Šā gada ziema ir atnākusi ar vērienu, lielu snigšanu, daudz sniega un transporta līdzekļu kustības ierobežojumiem visā Eiropā. Tiek atcelti aviopārvadājumi un apstādināta vilcienu satiksme, tikmēr acis žilbst no spoži baltā skata pa logu.
Ziemas sezona pagaidām izskatās diezgan cerīgi un te neliels ieskats izklaidējošos faktos par ziemas pūderi.
Vēl nevienam līdz šim brīdim nav izdevies atrast divas identiskas sniegpārslas, katra sniegpārsliņa patiešām nedaudz atšķiras.
Var atrast dažas, kas ir ļoti līdzīgas vizuāli, taču pilnībā izveidojušās sniegpārslas ir strukturāli dažādas.
Sniegpārsliņas veidošanās ir sarežģīts process un īpaša parādība, kas ir atkarīga no vairākiem faktoriem - temperatūras, mitruma, spiediena un piemaisījumu klātbūtnes atmosfērā. Atmosfēras temperatūra un mitrums ir tie faktori, kas nosaka pārslu kristālu formu un struktūras veidu. Katra sniegpārsliņa, krītot no debesīm līdz zemei, mēro mazliet atšķirīgu lejupceļu, līdz ar to saskaras ar atšķirīgiem atmosfēras apstākļiem.
Sniegpārslas veidojas atmosfērā, kad aukstā ūdens pilieni sasalst ap putekli un atkarībā no gaisa temperatūras un mitruma, kur tās veidojas, ledus kristāli aug neskaitāmās dažādās formās un katra pārsliņa top unikāla. Daudzas sniegpārsliņas veidojas tikai no viena ledus kristāla, bet citas, smalkākas uzbūves, var sastāvēt no līdz pat 200 savienotiem kristāliem.
Amerikāņu meteorologs un fotogrāfs Vilsons Bentlijs (Wilson Alwyn Bentley, 1865-1931) bija pirmais cilvēks, kurš sniegpārslas sāka fotografēt, izmantojot fotokamerai pievienotu mikroskopu.
Bentlija vairāk nekā 5000 sniegpārsliņu attēlu kolekcija daudziem atklāja sniega kristālu pārsteidzošo daudzveidību, tikai apstiprinot, cik dažādas tās var būt. Par savu aizrautību ar sniegpārslu fotografēšanu Bentlijs savulaik ieguvis pat iesauku “Sniegpārsla Bentlijs”.
Pavisam izšķir apmeram 10 dažādu sniega kristālu veidu. 1951. gadā zinātnieki izstrādāja vienotu internacionālu klasifikācijas sistēmu, kas raksturoja sniegpārslu pamatformas. Šī klasifikācijas sistēma joprojām tiek izmantota arī šodien, lai gan ir pieejamas arī citas, sarežģītākas, kas atzīmē no 40 līdz pat 80 dažādiem sniegpārslu tipiem.
Šī sistēma definē septiņus pamata sniega kristālu veidus - plāksnītes, zvaigžņu kristālus, kolonnas, adatas, telpiskos dendrītus, kolonnas ar vāciņu un neregulāras formas. Šiem galvenajiem veidiem tika pievienoti vēl 3 papildu sasalušo nokrišņu veidi: graupelis, ledus granulas un krusa.
Sarežģītākie sniegpārslu raksti veidojas, kad gaiss ir siltāks un mitrāks. Savukārt sniegpārslām, kas radušās sausākos apstākļos, ir vienkāršākas formas.
Stellar dendrites jeb Zvaigžņu dendrīti ir izplatītākā sniegpārslas forma, tā, kas lielākajai daļai no mums asociējas ar klasiska izskata sniegpārslām. Dendrīts nozīmē "kokam līdzīgs", tāpēc zvaigžņu dendrīti ir plāksnēm līdzīgi sniega kristāli, kuriem ir atzarojumi (zarojošās sešstūra formas ). Tie ir diezgan liela izmēra kristāli, parasti 2-4 mm diametrā, kas ir viegli saredzami pat ar neapbruņotu aci. Zvaigžņu dendrīti ir vispopulārākais sniega kristālu veids, kas parasti redzams visās svētku dekorācijās.
