Kad mēs esam bērni, ģimene ir visa mūsu realitāte. Situācijās, kad šī realitāte nav spīdoša, mēs esam spiesti pielāgoties vecāku haotiskajai, neprognozējamajai un neveselīgajai uzvedībai.
Pielāgojoties un cenšoties izdzīvot šādā vidē, bērniem nav citu opciju, kā ļaut tam notikt, uztvert to par normu un pielāgot savu uzvedību, lai izdzīvotu disfunkcionālajā vidē. Iespējams, visnopietnākais ir tas, ka personas, kas augušas šādā vidē, turpina ciklu un pastiprina disfunkcionālo dinamiku, audzinot savus bērnus.
Pazīmes, kuras liecina, ka esi audzis disfunkcionālā vidē
Šis ir vispārīgs termins, ar kuru es vēlos apzīmēt gadījumus, kad cilvēki pārāk daudz koncentrējas uz apkārtējo situāciju kontroli. Šādi cilvēki var šķist valdonīgi un izmantot manipulatīvas metodes un iebiedēšanu. Vēlme iegūt kontroli ir cieši saistīta ar stresa un trauksmes mazināšanu un iemācītu uzvedību, kas visticamāk ir radusies agrā bērnībā, kad piesaistes process ar vecākiem nav izveidojies tāds, kādam tam būtu jābūt.
Piemēram, ir trūkusi beznosacījuma mīlestība no vecākiem, pienācīga aprūpe, vai mājās notikusi vardarbība un nolaidība pret bērniem.
Pieaugušā vecumā tas var izpausties, kā iejaukšanās citu dzīvē, dominance vai centieni būt atbildīgam par visu lēmumu pieņemšanu, partnera uzvedības mikromenedžmentā.
Tieksme pārmērīgi atvainoties par katru mazāko sīkumu ir ļoti normāla reakcija uz nenormālu, nesakārtotu un destruktīvu vidi. Ilgstoši staigājot pa olu čaumalām, kad mūžīgi baidies no tā, ka kāds ir dusmīgs vai agresīvs, rodas tendence atvainoties jau priekšlaikus un pārmērīgi, jo ir bailes un uztraukums - ja nu kaut kas notiks vai kāds sadusmosies uz tevi.
Lai izdzīvotu, viņi iemācījās būt mazi un nemanāmi un radīt pēc iespējas mazāk problēmu.
Lai saglabātu pēc iespējas lielāku drošību, cilvēki, kas auguši disfunkcionālā vidē, var šķist pārlieku pakļāvīgi un atvainoties vietā un nevietā, lai saglabātu mieru un tādējādi izvairītos no turpmākas traumatizācijas.
Šis termins nozīmē izteiktas grūtības būt šeit un tagad, jo notiek pastāvīga koncentrēšanās uz apkārtējo cilvēku noskaņojuma skenēšanu, lai justos droši. Tā ir kā antena, kas ir mūžīgi ieslēgta, lai konstanti monitorētu citu cilvēku emocijas un izvērtētu mikroklimatu, lai vienmēr būtu soli tālāk par citiem un justos droši.
Šis process ir neapzināts, tā ir mūsu zemapziņas adaptācijas metode izdzīvošanai. Šī adaptācijas spēja attīstās, ja esi uzaudzis vidē, kur vecāki nav bijuši prognozējami. Emocionāls monitorings var izpausties, kā pienākuma sajūta vienmēr kādu uzmundrināt, milzīgs satraukums, ja draugs vai partneris ir satraukts vai sāpināts, pastāvīga citu cilvēku garastāvokļu maiņas uzmanīšana, kā arī prātā tiek izspēlēti dažādi ikdienas sociālie notikumi. Šis process ir drausmīgi nogurdinošs un izraisa lielu trauksmi.
Izteikta empātija varētu šķist kā dāvana, taču pārāk daudz empātijas var izraisīt ciešanas, jo vienmēr just visu pārāk stipri un dziļi ir diezgan nogurdinoši, reizēm pat mokoši.
Hiperempātijas veidošanos veicina nedroša vide bērnībā, un tā bieži vien ir saistīta ar pastiprinātu modrību un trauksmi. Ja jau no agras bērnības tev bija jābūt par emocionālo atbalstu un jāuzmana ģimenes emocionālais stāvoklis, nevis otrādi, pastāv liela iespēja izveidoties hiperempātijai Šis stāvoklis smadzenēs izveidojas, jo empāts nepārtraukti skenē apkārtējo vidi, meklējot jebko vai kādu, kas varētu būt potenciāls briesmu avots. Kad šis cilvēks ir pieaudzis un viņam nedraud nekādas briesmas, mainoties telpas atmosfērai vai citu cilvēku emocionālajam tonim, joprojām paliek milzu sasprindzinājums un ķermeniska sajūta un uztraukums, ka “kaut kas ir jādara”. Ilgstoši šādi dzīvojot, rodas hronisks nogurums un nomāktība.
