņij, kas jūs vispār esat? Uzvārds jums tāds …
- Vācu. Tas ir pa mammas līniju. Es to paņēmu 14 gadu vecumā, kad noformēju pasi. Mani vecāki izšķīrās, kad vēl biju bērns. Bet vispār es esmu maskavietis - pagātnē.
- Jūsu izskats neatbilst tam, kā jāizskatās cilvēkam, kas nodarbojas ar lielo mākslu. Es jūs redzēju koncertā Lielajā Ģildē, bijāt ģērbies t.s. "alkoholiķa" T-kreklā.
- Man liekas, ka virsū vajadzēja būt žaketei, bet acīmredzot kaut kas sagāja sviestā… (smejas). Es daru visu, lai nebūtu līdzīgs mūzikas producentam. Man patīk lauzt stereotipus. Turklāt nāk talkā mana pieredze modes biznesā. Mana pirmā darbavieta bija modes žurnāls. Pēc tam aizgāju uz modelingu, nodarbojos ar filmēšanas un modes skates organizēšanu. Klasiskās mūzikas izglītības man nav, lai gan visu bērnību nodarbojos ar dziedāšanu, dejošanu un teātri... Kad strādāju Staņislavska teātrī (nodarbojos ar producēšanu), mani pastāvīgi sajauca ar baletdejotāju.
- Kāpēc jūs aizbraucāt no Krievijas?
- 2022.gada 24. februāra vakarā izgāju pretkara mītiņā Sanktpēterburgā, tiku arestēts, divas dienas nosēdēju policijas nodaļā un tad vēl 13 dienas izolatorā un, izejot brīvībā, sapratu, ka dzīvot Krievijā vairs nevaru un negribu. Polija, ar kuru man bija seni profesionāli sakari, man iedeva tā saucamo “talanta vīzu”, un par to es aizbraucu uz Rietumiem. Latvijā nonācu 2022. gada pavasarī ar vienu čemodānu un vienu vienīgu telefona numuru, ko man iedeva draugi. Agrāk es te nekad nebiju bijis un nevienu nepazinu — izņemot Elīnu Garanču, ar kuru burtiski kara priekšvakarā gatavojām viņas tūri Maskavā un Sanktpēterburgā (tā, protams, tika atcelta).
- Kā jums izdevās tik īsā laikā izvērsties svešā zemē?
- Nu, zināma avantūrisma daļa tajā, protams, bija... Bet es ne pirmo reizi sāku visu no nulles. Manā biogrāfijā jau bija brīdis, kad man atņēma — ne jau valsti, bet profesijas. 2011. gadā izdomāju “Operas Karalienes” projektu — desmit pasaules vadošo operas primadonnu Maskavas koncertus ar viņu fināla kopīgo uzstāšanos Sarkanajā laukumā. Projekts bija ārkārtīgi ambiciozs un dārgs, pašu spēkiem to īstenot mēs nespētu, bija nepieciešams valsts atbalsts. Par mūsu patronesi vēlējās kļūt toreizējā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva dzīvesbiedre Svetlana Medvedeva. Un sākumā mēs ar viņu ļoti jauki komunicējām... Bet laiks gāja, naudu mums nedeva, tikai baroja ar solījumiem. Projekta uzsākšanai un pirmajam koncertam (tā bija leģendārā Džesija Normana) izmantoju savus personīgos līdzekļus. Bet vara mūs vienkārši pameta zem tanka. Neizturēju un ļoti rupjā formā izteicu Medvedevai visu, ko par viņu domāju. Pēc tam ne par kādu sadarbību runas vairs nebija. Medvedevas cilvēki zvanīja uz visām instancēm un izsūtīja vēstules uz visiem koncertlaukumiem ar prasību pārtraukt ar mani jebkādas attiecības. Tā bija mana pirmā un pēdējā pieredze ar varu, un tā beidzās bēdīgi — mani “atcēla”, vēl pirms tāda atcelšana kļuva par meinstrīmu. Bet es neattaisnojos, arī pats toreiz pieļāvu daudz kļūdu.
- Nu, tad jūs vismaz neiesēdināja. Šobrīd Krievijā cilvēki nonāk cietumā daudz mazāk nozīmīgu iemeslu dēļ.
- Uz sešiem gadiem tiku izslēgts no Krievijas kultūras dzīves. Tikai 2019. gadā spēju atgriezties Maskavā ar pasaules baleta “Rasputins” pirmizrādi ar Sergeju Poluņinu galvenajā lomā.
