Rūpēties par sevi nozīmē praktizēt pašaprūpi. Pašaprūpe gluži nenozīmē ieiet vannā un iedzert šampanieti pēc garas darba dienas, vai aizbraukt nedēļu garā meditācijas retrītā. Īstas rūpes par sevi nozīmē ko citu.
Patiesa pašaprūpe ir iekšējs lēmumu pieņemšanas process, kas ir cieši saistīts ar katru jūsu dzīvē izdarīto lielo izvēli. Īsta pašaprūpe ir kaut kas tāds, ko jūs praktizējat ikdienā, kad izlemjat, kas ir jūsu dzīves partneris, kāda veida karjeru plānojat veidot, vēlaties vai nevēlaties, lai jums būtu bērni, kā jūs uzvedaties savās draudzībās un attiecībās. Tas ir iekšējs process, kurā tiek izdarītas patiešām smagas izvēles par to, kā jūs pavadāt savu laiku un kam veltāt savu enerģiju. Un tas attiecas uz katru jūsu dzīves posmu, tas nav kaut kas tāds, ko izdarāt vienreiz un aizmirstat. Tam ir jākļūst par ieraduma procesu. Rūpes par sevi nedrīkst kļūt par avārijas risinājumu. Jūs taču netīrāt zobus tikai tad, kad tie sāk izkrist. Jūs to darāt regulāri, lai novērstu zobu izkrišanu. Tāpat arī rūpēm par sevi ir jābūt ikdienas instrumentam.
Šis instruments kļūst arvien svarīgāks, jo mūsdienu dzīves prasību dēļ stresa līmenis turpina pieaugt un reizēm kļūst neciešams. Bieži vien mēs pret sevi izturamies ļoti slikti salīdzinājumā ar to, kā izturamies pret citiem. Mēs mēdzam upurēt savas vajadzības, lai rūpētos par visu pārējo vajadzībām. Pašaprūpe nozīmē veltīt laiku, lai atpazītu, kad jūsu enerģija un mehānismi, kas palīdz tikt galā ar grūtībām, izsīkst, un spēt papildināt savas dzīvības rezerves ar visu nepieciešamo, lai atgrieztos atpakaļ uz pareizā ceļa un turpinātu skriet dzīves ritenī. Pašaprūpe ir primārais mehānisms, kas palīdzēs mums kontrolēt stresa līmeni un turēt durvis pēc iespējas ilgāk ciet tādiem nelūgtiem viesiem kā izdegšana, trauksme un depresija.
Pilna ķermeņa masāža vai nedēļu garš meditācijas retrīts skan labi, bet nav iespējams izmeditēt vai izmasēt savu ceļu no destruktīvām attiecībām, nesabalansētas darba slodzes, nevienlīdzīgi atalgotas darba vietas, nepieejamas veselības vai bērnu aprūpes, saraustītas sadzīves ikdienas u.tml., tas ir plāksteris.
Plāksterim nav ne vainas, jo ir reizes, kad mums visiem tas ir vajadzīgs un atpūta nenāk par sliktu, taču tas ir time-out`s nevis risinājums. Ir normāli paņemt nedaudz laiku sev, lai ieelpotu un pārstrukturizētu savas domas, bet īstais pašaprūpes darbs notiek tad, kad mēs veicam stratēģisko iekšējo darbu un veicam smagas izvēles savā dzīvē, lai nebūtu pastāvīgi iestrēguši ciklā, kas mūs nokauj.
Robežas un darbs ar vainas apziņu
Pašaprūpes kontekstā robežas nenozīmē betona sienu, bet drīzāk pauzi. Pauze, kurā jūs aizņemat telpu, kurā var apstāties un tad izlemt pateikt “jā”, “nē” vai “nezinu”. Robežas ne vienmēr ir “nē”. Ieturot šo pauzi, mēs radām telpu starp domu un rīcību vai kādu citu darbību. Psiholoģijas praksē šo telpu sauc par kognitīvo difūziju.
Mācoties ieturēt šo pauzi, gandrīz vienmēr nāksies just vainas apziņu, neatkarīgi no tā, vai jūs pateiksiet “jā” vai “nē”. Tāpēc ir liela nozīme tikt galā ar vainas apziņu. Vairumā situāciju ne izdosies atbrīvoties no vainas apziņas, jo tā bieži vien ir iekšējais toksiskums mūsu ārējās, nospiedošās vides. Tātad vainas apziņa vienmēr būs klātesoša. Tas ko mēs varam darīt ir nevis censties to iznīcināt vai ignorēt, bet iemācīties regulēt tās skaļumu un saprast, ka tas ir tikai fona troksnis, nevis jūsu morālais kompass.
