“Neviens būtisks māksliniecisks lēmums Dailes teātrī netiek pieņemts bez Žagara, un neviens būtisks finansiāls lēmums netiek pieņemts bez Kairiša. Un mums šī sinerģija strādā ļoti labi,” saka Dailes teātra direktors Juris Žagars.
Sarunā ar “Dzīvesstilu” Dailes teātra direktors, aktieris, uzņēmējs un Cēsu novada domes deputāts stāsta par Dailes teātra 104. sezonas radošajām iecerēm, pauž savu viedokli par “kaislībām” ap Nacionālā teātra jaunievēlēto direktoru, aicina sabiedrību vērst uzmanību izglītības reformas nepieciešamībai un pakavējas atmiņās par vasaru, kurā viss bija jāpaspēj.
- Kad 1. augustā Dailes teātra kolektīvs sanāca kopā, lai sāktu jauno, 104., sezonu, medijos izskanēja informācija, ka tā tiek solīta kā viena no interesantākajām Dailes teātra sezonām. Ar ko tā būs interesanta?
- Ar to, ka šai sezonai ir lielāks radošu pārsteigumu potenciāls. Mums ir piecas potenciāli veiksmīgas “kārtis”. Proti, Dailes teātrī šajā sezonā strādās četri ļoti labi, zināmi ārzemju režisori un viens no vislabākajiem latviešu , Kairišs. Ārzemnieki visi ir sevi pierādījuši un viņu izrāžu kvalitāte var būt prognozējama. Un Viesturu mēs labi zinām. No viesiem pirmais būs aktieris un režisors Džons Malkovičs (John Gavin Malkovich), kurš iestudēs slavenā britu dramaturga sera Toma Stoparda jaunāko lugu “Leopoldštate” (2020).
- Zinot lugas panākumus visur pasaulē un to, kā strādā Malkovičs un kādi aktieri ir lomās, ir pārliecība, ka rezultāts būs labs. Otrs ir igauņu režisors Tīts Ojaso (Tiit Ojasoo), kuru daudzi nozares profesionāļi Igaunijā uzskata par mūsdienu slavenāko režisoru. Viņš ir saņēmis Eiropas teātru balvu “Europe Prize Theatrical Realities”, nozīmīgāko Vīnes teātru, austriešu drāmas klasiķa Nestroja balvu un citas - viņš ar savu starptautisko komandu iestudēs izrādi “Sarkanais princis”. Tad ir britu režisors Džefs Džeimss (Jeff James), kurš strādājis kā pasaules topa režisora Īvo van Hoves (Ivo van Hove) labā roka vairākos viņa iestudējumos un kuru mums ieteica pats Īvo. Viņš iestudēs Šekspīra “Ziemas pasaku”. Un ceturtais būs Londonas Vestendas teātra kompānijas Mischief Theatre režisors Freds Gerijs (Fred Gary), kurš veidos repliku viņu izrādei “Pīters Pens saiet sviestā” (“Peter Pan Goes Wrong”), kas ar panākumiem tiek spēlēta gan Londonas Vestendā, gan Brodvejā, Stokholmā un citur pasaulē. Un tad Viesturs Kairišs ar savu, manuprāt, ļoti intriģējošo un pretrunīgo iestudējumu “Spīdolas nakts”. Iedvesmojoties no Raiņa lugām, dramaturgs Matīss Gricmanis ir radījis jaundarbu, kas reflektēs par Raini kā ļoti kontraversālu personu. Tā būs “spēle” par Raini un viņa attiecībām ar paša radītajiem tēliem, un tās apakšvirsraksts plānots kā - “Kurš novāca Raini”.
- Vai tas ir tas, ko šodien grib redzēt teātra skatītājs?
- Ļoti precīzs jautājums. Kā vienmēr esmu intervijās teicis, mana pārliecība ir un paliek - mēs esam skatītāja kalpi, un mums visu laiku ir jāseko tam, ko grib redzēt skatītājs. Jāspēj uzminēt, sajust. Skatītāju nevajag mācīt, izglītot un audzināt, viņam vajag piedāvāt. Vajag rādīt labu modernu teātri un ar nopirktu biļeti viņš pats nobalsos, vai tas viņu interesē. Un, ja tas būs kaut kas labs, nākamreiz viņš prasīs ko līdzīgu. Jā, es domāju, ka skatītājam noteikti interesēs “Leopoldštate”, jo tā interesē skatītāju visā pasaulē. Tā interesē britiem, vāciešiem, francūžiem, amerikāņiem. Kāpēc lai mēs būtu citādi?