Ir sarežģīti veidot tuvas attiecības, ja nav izveidojies veselīgs paraugs, kā tam vajadzētu izskatīties, tāpēc ir vieglāk veidot virspusēja līmeņa attiecības, kur var turēt cilvēkus pietiekami drošā distancē.
Kaut gan viss, ko šie cilvēki patiešām kāro, bet nevar sasniegt, ir emocionāla saikne un intimitāte.
Šī ir viena no adaptācijas metodēm, kas rodas, ja bērnība ir jāpavada, pielāgojoties citu cilvēku emocijām un cenšoties uzturēt citus priecīgus, nelikt nevienam sevī vilties, pat, ja tas nozīmē, ka savas vajadzības jānoliek malā. Ja mājās neviens nedod bērnam validāciju un uzmanību, tad vienīgais veids, kā būt vērtīgam, ir pilnībā pakļauties citu vēlmēm un prasībām. Tā kā nav iekšējas sajūtas, ka esi rūpju vērts, tad ir jākļūst par to, ko citi vēlas un prasa, jo nepieciešams, lai kāds no ārpuses apstiprina viņu vērtību, tādējādi kļūstot atkarīgiem no citu cilvēku novērtējuma.
Uzaugot ar šādu adaptācijas mehānismu, pieaugot šis ieradums ir kļuvis tik automātisks, ka tiek atkārtots neapzināti. Ekstremālākos gadījumos šie cilvēki kļūst par lupatām, kājslauķiem, jo ļauj citiem, pat iedrošina, bradāt sev pāri, lai sev atvieglotu trauksmi un justos drošāk sociālā vidē.
Varētu šķist dīvaini, ka emocionāli intensīvi un jūtīgi cilvēki cīnās ar tukšuma sajūtu un nejūt neko. Tas ir tādēļ, ka tieši viņu jūtīgums un jūtu intensitāte ir iemesls, kāpēc bija jāpievēršas nejūtīgumam. Tās ir kā bruņas, kuras pasargā, jo bērnībā vide bijusi vardarbīga un nedroša, tāpēc nav bijusi cita izvēle, kā izslēgt un norobežoties no savām emocijām, pretējā gadījumā tās kļūtu neizturamas.
Ir dzīvnieki, kuri, saskaroties ar bīstamām situācijām vai citiem dzīvniekiem, tiem uzbrūk, atkāpjas, ieņem pozu vai maskējas - tās ir pašaizsardzības metodes, kas būtiskas izdzīvošanai savvaļā. Savukārt cilvēki var mutiski vai fiziski pasargāt sevi, taču, ja tas nav iespējams, mēs norobežojamies un slēpjam savas patiesās jūtas, pazūdam iedomātā telpā, kur prāts var būt realitātes noliegumā. Rezultātā pāri paliek vien sajūtu tukšums.
Šī spēja atslēgties un nejust rada pseido drošības sajūtu, kas ļauj turpināt dzīvi un likt izskatīties kā augsti funkcionējošam cilvēkam, taču tā ir tikai fasāde, kas dārgi maksā un nozog iespēju no visas sirds priecāties, smieties, bēdāties un būt cilvēkam. Tukšuma sajūta padara jūs par savas dzīves vērotāju nevis dzīvotāju.
Tas, ka esi uzaudzis disfunkcionālā ģimenē, nenozīmē, ka esi norakstīts. Pastāv iespēja un cerība, ka varēsi izkļūt no šiem uzvedības cikliem un dzīvosi veselīgu, līdzsvarotu un pilnvērtīgu dzīvi.
Būtisks pirmais solis ir apzināties pagātnes disfunkcionālos modeļus un to, kā tie ietekmē domāšanu un rīcību tagadnē.
Lai risinātu problēmas un to, kā tās ietekmē pašreizējo dzīvi, ir būtiski izprast kaitīgos modeļus, kas radušies bērnībā.
Šo darbu var veikt kopā ar profesionāli, izmantojot individuālās vai ģimenes konsultācijas. Darbs ar sevi ir vislabākā opcija, kā risināt traumu radītas problēmas.
Šī darba uzsākšana ir viens solis pārmaiņu virzienā, taču procesā iegūto instrumentu pielietošana ir tas, kas radīs patiesas un jūtamas pārmaiņas.
Jaroslavs Priedeslaipa
