Pirmdien turpinājās “Jaunās Vienotības” un “Apvienotā saraksta” diskusijas par jaunās Enerģētikas, klimata un vides ministrijas izveidošanu. Šis jautājums palicis vienīgais, par ko politiskie spēki joprojām nav vienojušies, lai vismaz sarunu līmenī “iepūstu dvašu” Kariņa otrajai valdībai. Pretēji gaidītajam, AS, vismaz publiski, neko neatklāja no sava redzējuma par alternatīviem jomas pārvaldības modeļiem, lai gan pagājušās nedēļas nogalē tāds tika solīts. Tā ka pagaidām vienīgais jaunums sarunu kontekstā, kas šķiet ievērības cienīgs, ir Krišjāņa Kariņa atklāsme par “briestošo kompromisa garu”, lai ko arī tas nenozīmētu.
Tomēr gluži bez jaunumiem valdības tapšanā vakar neiztika - kļuva zināma atkal jau Kariņa iecere par bargas disciplīnas ieviešanu topošās valdības darbā, proti, ja kāda no valdību veidojošo politisko spēku Saeimas frakcijām “noraušot” valdības kopīgi atbalstītu projektu, tad Ministru prezidentam būs tiesības atlaist kādu no šā politiskā spēka ministriem.
Lai gan vēl tikai piektdien AS politiķi visai kategoriski izteicās par JV plāniem attiecībā uz iecerētās ministrijas uzspiešanu, saucot to gan par neprofesionālu un nekompetentu pieeju, gan izskatot neslēptas aizdomas par JV nolūku iespējamo merkantilo raksturu, pēc vakardienas tikšanās AS pārstāvju sacītais jau vairs tik kareivīgi neizklausījās. Vēl vairāk, politiķis Edvards Smiltēns pat nespēja skaidri un gaiši atbildēt uz jautājumu, vai AS tomēr ir piekritis jaunās ministrijas izveidei. Tā vietā viņš uzsāka Latvijas politikā tik ierastajā stilā ieturētu vispārīgu atrunāšanos, no kuras atbildi uz uzdoto jautājumu nekādi nebija iespējams izlobīt.
Arī AS neformālā līdera Ulda Pīlēna izteikumu skarbums vairs ne tuvu nebija tāds kā iepriekš. Viņš arī visai miglaini skaidroja, ka iepriekš proponēto “horizontālās pārvaldības modeli”, iespējams, varot iestrādāt jaunās ministrijas koncepcijā. Sīkākos paskaidrojumos politiķis neiegrima.
Jāsecina, ka nekāds būtisks un alternatīvs enerģētikas jomas pārvaldības modelis no AS puses tomēr nav ticis piedāvāts. Tas ļāvis arī prezidentam Egilam Levitam vairs neslavēt un neatbalstīt “horizontālo pārvaldes” līniju, atgriežoties pie jau iepriekš paustā, ka tikai jaunas ministrijas izveide esot vienīgais pareizais risinājums.
Valsts prezidents Egils Levits, kā jau ierasts, visai aktīvi komentēja valdības veidošanas sarunu gaitu, gan rīta agrumā TV ziņu raidījumā, gan vakara krēslā pēc kārtējās Kariņa sniegtās atskaites par procesa aktualitātēm.
Diemžēl prezidenta izteikumi nesaturēja faktiski neko, par ko būtu vērts ziņot. Lielākoties Levita kungs atkārtoja politiskās teorijas pamatus par to, ka pirms valdības apstiprināšanas nepieciešama vienošanās par prioritātēm, jāparaksta valdības deklarācija un tā tālāk, un tā joprojām - faktiski paužot Latvijas sabiedrībai to, ko tā jau ļoti labi zina. Vienīgā novitāte vienmuļajā tekstā iemirdzējās tad, kad prezidents pievērsās nākamās valdības disciplīnas nodrošināšanas jautājumam.
Savukārt Krišjānis Kariņš nelika vilties - ar saviem izteikumiem viņš ienesa nedaudz mistiski reliģiozu dimensiju citādi visai vienmuļajā sarunu gaitā, norādot, ka esot sajutis “briestoša kompromisa gara” klātbūtni.
Vēl Kariņš negaidot norādīja, ka lēnā sarunu gaita esot laba lieta, jo viss esot kārtīgi jāizrunā. Vēl tikai pirms pāris dienām skanējušie aicinājumi “strauji virzīties uz priekšu” gan nonāca zināmā pretrunā ar vakar pausto, bet pie tā jau visi ir pieraduši.
Tomēr nedrīkst pret Kariņa kungu izturēties nenopietni, lai gan ar savu brīžam jancīgo izturēšanos un neatkārtojamo retoriku reizumis grūti viņu identificēt kā nopietnu politisko figūru.
Vakar - gan ne tieši no paša Kariņa, bet gan no Valsts prezidenta - izskanēja jauna iecere, kas būtiski palielinātu Ministru prezidenta varu. Tās būtība - ja kāda no valdību veidojošajām Saeimas “frakcijām” sadumpojas un nobalsos pret kādu valdības virzītu ieceri, Ministru prezidentam ir tiesības bez papildus motivācijas atbrīvot jebkuru “dumpīgās” partijas ministru. Stingrās rokas piekritēji droši vien ir sajūsmā, tomēr šāda pieeja nes līdzi arī ļoti bīstamu tendenci - arvien lielāku virzību uz premjera varas būtībā pretkonstitucionālu nostiprināšanu. Ja jauno priekšlikumu sasaista kopā ar Kariņa ne tika sen pausto par “izlēmīgo Ministru prezidentu”, kuram būtu deleģētas tiesības “uzstāt” jebkurā jautājumā, tad bažas par virzību pretim pavisam citam valsts pārvaldes modelim nekā pašlaik esošajai parlamentārajai demokrātijai aug augumā.