Un kāpēc lai mūs neinteresētu Džona Malkoviča daiļrade un viņa interpretācija šai Toma Stoparda lugai, ko iestudē visā pasaulē?
Pats Stopards ir solījis apmeklēt pirmizrādi. Ceru, ka tiks. Tāpat skatītāju pilnīgi noteikti varētu interesēt Kairiša un Gricmaņa refleksijas par to, kas bija Rainis un kas ar viņu galu galā notika, kas bija viņa nāves cēlonis. Varbūt tā bija slepkavība, varbūt viņa paša radītie nacionālie varoņi viņam kaut ko nevarēja piedot. Varbūt tur iejaucās rēgu pasaule, varbūt reālā, bet varbūt neviens un viss bija dabiski. Neapzināta kolaboracionisma tēma šodien ir ļoti karsta. Un domāju, ka skatītāju noteikti interesēs tēma, par ko savā izrādē runās Tīts Ojaso. Iedvesmojoties no pasaulslavenā vēsturnieka Timotija Snaidera (Timothy Snyder) grāmatas par karaliskās Hapsburgu dzimtas pārstāvi, austrieti, kurš pēc Pirmā pasaules kara pēc ukraiņu lūguma gandrīz kļuva par viņu karali, tiek rakstīta luga. Kas notiek ar nācijas pašapziņu, kad pasaule brūk un vēsture mainās. Skatītāju vienmēr interesē arī labas komēdijas, un kāpēc lai viņu neinteresētu kvalitatīva izklaide visai ģimenei, melnā humora pilna parodija par Pīteru Penu? Savukārt Šekspīrs skatītāju ir interesējis vienmēr, kāpēc lai tagad neinteresētu klasiskās lugas mūsdienām adaptēta versija? Turklāt tā arī ir komēdija. Jā, man patīk, ka jūs jautājumu tā pagriežat - nevis, kāds ir katrs no režisoriem, bet kāpēc viņu darbs varētu interesēt skatītāju. Un man grūti iedomāties, ka kāds no šiem pieciem jauniestudējumiem latviešu skatītāju varētu neinteresēt. Mums ir gudra, labu teātri pieredzējusi publika.
- Augusta pirmajā nedēļā sākās Dailes teātra jauno aktieru uzņemšana Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas aktieru kursā ar mūzikas izglītības specializāciju. Kāda ir jauniešu interese?
- Interese ir liela. Patlaban jau ir pieteikušies vairāk nekā simt kandidātu un vēl ir nedēļa laika. Mēs uzņemsim 10 līdz 15 kandidātus, jo skaidrs, ka kāds atbirs. Mūsu mērķis ir, lai studijas pabeigtu vismaz desmit jaunie aktieri.
- Kas vērtēs kandidātus?
- Režisori Viesturs Kairišs un Pēteris Krilovs, horeogrāfe un kustību teātra profesionāle Anna Abalikhina, Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaidods un Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas vadītāja, viena no šīs programmas īstenotājām Mūzikas akadēmijā Una Stade.
- Kad plānoti iestājpārbaudījumi?
- No 23. līdz 25. augustam, kursa sākums - 2. oktobrī, un programma tiks īstenota astoņu semestru garumā. Kopā četri gadi līdz bakalauram.
- Desmit cilvēku uz vienu vietu - tas ir nopietns konkurss. Kas jauniešus šodien motivē iegūt šādu izglītību, kāpēc jaunie grib spēlēt teātri?
- Tas atkal ir ļoti labs jautājums, bet es nevaru atbildēt, kāpēc jaunie grib šādu, tik specifisku, izglītību. Es gan neesmu pārliecināts, ka viņi visi grib spēlēt teātrī. Iespējams, kāds par šo izglītību domā daudz universālākā kontekstā, jo tā jau negarantē darbu šajā profesijā. Un tā ir visā pasaulē. Atbirums ir ļoti liels, varbūt tikai 10-20% no tiem, kuri ieguvuši aktiera profesiju, turpina tajā strādāt. Tāpēc es domāju, ka interese ir par izglītību kopumā, nevis par strādāšanu kādā konkrētā teātrī. Interese ir par profesiju, kas vienmēr ir bijusi pievilcīga. Un mūsu gadījumā papildu interesi, iespējams, rada muzikālās izglītības ievirze. Es gan gribētu uzsvērt, ka šis nebūs muzikālā teātra vai mūziklu teātra aktieru kurss, tas būs dramatiskā teātra aktieru kurss ar padziļinātu mūzikas izglītības kursu. Tāpēc, ka, mūsuprāt, muzikālā izglītība iedod jaunajam aktierim zināmu spēju pielāgoties, viņa izglītības spektrs ir plašāks, viņa iespējas darba tirgū ir lielākas.