Mēs dažkārt lietojam jēdzienu "pašaprūpe" kā aizstājēju jēdzienam "līdzjūtība pret sevi". Taču patiesībā tie ir atšķirīgi jēdzieni. Līdzjūtība pret sevi ir līdzjūtīga attieksme pret sevi. Savukārt pašaprūpe ir līdzjūtīga rīcība pret sevi. Abi termini izklausās savstarpēji aizvietojami, taču tajos ir atšķirība starp domāšanu un rīcību.
Tas ir svarīgi, jo cilvēki var veikt pašaprūpes darbības, neizrādot līdzjūtību pret sevi. Tāpat viņi var uz sevi raudzīties līdzjūtīgi, bet tomēr nerūpēties par sevi. Tomēr abiem jēdzieniem ir jāsadarbojas. Pašaprūpe bez līdzjūtības pret sevi ir kā parāda dzēšana jeb tīri formāla rīcība. Bet pašaprūpe ar līdzjūtību pret sevi ir dāvana, kas nav jānopelna vai jāatmaksā. Praktizējot līdzjūtību pret sevi, nav runa par mantrām un afirmācijām. Tas nozīme veidot jaunas attiecības ar sevi, savām domām un sajūtām.
Redziet, līdzjūtība pret sevi noņem spiedienu. Tā pieņem manu demoralizāciju, neapmierinātību un melanholiju un mazina visas trīs. Tā palīdz man praktizēt patiesu pašaprūpi, atkāpjoties no saistībām, kuras es šobrīd nevaru pabeigt, vai pārskatot tās.
Svarīgi atcerēties, ka būt līdzjūtīgam nenozīmē saukt sevi par nabadziņu vai žēlot sevi, bet veidot līdzjūtīgu attieksmi un saprast, ka jums ir spēja runāt ar sevi citādāk. Mainot komunikāciju pret sevi, mazināsies sevis demoralizēšana un kritizēšana, jo jūs vairs nebūsiet savs soģis, bet kļūsiet par savu draugu.
Šis ir viens no grūtākajiem principiem, tādēļ, ka mēs tik bieži pieņemam lēmumus saistībā ar sabiedrībā noteiktu mērvienību sistēmu, nevis sekojam savējai. Un tas ir tāpēc, ka mums nav savas mērvienības, ko izmantot, lai pieņemtu lēmumus. Mēs vienkārši meklējam informāciju no pūļa un vadāmies no savām sajūtām.
Nodefinēt savas vērtības liekas vienkārši, bet lielākā daļa cilvēku to nekad nav darījuši.
Piemēram, mums jau no agras bērnības tiek mācīts, kā ģērbties, staigāt, uzvesties, domāt. Pat pieaugušā vecumā mums bieži vien vajadzīgi eksperti, lai pateiktu mums priekšā, kā risināt dzīves situācijas, kādas krāsas izskatās labi, kuras drēbes ir stilīgas, kuras filmas ir jāskatās, kurus ēdienus ir vērts pagaršot, kurā vecumā apprecēties un dzemdēt bērnus.
Protams, ka daudz kas dzīvē ir ārpus mūsu kontroles, bet daudz kas ir arī mūsu kontrolē. Ir jābūt gatavam uzņemties risku, lai sāktu veikt nelielas izmaiņas un definētu savu vērtību sistēmu, pēc kuras virzīties dzīvē, kas atbilst jums, nevis sabiedrības uzskatiem.
Kad mēģinām uzsākt ko jaunu un mainīt sevi, svarīgs solis būtu iemācīties lūgt palīdzību. Cilvēki bieži lūdz palīdzību, kad ir nokrituši uz ceļiem - tiešā vai pārnestā nozīmē. Tā vietā, lai risinātu krīzes, būtu vērtīgi laikus iemācīties novērst tās. Tādēļ vēršanās pie profesionāļa pēc objektīva skatupunkta un atbalsta būtu instruments, kas palīdz, pašaprūpes procesā, jo pārsvarā mēs paši un cilvēki mums apkārt nespēj būt objektīvi savos padomos un viedokļos.
Neviens no mums nespēj dzīvot šo dzīvi viens pats un nevajadzētu arī. Reizēm pieņemt to, ka ir vajadzīga palīdzība un spēt to lūgt, pietuvina mūs citiem cilvēkiem un izveido fantastiskas saiknes. Šis process var būt produktīvs, dziedinošs, drosmīgs un skaists.
Un dažreiz tas var novest pie labākas dzīves, kuru mēs nekad nebūtu pat iedomājušies.
Jaroslavs Priedeslaipa