- Vai tas ir tas skandalozais Poluņins, kuram uz ķermeņa ir tetovējums ar Putinu?
- Un vairāk nekā viens. Nu, ko lai dara... Baletdejotājam nav jābūt supergudram cilvēkam. Poluņins ir izcils dejotājs un ļoti profesionāls savā darbā. Bet mēs dzīvojām kā uz pulvera mucas. Viņš varēja sociālajos tīklos uzrakstīt kaut ko nepatīkamu par gejiem vai cilvēkiem ar lieko svaru, un visas sarunas ar partneriem gāja uz leju. Tā mēs zaudējām vairākus sponsorus. "Rasputina" pirmizrādes laikā mēs ar Poluņina direktoru vienkārši atņēmām viņam Instagram, lai viņš tur kaut ko neierakstītu.
- Jūs atgriezāties Maskavā ar šo izrādi, un vara jums piedeva?
- Medvedevs tobrīd vairs nebija virsotnē, un arī viņa sieva zaudēja jebkādu ietekmi... Mani atguva tikpat ātri kā atcēla - kā ar klikšķi. Mana producenta karjera atkal bija atgriezusies uz pareizā ceļa. Pandēmijas laikā mēs bijām vienīgā kompānija, kas spēja Maskavā un Sanktpēterburgā sarīkot Rietumu zvaigznes lielkoncertu — tas bija kontrtenors Jakubs Juzefs Orlinskis. Mēs nokļuvām tajā vienīgajā mēnesī, kad bija kovida atslābums. Gatavojāmies Džoisas Didonato, Natālijas Desejas, Izabelas Leonardas turnejām, baleta projektiem, pirmajām Viktorijas un Alberta muzeja turnejām Krievijā... Karš visam tam pielika punktu.
- Izejot pretkara mītiņā 24. februārī, jūs sapratāt, ar ko riskējat?
- Toreiz es nedomāju par sekām. Izgāju uz mītiņu tāpēc, ka nevarēju nepiedalīties. Lai gan pirms tam biju tālu no politikas, nepiedalījos mītiņos un neatbalstīju Navaļniju. Bet karš ir pavisam cita lieta... Ukrainā ir mani draugi, manas mīļākās pilsētas. Es pat ļaunākajā sapnī nevarēju iedomāties šādu pagriezienu.… Diemžēl mūsu, protestētāju, bija pārāk maz. Kas ir tūkstoš cilvēku piecu miljonu pilsētai? Piliens okeānā! Lai gan pat tas radīja kolapsu tiesībsargājošajām iestādēm - arestētajiem pietrūka autobusu, vietu policijas nodaļās. Ja būtu izgājuši kaut vai pieci procenti iedzīvotāju, mēs šo valdību būtu sagrāvuši līdz ellei!... Bet cilvēki Krievijā izrādījās ārkārtīgi gļēvi. Daudzi aprobežojās ar to, ka sociālajos tīklos ievietoja melnu kvadrātiņu. Cilvēki domāja, ka karš viņus neskar. Lai gan, kad sākās mobilizācija, tas skāra daudzus. Ja visi tie simtiem tūkstošu jauniešu, kas kilometriem garās rindās stāvēja uz robežas ar Gruziju un Kazahstānu, reiz būtu piedalījušies pretkara mītiņā, Krievijai varbūt vēl būtu bijusi iespēja kaut ko mainīt. Tagad šīs iespējas vairs nav.
- Kas notiktu, ja jūs neaizbrauktu?
- Domāju, ka bez darba es nepaliktu. Varbūt pat iegūtu kādu treknu amatu. Mūsdienās Krievijā karjeru var viegli izveidot - galvenais ir būt lojālam pret varu un to visos iespējamos veidos demonstrēt. Bet es nevarētu pārkāpt sev pāri, nevarētu pastāvēt valstī, kas ir izraisījusi tik briesmīgu karu. Kā nevarēju iet pret savu sirdsapziņu 2014. gadā, kad pēc “Operas Karalienes” projekta izgāšanās man piedāvāja “reabilitēties” un sākt kulturāli attīstīt Krimu. Bet es atteicos, jo uzskatu Krimu par nelikumīgi okupētu.
- Kultūras dzīve Krievijā tagad ir kaut kā mainījusies?