- Vai pēc četriem gadiem ir plānots uzņemt nākamo Dailes teātra kursu?
- Es stipri šaubos. Tas, ka trupa ir jāatsvaidzina, mums bija skaidrs jau pirms trim gadiem, uzsākot vadīt Dailes teātri. Pandēmijas laikā tas nebija iespējams, bet, tiklīdz teātris sāka strādāt pilnā slodzē, mēs esam tam gatavi. Bet es uzskatu, ka ar mākslas žanru un kultūras izglītību nevajadzētu skaitliski pārspīlēt. Vajadzētu tomēr skatīties, cik daudz mums Latvijā ir “mākslas lietotāju”, un cik daudz “produkta piegādātāju” ir nepieciešams, lai “tirgus nav pārsātināts”, atvainojos par ekonomikas terminu lietošanu. Tāpēc augstskolām, piedāvājot šādu izglītību, būtu jāizvērtē, vai pēc konkrētas profesijas ir pietiekams pieprasījums, lai nesanāk cilvēku neapzināta maldināšana - tiek iedota izglītība, bet darba nozarē nav. Jā, protams, var teikt, ka ir brīvais tirgus, ka cilvēkam pašam jāizvērtē, vai būs darbs profesijā, un tomēr būtu pareizi vismaz indikatīvi jaunos kultūras nozares studentus orientēt. Tāpēc, atbildot uz jautājumu, kad tiks uzņemts nākamais Dailes teātra aktieru kurss, es varētu teikt, ka ikreiz, kad teātrim sāks trūkt jauno aktieru resursu.
- Tātad resursu trūka, ja reiz jau 104. teātra sezonā aktieru trupai pievienojušies vairāki jauni kolēģi - Madara Viļčuka, Marta Lovisa Jančevska, Mārtiņš Meiers un Meinards Liepiņš. Vai kāds no aktieriem šajā sezonā ir zaudējis darbu Dailes teātrī?
- Zaudējis nav neviens, bet divi aktieri - Mārtiņš Upenieks un Rēzija Kalniņa - ir aizgājuši ārštatā. Pēc pašu vēlēšanās. Protams, viņi turpina spēlēt savas lomas tajās izrādēs, kas jau ir teātra repertuārā, un viņu portfolio paliek mūsu teātrī. Mums ir vienošanās, ka mēs viņus turpinām piedāvāt režisoriem, bet piekrist vai nepiekrist ir viņu brīva izvēle. Abi ir labi aktieri, nešaubīgi, bet situācija kādā periodā var mainīties. Es teiktu, ka tas ir ļoti moderni, progresīvi un pareizi, ka tad, kad aktierim nav pilna noslodze teātrī, un tā gadās, viņš paņem nedaudz brīvāku režīmu teātrī un pieslēdzas citām radošām vai sevis attīstības aktivitātēm. Varbūt mācās, varbūt pats kaut ko iestudē, kā Rēzija, varbūt aizbrauc pastudēt vai iegūt pieredzi savā profesijā vai citā darbā ārzemēs. Tā ir pavisam normāla prakse Rietumos.
Es gribētu, ka vairāk aktieru noticētu tam, ka aiziešana ārštatā nenozīmē profesionālās karjeras beigas, bet brīvāku iespēju izvēlēties, ko kādā brīdī dzīvē darīt.