Pasaulē lielākā sniegpārsliņa pēc Ginesa rekordu datiem tika fiksēta 1887.gadā ASV. Atrastās sniegpārslas diametrs bijis aptuveni 38 centimetri un tajā laikā to visur dēvēja par “Milzu sniegpārslu”. Salīdzinājumam - parastu sniegpārsliņu diametrs nepārsniedz 5 milimetrus.
Pasaules sniega diena tiek atzīmēta katra gada janvāra trešajā svētdienā, kas parasti iekrīt 21.janvārī un to ir ieviesusi Starptautiskā Slēpošanas un Snovborda federācija (FIS). Tās mērķis ir palielināt bērnu iesaistīšanos sniega sporta veidos, piemēram, slēpošanā un snovbordā, vienlaikus pulcējot arī ģimenes.
Valstis visā pasaulē šim mērķim izmanto savus sniegotos reģionus, lai rīkotu ziemas sporta veidu aktivitātes un motivē vēl vairāk cilvēku izkustēties un izrauties no virtuālās pasaules ķetnām.
Pasaules sniega diena ir globāla sniega svētku diena, kas tiek svinēta visā pasaulē ar mērķi sniegu izbaudīt.
Sniegpārslas nepavisam nav baltas. Sniegs patiesībā ir caurspīdīgs un dzidrs, jo tas sastāv no ledus kristāliem. Savukārt gaismai atstarojoties no daudzajiem sīkajiem sniega kristāliem, tā piedevām tiek tajos lauzta un cilvēka acs to uztver kā baltu.
Lai gan tas ir atkarīgs no katras sniegpārslas lieluma un masas, kā arī apkārtējās vides apstākļiem, lielākā daļa pārslu nokrīt ar ātrumu 1,7m/s, taču tas vienmēr atkarīgs no vēja ātruma un pārslas smaguma. Mierīgā atmosfērā sniegpārslu krišanas ātrums vidēji ir apmēram viens metrs sekundē, un parasti svārstās no vienas desmitdaļas līdz diviem metriem sekundē. Šī vērtība būtiski ir atkarīga no gaisa temperatūras un ledus kristālu aerodinamiskajām īpašībām.
Cik daudz tev ir zināmi vārdi, ar kuriem apzīmēt sniegu? Runā, ka inuītiem tādu ir ap 53, savukārt jupiku valodā nedaudz virs 40.
Izplatītais un romantizētais fakts par eskimosu valodu saimes daudzajiem (līdz pat 100 un vairāk) sniega apzīmējumiem pagaidām paliek mīts.
Pie vainas bijusi preses interpretācija, proti, The New York Times 1984. gadā rakstīja par simts sniega veidiem, ko eskimosi it kā atšķir, atsaucoties uz valodnieku Bendžaminu Lī Vorfu (Benjamin Lee Whorf), kurš 1940. gadā šo faktu popularizēja.
Vorfs savukārt ļoti labi pārzināja vācu-amerikāņu izcelsmes antropologa Francisa Boasa (Franz Boas) darbu un 1911.gadā izdoto Amerikas indiāņu valodu rokassgrāmatu, kurā Boass piemin, ka inuītiem ir visai interesanti termini, kas apzīmē sniegu. Bendžamins Vorfs gan nebija minējis konkrētus datus, vien to, ka inuītiem sniega apzīmēšanai bijis vairāk nekā viens termins.
Viņš izmantoja Boasa apgalvojumu, lai pierādītu savu teoriju, kas mūsdienās zināma kā Sapīra-Vorfa hipotēze, kas novienkāršojot, iestājas par to, ka valoda, kurā runājiet, maina veidu, kā jūs redziet pasauli.