- Praktiski nekādi. Nu jā, uz Maskavu pārstāja braukt rietumu zvaigznes - nu un Dievs ar viņiem, tur ir savējie, kas gatavi dziedāt un dejot Putinam par godu. Sabiedrībā nav sajūtas par kaut kādām globālām pārmaiņām. Cilvēki joprojām sēž restorānos, izklaidējas, tērē naudu... un tas, manuprāt, ir briesmīgi. Izlikties, ka nekas nenotiek, ka karš tevi neskar, nozīmē būt nozieguma līdzdalībniekam.
- Vai jums joprojām ir kontakti Krievijā?
- Nē, tagad es ar nevienu nesazinos. Gandrīz visi, ar kuriem uzturēju kontaktus, ir aizbraukuši - daži uz Eiropu, daži uz Armēniju, Gruziju vai Kazahstānu.
- Jūs teicāt, ka jums nav profesionālas muzikālās izglītības. Ko ņemat vērā, izvēloties vienu vai otru mākslinieku, projektu?
- Tikai un vienīgi ar savu gaumi un izjūtu. Es neko nesaprotu no notīm, bet es redzu attēlu - kā tas izskatīsies zālē. Un es neradu koncertu pieciem cilvēkiem, kuri ir super dziļi iedziļinājušies mūzikā. 90 procenti manas publikas ir tādi paši amatieri kā es.
- Vai piedalāties programmu veidošanā?
- Bieži. Teiksim, pie mums ierodas Jakubs Orlinskis, un lielu daļu viņa programmas veido mūsdienu poļu komponistu darbi. Bet publika gaida Vivaldi - tas ir viņa kroņa numurs! Tāpēc mums ir jāatrod zelta vidusceļš. Ir reizes, kad man kā producentam ir svarīgi, lai projektu vairāk vērtētu kritiķi, nevis klausītāji, un tad tā var būt sarežģītāka konceptuāla programma. Bet kopumā es visiem māksliniekiem atgādinu: mums jādāvina cilvēkiem svētki. Tāpēc bez hitiem neiztikt.
- Jūs daudz ceļojat pa pasauli - vai tagad jūtama krievu kultūras atcelšana?
- Zināmā mērā. Pat tādiem māksliniekiem kā Poļina Osetinska, kura uzreiz skaidri iezīmēja savu pretkara pozīciju un tika izsvītrota no Krievijas kultūras dzīves, Eiropā var atteikt koncertzāli. (Vienlaikus tiek uzsvērts, ka tas ir uz laiku, ka Poļinu viņi ļoti mīl, vienkārši jāpagaida). Pat Daniilam Trifonovam (izcils pianists, daudzu balvu, tostarp Grammy, ieguvējs), kurš jau vairāk kā 10 gadus dzīvo Rietumos, pārcelts koncerts Skandināvijā. Un, protams, es nepiekrītu dažu Latvijas ierēdņu viedoklim, kuri pieprasa no Operas repertuāra aizvākt krievu komponistus. Čaikovskis un Šostakovičs ir pasaules kultūras ieguvums, viņi vairs nepieder Krievijai. Tieši tāpat kā krievu valoda nepieder Putinam.
- Vai jums kā Krievijas pilsonim ir problēmas ar "atcelšanu"?
- Man nav. Es strādāju ar tām pašām aģentūrām, kā agrāk, un viņu attieksme pret mani nav mainījusies. Vienkārši tagad es viņiem neesmu Krievijas, bet Eiropas producents.
- Ukraiņu mākslinieku jūsu darbībā nebija?
- Kaut kā nesanāca. Šobrīd viņiem ir neticami labvēlīgs laiks, īsta zvaigžņu stunda. Māksliniekam no Ukrainas neviens neatteiks koncertlaukumu, par viņu visi raksta... Es pats vienmēr cenšos atbalstīt ukraiņus, bet... Tagad izteikšu nepopulāru viedokli. Būt ukraiņu māksliniekam vēl nav kvalitātes garantija. Tirgu pārpludinājuši vidējie un dažkārt pat klaji vāji projekti, kurus agrāk uz nopietnām skatuvēm neviens nelaistu. Bet tagad tie ir apsveicami. Un vēl viens moments. Karš Ukrainā sākās nevis 2022., bet 2014. gadā. Pēc tam vieni ukraiņu mākslinieki atteicās uzstāties Krievijā, bet citi — un viņu nav mazums! — mierīgi brauca tur ar koncertiem, piedalījās televīzijas šovos, filmējās seriālos un pat ieņēma valsts amatus. Un šodien viņi sit pie krūtīm un sauc sevi par Ukrainas patriotiem. Un šī dubultstandartu politika ir ļoti līdzīga situācijai Krievijā, kur tādi mākslinieki kā Sergejs Poluņins sauc Ameriku par ienaidnieku, bet tajā pašā laikā viņiem ir Amerikas pase un viņi nesteidzas no tās atbrīvoties. Tas ir tik liekulīgi.