- Pagaidām pret to ir daudz aizspriedumu. Un, manuprāt, to veicina arī zināma kroplība darba likumdošanas normatīvajos aktos, kas attiecas uz aktieriem un ir vēl padomju laika mantojums. Proti, pēc trīs terminētiem līgumiem iestājas beztermiņa līguma nosacījumi. Iedomājieties aktieri, kuram ir mūža līgums vienā teātrī neatkarīgi ne no kā. Tas ir tāds absurds! Un tas gan ļauj, gan motivē aktierus neizvērtēt ārštata piedāvājumu. Bet varbūt pēc viņa tipāža kādā brīdī nav pieprasījuma, varbūt režisori viņu neredz konkrētās sezonas lomās, varbūt veselība sašķobās, zūd fiziskā vai psiholoģiskā forma - šī profesija ir ārkārtīgi prasīga un pat nežēlīga -, un attiecīgi aktieris kādā brīdī var palikt bez jaunām lomām. Ar darbu viņu nodrošināt nevar, bet viņš paliek teātrī un turpina saņemt algu. Man to patīk salīdzināt ar sportu - jūs varat iedomāties hokejistu, kuram būtu mūža līgums izlasē? Nē, absurds! Sportists sastāvā ir tikmēr, kamēr viņš komandai ir vajadzīgs, lai uzvarētu. Protams, ir aktieri, kuri uz pāriešanu ārštatā skatās pozitīvi - uzskata to par iespēju un paši uz kādu laiku atslēdzas no trupas. Tā, manuprāt, ir ļoti profesionāla attieksme. Ļoti pareiza! Es pats tā darītu, viennozīmīgi!
- Sociālajos medijos izskanējusi informācija, ka, pametot štata vietu Nacionālajā teātrī, aktieris Artūrs Krūzkops strādās Dailes teātrī.
- Jā, mums ir brīva štata vieta un Artūrs Krūzkops strādās Dailes teātrī. Viņš ir lielisks aktieris, un tādiem teātra trupā vienmēr ir vieta. Un, ja mēs varam atļauties viņu paņemt, tad mēs to darām.
- Mirkli pirms notiks Dailes teātra jauniestudējumu sezonas atklāšana skatītājiem, gribētu lūgt atskatīties un izvērtēt aizvadīto sezonu. Ko teātra direktoram nozīmē 14 “Spēlmaņu nakts” nominācijas? Vai tas ir veiksmes rādītājs par sezonā paveikto, sasniegto?
- Matemātiskais “Spēlmaņu nakts” nomināciju skaits man nav rādītājs, jo nominācijas ir ārkārtīgi sadrumstalotas. Ir tā saucamās lielās un mazās nominācijas, un es vērtēju pēc lielajām - vai mūsu izrādes ir izvirzītas nominācijai “Gada lielās formas izrāde”, vai mūsu režisori saņēmuši nomināciju “Gada režisors”, vai mūsu aktieri nominēti kā “Gada aktrise”, “Gada aktieris”. Tas gan nenozīmē, ka pārējās nominācijas ir mazāk svarīgas. Bet - direktors sezonā paveikto vērtē pēc zāles piepildījuma, kas savukārt parāda viņa teātra skatītāju apmierinātību. Un, protams, lai zāles piepildījums ir nevis ar lētiem komercprojektiem, bet izrādēm, par kurām pašiem ir lepnums. Ja direktors var sevi identificēt ar teātri, kurā ir viņa komandas veidots repertuārs un vēl zāle ir pilna, tā ir laime pilnībā.
Man ļoti patīk mūsu pašu formulējums par to, kāds ir mūsu komandas uzdevums šajā teātrī - darīt laimīgus skatītājus ar mākslu, par ko paši varam lepoties.
Proti, realizēt mūsu mākslinieciskās ambīcijas, vienlaikus piepildot zāli un nopelnot teātrim naudu. Savam kolektīvam un jauniem iestudējumiem. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tas ir teātra direktora galvenais izaicinājums. Ja es paskatos kontā, paskatos algu apjomu un redzu, ka mūsu kolektīvā algas ir lielākas nekā citviet un ka mēs varam tādas atļauties no savas nopelnītās naudas, nelienot nodokļu maksātāju kabatā, ir pamats uzskatīt, ka kaut ko mēs darām pareizi. Savukārt “Spēlmaņu nakts” balva, bez tā, ka atzinība ir svarīga pašiem māksliniekiem, ir brīnišķīgs mārketinga ierocis, kas turpmāk palīdz piepildīt zāli. Kā mārketinga instruments tas ir ārkārtīgi svarīgs. Jo “Spēlmaņu nakts” žūrija ir profesionāļi, un viņu vērtējumam ir konkrētas izrādes reputācijas, mārketinga, pārdošanas rezultātu pievienotā vērtība. To pateiks jebkurš teātra direktors, ka izrādes nominācija ir kvalitātes zīmogs, kas to ļauj pēc tam pārdot daudz labāk. Tas nav tikai gods, “ordenis pie krūts”. Un tāpēc man kā direktoram ir svarīga “Gada lielās formas izrāde”, “Gada režisors”, “Gada aktrise”, “Gada aktieris”, jo skatītājs pērk biļetes uz labāko izrādi, labāko režisoru un labākajiem aktieriem. Mums pēdējos divus gadus nav bijis iemesla žēloties, balvu ir bijis pietiekami.
- Skvēra labiekārtošana pie teātra ir pabeigta. Vai šajā sezonā Dailes teātrim plānoti vēl kādi uzlabojumi? Cik tālu pavirzījies būvprojekts ar Mazās zāles un Mēģinājumu zāles pārbūvi?
- Zinot, cik izmaksāja Jaunā Rīgas teātra būvniecība, zinot, ka Nacionālā teātra jaunās zāles projekts varētu izmaksāt 50-55 miljonu eiro, mēs esam daudz labākā situācijā -, lai Dailes teātris savu mazo zāli padarītu skatītājiem pieejamu un iegūtu mēģinājumu zāli, mums nepieciešami tikai četrarpus miljoni. Un mēs tam esam ļoti tuvu - mums ir projekts, mums ir būvatļauja, un mēs meklējam naudu. Mums bija biznesa plāns to aizņemties Valsts kasē, bet līdz ar EURIBOR likmes celšanu šis plāns ir kļuvis diezgan riskants. Acīmredzot ir jānogaida. Bet, kas attiecas uz kultūras objektu būvēm, piebūvēm un tā tālāk, reti runā par to, ka vienmēr pretī būtu jānoliek biznesa plāns - datos precīzi iekodēta nākotnes perspektīva, cik daudz vietu varēs piepildīt, cik būs potenciālo lietotāju. Piemēram, Dailes teātra Lielā zāle (700 - 1000 vietām) ir praktiski simtprocentīgi izpārdota, Mazā zāle ar 150 vietām arī. Ja tikai Mazās zāles kapacitāti varētu palielināt par simt vietām. Izrādes izmaksas tieši tādas pašas, bet ieņēmumu izdevumu bilance uzreiz pozitīva. Mūsu Mazā zāle ir būvēta 1977. gadā, ventilācijas un iespējamā ugunsgrēka dūmu novadīšanas sistēma ir šodienas prasībām neatbilstoša, formāli pieejot, tā pat, iespējams, būtu jāslēdz. Tā mēs zaudētu vienu platformu, kas skatītājam ir interesanta un kur režisori var eksperimentēt un izmēģināt ko jaunu, jo Lielajā zālē nevar atļauties tā riskēt. Ja mēs slēdzam Mazo zāli, tad arī 44 aktieru trupa ir par lielu. Kopumā dotajā brīdī mums ir labāka bāzes situācija nekā kolēģiem Nacionālajā teātrī, kam ir jāpamato vajadzība pēc piebūves par vairāk nekā 50 miljoniem eiro un papildus 300 skatītāju vietām, un tam jārada biznesa plāns. Mums paveicies, ka vajag tikai četrarpus miljonus un tikai simt vietas pie jau izpārdotām pārējām vietām. Tā tas izveidojies vēsturiski, tā nav ne Nacionālā teātra vaina, ne mūsu nopelns.
- Bet šajā sezonā izrādes Mazajā zālē tiks spēlētas?
Jā. Jo mēs joprojām nezinām, kur dabūt šos četrarpus miljonus. Mēs sadarbojamies gan ar Finanšu ministriju, gan ar VAS Valsts nekustamie īpašumi, gan ar Kultūras ministriju. Visas institūcijas pie tā strādā, no visiem esam saņēmuši pozitīvu atziņu, ka jā, vajag mums pārbūvi, summa ir adekvāta un biznesa plāns pamatots. Bet diemžēl šajā valsts budžeta situācijā tas nav tik vienkārši, un aizņēmumam mēs neesam gatavi.
- Es ticu, ka Dailes teātra direktors ir gatavs paust savu viedokli par “kaislībām” ap Nacionālo teātri, kura vārds, komentējot Kultūras ministrijas jaunieceltā direktora Māra Vītola nespēju vienoties ar māksliniecisko vadītāju Elmāru Seņkovu attiecībā uz teātra nākotnes veidošanu, pēdējo nedēļu laikā locīts visdažādākajās izteiksmēs.