- Jūs esat īsts dīvu speciālists. Vai bijuši arī tādi mākslinieki, kas jums tīri cilvēciski nepatika?
- Man kaut kā veicās. Praktiski visi bija inteliģenti, jauki cilvēki. Pat Džesija Normana, par kuras sarežģīto raksturu klīda leģendas, izrādījās pilnīgi normāls, labi audzināts cilvēks. Jā, viņa varēja pat cīnīties, bet tā drīzāk ir temperamenta īpašība, nevis kultūras trūkums. Laikam tikai viena primadonna mani nepatīkami pārsteidza — nesaukšu viņas vārdu. Ja esi izcila dziedātāja, tas tev nedod tiesības rupji izturēties pret vienkāršiem mūziķiem un kliegt: “Jūs vispār saprotat, kas es esmu?!” Ļoti zīmīgi, kā zvaigzne komunicē ar personālu — taksistiem, viesmīļiem, istabenēm. Lūk, Renāta Ļitvinova, piemēram, vienmēr ir inteliģenta, atturīga un laipna. Pat ja viņai kaut kas nepatīk, viņa lūgs kārtot šo jautājumu ar asistenta starpniecību, bet nekad neatļausies paaugstināt balsi pret cilvēku, kurš ir zemāks par viņu pēc statusa. Pie tam viņa ir absolūta dīva.
- Vai Ļitvinovas izrāde ir dārga?
- Nav lēta. Pirmkārt, Renatai ir liela komanda. Otrkārt, viņa uzstāsies Nacionālajā teātrī, kas ir visdārgākā izrādes norises vieta. Bet jebkurā gadījumā viņas raiderā nav nekā ārkārtēja. Nekādu kokteiļu ar vienradža asarām.
- Un kas bija Džoisai Didonato raiderā?
- Arī nekādu kaprīžu vai īpašu prasību. Grimētavā jābūt ūdenim un vieglai uzkodai — riekstiņiem, nedaudz vienkāršu augļu, vienai veģetārai sviestmaizei. Ne elitāra šampanieša, ne eksotisku augļu, nekā tāda. Džoisa pat atteicās no friziera un vizāžista pakalpojumiem, sakot, ka viņai vienkāršāk visu izdarīt pašai. Pirms koncerta redzēju, kā viņas vīrs sagaida pārtikas piegādi: izrādījās, ka viņi negaidīti gribējuši uzkost. Es uzstājīgi pieprasīju samaksāt, bet viņi man neļāva. Tāda pati bija Maija Pļisecka, ar kuru man bija tas gods ļoti cieši komunicēt viņas dzīves pēdējos gados (mēs gatavojām viņas jubileju, līdz kurai viņa diemžēl nenodzīvoja). Varbūt kādam no zvaigznēm arī mēdz būt slikts raksturs, bet lielākā daļa prot turēties rāmjos.
- Kā jūtaties Latvijā?
- Lieliski! Es ar lielu cieņu izturos pret šo valsti un ne reizi neesmu saskāries ar rusofobiskām noskaņām. Galu galā sit ne pa pasi, bet pa purnu (smejas). Reizēm Latvijā jūtos mazliet kā zilonis porcelāna veikalā — pārāk liels, pārāk trokšņains. Pēc ieraduma man gribas citus ātrumus, citus mērogus. Bet es pielāgojos. Man šeit viss patīk, es daudz ceļoju pa valsti, mācos kultūru.
Šovasar man neticami paveicās — nokļuvu Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā un varu ar pārliecību teikt, ka šis ir viens no grandiozākajiem notikumiem mūzikas pasaulē. Dziesmā “Lec, Saulīte” man šermuļi skrēja pār ādu. Nu un, protams, es izbaudu Latvijas vasaru — visā pasaulē nav labāku laikapstākļu.