- Pasaulē ir dažādi teātra vadības modeļi - ir tādi, ko vada mākslinieciskais vadītājs, un ir tādi, ko vada direktors. Un nav tā, ka viens vai otrs ir labāks vai sliktāks tikai tāpēc, ka to vada viens vai otrs. Bet pakavēsimies pie tā, ka teātris nav tikai mākslas iestāde, tas ir zināmas industrijas tirgus dalībnieks, un tas nozīmē, ka mēs tērējam un mums ir jāpelna arī pašiem. Padomju laikos par to varēja nedomāt, varēja būt māksla, māksla, māksla… Šodien par mākslu kādam ir jāmaksā. Teātris nevar pastāvēt, ja vadība nedomā arī par naudu, līdz ar to teikt, ka vadībā var būt tikai mākslinieki, mākslinieki, mākslinieki un pārējo “nokopj” saimnieciskie direktori, manuprāt, ir vēlmju domāšanā balstīts koncepts. Šodienas modernajā pasaulē, kurai arī mēs piederam, tas tā nestrādā. Truli vadīt teātri bez jebkādas mākslinieciskās vīzijas, tikai veidojot projektus, arī nevar. Tad tas ir cits formāts - tad tā ir tikai ēka, čaula, kurā notiek viesizrādes. Es uzskatu, ka viens bez otra nevar iztikt, un strīdēties par to, kas bija pirmais - vista vai ola, vai direktoram vajag māksliniecisko vadītāju un vai mākslinieciskajam vadītājam vajag direktoru -, šajā situācijā ir neauglīgi.
Ja mākslinieciskais vadītājs ir tāds, kāds bija Smiļģis, kurš vienlaikus bija finansists, domātājs un inženieris, iespējams, pietiek ar mājas pārvaldnieku.
Bet, ja mākslinieciskajam vadītājam šādu spēju, prasmju, zināšanu un kompetenču nav, bez profesionāla laba direktora neiztikt. Un otrādi - arī ārkārtīgi spēcīgam direktoram ir nepieciešams kompetents mākslinieciskais vadītājs. Tāpēc Dailes teātrī ir mākslinieciskais direktors - Viesturs Kairišs. Angliski lieto nosaukumu artistic director, kas ir precīzāk kā mākslinieciskais vadītājs. Kāpēc mums ir direktors? Jo mēs jau pašā sākumā vienojāmies, ka Viesturs arī būs atbildīgs par teātra finansiālo situāciju, ka Daile nevar būt tikai kāda režisora mākslinieciskā laboratorija, paša darbnīca, kur repertuāru veido, tikai vadoties pēc personiskajām mākslinieciskām ambīcijām. Un tas darbojas - neviens būtisks māksliniecisks lēmums Dailes teātrī netiek pieņemts bez Žagara, un neviens būtisks finansiāls lēmums netiek pieņemts bez Kairiša. Mums šī sinerģija strādā ļoti labi. Iespējams, tāpēc, ka, ņemot vēra manu iepriekšējo pieredzi - 30 gadus aktiera profesijā, veidojot un pēc tam vadot koncertzāli “Cēsis” un 17 gadi Cēsu Mākslas festivālā -, man nevar nebūt zināma kompetence mākslinieciskajos jautājumos. Un Viesturs, radot savas panākumiem bagātās filmas, vienmēr ir bijis spiests rēķināt līdzi naudu. Es nespēju iedomāties citādu modeli, kā sadarbību starp šiem amatiem. Šeit, manā kabinetā pie galda, notiek nopietnas un reizēm ļoti garas mākslinieciskās padomes sēdes, kur visus jautājumus izšķiram kopā. Un pirmais jautājums iknedēļas vadības sapulcē, kurā obligāti piedalās arī Viesturs, vienmēr ir biļešu tirdzniecības rezultāti pēdējās septiņās dienās.
Runājot par Nacionālo teātri, vienīgais, par ko es nedaudz brīnos, ka neviens nav pateicis, vai tajā brīdī, kad Vītola kungs Kultūras ministrijas komisijai prezentēja savu māksliniecisko vīziju, viņš nosauca arī konkrētus uzvārdus, ar kuriem ir vienošanās, ka viņi šo māksliniecisko programmu realizēs viņa vadībā? Es nespēju iedomāties, ka tas tā nav bijis. Tad tur ir notikusi kļūda. Jo teātra direktors nevar runāt par māksliniecisko programmu, nenosaucot vārdā, kas to realizēs. Tas būtu līdzīgi kā uzticēt kādam “Formula-1” komandu, iedot dārgu mašīnu un nepajautāt, vai viņam ir piloti, kas ar to brauks. Ja Kultūras ministrija šo nokomentētu, daudzi jautājumi būtu atbildēti. Es esmu pārliecināts, ka komisija šādu jautājumu uzdeva, un esmu pārliecināts, ka Vītola kungam uz to bija atbilde. Kas tālāk nobruka, es nezinu.
- Kā Cēsu novada domes deputāts noteikti esat kompetents runāt un paust savu viedokli arī par Izglītības un zinātnes ministrijas uzsākto izglītības reformu un to, kāpēc tā tik grūti virzās uz priekšu, vai tur kas nedraud “nobrukt”.
- Jā, varu nokomentēt, zinu par ko ir runa, Cēsu domē jau mēnešiem un daudz ar to ņemamies. Es gribētu satikt to cilvēku, kurš skaidrā prātā teiktu, ka ar izglītības sistēmu mūsu valstī viss ir kārtībā. Gan dati, gan fakti liecina par to, ka nav kārtībā, tāpēc kaut kas ir jādara. Ir pilnīgi skaidrs arī tas, ka iedzīvotāju blīvums Latvijā uz vienu kvadrātkilometru nemainīsies, drīzāk samazināsies, tāpēc saprotams, ka skolu tīklam, kas lielā daļā tika izveidots padomju laikā, ir vajadzīgas reformas. Un nav runa tikai par skolu tīklu, bet par izglītības “eko sistēmu”, un tas ir daudz, daudz plašāk. Man liekas, ka viena no problēmām, kāpēc Izglītības un zinātnes ministrijai ir tik grūti šo reformu realizēt, kāpēc ir tik liela pretestība, ir tas, ka arī lokālpolitikā diemžēl reizēm dominē populisms. Nespēja pieņemt radikālus, asus, nepopulārus un sarežģītus lēmumus. Politiķi, sekojot vēlētājiem, no šādiem lēmumiem novirzās, un tā ir sērga visā pasaulē. Es nesaku, ka zinu recepti, es vienkārši analizēju, kāpēc tik smagi iet. Es uzskatu, ka Izglītības un zinātnes ministrijai ir “jārāda mugurkauls”, jārīkojas radikāli, un tieši to tā arī dara. Un pretestība pret uzsākto reformu ne vienmēr ir profesionāla - reizēm tā ir datos, faktos un aprēķinos balstīta, bet reizēm tā vienkārši ir demagoģija. Un, klausoties šo demagoģiju, gribas teikt: mīļie draugi, nerunājam emocionāli, runājam pragmatiski! Tāpēc, ja man ir iespēja uzrunāt sabiedrību caur jūsu mediju, es gribu aicināt ikvienu apzināties, ka izglītības kvalitāte pie mums, Latvijā, ir sliktāka nekā mūsu kaimiņvalstīs, un, ja mēs to varam sakārtot, mums tas jādara tūlīt un to nevar izdarīt nesāpīgi! Bet - velns ir detaļās. Un tā ir lielākā sāpe.
To mazināt var gan sabiedrības, gan pašvaldību ieinteresētība, palīdzot ministrijai attīstīt detalizāciju - ar konkrētiem, konstruktīviem un datos balstītiem priekšlikumiem.
Nevis vienkārši - mēs esam pret tāpēc, ka esam pret, jo “pa vecam” ir ērtāk. Ja to varētu mainīt, ja reformas pretiniekus varētu aicināt runāt konstruktīvi un nākt ar priekšlikumiem… Atceros, kā savā laikā, apgūstot biznesa principus, man mācīja kāds liela starptautiska koncerna vadītājs - proti, viņš teica, ka neviens no viņa darbiniekiem nedrīkst šķērsot viņa kabineta slieksni ar problēmu/sūdzību, ja viņam pašam nav trīs risinājumu. Varbūt neviens no šiem risinājumiem nav realizējams, bet viņš nāk ar problēmu un risinājumiem, kas nozīmē, ka problēmai tiek tērēti 10% laika, bet 90% - analizējot priekšlikumus. Tāpēc, ja pašvaldības nāktu ar konkrētiem, datos balstītiem priekšlikumiem, Izglītības un zinātnes ministrijai būtu vieglāk virzīties uz priekšu. Viens no praktiskiem priekšlikumiem ir tā saucamās skolu apvienības - mazās skoliņas, kas ir 15-20 kilometru attālumā, apvienojas, skolotāji rotē no vienas uz otru, ir viena administrācija, viena grāmatvedība un tā tālāk. Cik zinu, ministrija šo priekšlikumu jau ir pieņēmusi, bet tādu varētu būt vēl un vēl, un vēl.
Ir vēl viena problēma, kāpēc šī reforma virzās tik lēni -, tā seko uzreiz pēc administratīvi teritoriālās reformas, kas ir ļoti grūta, jo novadi netiek saprecināti mīlestības vārdā, bet ir spiesti apvienoties. Un tad vēl skolu reforma… “Nokopt” abus šos laukus vienlaicīgi ir ārkārtīgi grūti.
Ir viena interesanta tendence, par ko citviet nerunā, bet es zinu, ka Cēsīs un laikam arī Kuldīgā par to runā. Tā ir pozitīvā migrācijas bilance - darba tirgū aktīvi cilvēki no Rīgas pārceļas uz dzīvi mazpilsētā vai uz konkrētu ciemu, konkrētā reģionā un pēkšņi tur viss attīstās. Ja tur slēdz skolu, cilvēki pārstās uz turieni pārvākties. Līdz ar to ir būtiski pavērot, kas notiek lokālajā vidē un spēt prognozēt katras vietas nākotni.
- Vai latgaliešu valodas mācību stundām ir vieta Latgales skolās?
Ņemot vērā, ka esmu kopā ar Viesturu Kairišu, Latgales kongresa orgkomitejas goda biedru, mēs protams par to esam runājuši, Viesturs mierā neliekas. Un es varu tikai pievienoties viedoklim, ka latgaliešu valoda Latgales reģiona skolās noteikti būtu jāmāca. Pilnīgi noteikti! Un pilnīgi noteikti tur vairs nevar notikt mācības krievu valodā. Ideālā variantā ar laiku pat kāds humanitārs mācību priekšmets varētu būt latgaliski. Un mūsu domas sakrīt, ka tāda pozīcija, ka skolās Latgalē mācības vispār varētu nenotikt latviešu literārā valodā, bet tikai latgaliski, ir ekstrēma. Tādā veidā tiktu apdalīti tie jaunieši, kuri vēlāk gribētu turpināt studijas augstskolās Rīgā, kur studijas ir latviešu valodā. Latvijā ir vienota izglītības sistēma un tā ir latviešu valodā.
- Kā pagāja vasara? Šķiet, jau var teikt, ka pagāja, jo jaunā sezona teātrī ir sākusies.
- Vasara bija spraiga un galīgi nebija rāma. Mana sieva nupat komentēja manu dzīves stilu, kas man lika drusku aizdomāties. Skatoties uz saviem vienaudžiem draugiem Anglijā un saviem pirms laika pensijā aizgājušajiem “British Airways” menedžementa darba kolēģiem, kuri savā starpā “čato” un stāsta, kā kurš tagad pilnā labklājībā un bez stresa tērē savu laiku un pensiju, viņa secināja: ja pirms 16 gadiem nebūtu sākusi dzīvot ar mani, viņas dzīve tagad būtu ievērojami rāmāka.
Viņa man saka: “Ar tevi visu laiku ir turbulence, reizēm nogurdinoši… Bet no otras puses, par rāmu garlaicību nepasūdzēties”.
Manuprāt, tas ir pārspīlējums, bet diemžēl, ja paskatos uz šo vasaru, laikam fakts. Es neprotu tā “pa mierīgo”. Kā beidzās teātra sezona, sākās Mākslas festivāls “Cēsis 2023”. Plus vēl es paliku teātrī, jo gribēju, ka arī atvaļinājuma laikā kāds no vadības ir teātrī. Biju ar vienu kāju te, ar otru tur. Bet, paldies Dievam, Jāņu brīvdienās paspēju pakāpt kalnos, kas vismaz divreiz gadā man ir “must be event”, biju Francijas Alpos, jūlijā paspēju izbraukt ar moci dažu dienu ceļojumā, paspēju arī Londonā redzēt kaut ko no labām izrādēm, paspēju arī četras dienas, padzīvot pie jūras, pabraukt ar savu “mauntinbaiku”. Bet nākamvasar es tomēr mēģināšu paņemt brīvu pilnu mēnesi. Es tikai nezinu, ko man darīt ar Cēsu Mākslas festivālu, jo tas ir jāturpina, tur ir lieliska komanda, bet man kā direktoram tur tomēr ir jāstrādā un ir atbildības stress. Es vēl nezinu, man nav ideju. Meklēšu palīgu. Katrā ziņā, šī vasara man pagāja ārkārtīgi spraigi, un es ceru, ka nedēļas nogalē vēl paspēsim izbraukt pa upi ar laivām un telti, kas man ir izdevušās vasaras obligāta sastāvdaļa.
