Personības

«Ballīte, kā parasti, būs,» apliecina diriģents Uldis Kokars, kurš šodien savu 54. dzimšanas dienu atzīmēs šaurā draugu lokā, «uz ūdens». Laivojot.

Izdevniecībā Jumava nupat klajā nācis Andreja Pumpura eposa Lāčplēsis jauns izdevums ar novatoriskām, tieši šim izdevumam radītām ilustrācijām, to autori ir mākslinieki Aleksejs Naumovs, Helēna Heinrihsone, Kristians Brekte, Paulis Liepa un Ernests Kļaviņš. Izdevuma galvenais mākslinieks ir Valdis Villerušs, kurš ar šo izdevniecību sadarbojas kopš tās pirmsākumiem.

No 3. līdz 7. augustam Latvijas Nacionālajā operā notiks Mihaila Barišņikova monoizrāde Vēstule cilvēkam. Savulaik Rīgā dzimušais baletdejotājs atgādina, ka šis ir teātra projekts, ne dejas šovs.

«Atceros, kad man bija gadi 15, arī 25, visādi niķi, neirozes un iegribas bija prātā. Skatoties atpakaļ uz to brīdi, nevaru saukt sevi par laimīgu. Cilvēkam vajag sevī izkopt spēju priecāties par dzīvi, jo elementāra eksistence var sagādāt pilnīgu eliksīru, adrenalīnu...» saka Rundāles pils direktors, gleznotājs, mākslas vēsturnieks un šīs dienas gaviļnieks Imants Lancmanis.

Droši vien daudzi nezina, ka bijusī Liepājas un Jaunatnes teātra aktrise Astrīda Gulbe ir Latvijas pirmā profesionālā kinoaktrise.

«Nav jau sirds nemaz tāda muļķe. Tā ir daudzkārt gudrāka par mums. Zina, kad jāatkāpjas, pat ja sāp. Zina, kad jācīnās līdz galam – par otru sirdi, patiesību, cieņu. Sirds vienmēr saka priekšā, kā ir pareizi. Tā saved kopā īstos un izšķir nesaderīgos,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris, režisors un Muzikālā teātra 7 šīs vasaras latviski jautrās brīvdabas dziesmu spēles Muļķe sirds libreta autors un režisors Voldemārs Šoriņš.

«Tā jau nav apaļa jubileja, drīzāk kantaina,» tā par savu 75. dzimšanas dienu smej šīsdienas gaviļniece rakstniece Monika Zīle.

«Cēsu festivālam ir bijusi nozīmīga kultūrpolitiska loma, tas ir iedevis pārliecību, ka kultūra nenotiek tikai Rīgā. Visu laiku dominēja priekšstats, ka Rīgā notiek profesionālā māksla, bet reģionos – amatieru māksla. Mēs salauzām priekšstatu, ka ārpus Rīgas nevajag to, ko mēs saucam par sarežģītu, augstvērīgu, profesionālu mākslas produktu. Pat akadēmiskās mūzikas koncerti Cēsīs ir izpārdoti, esam izaudzinājuši un uzaudzinājuši sev publiku. Es to saucu nevis par pieradināšanu, bet par inficēšanu ar kvalitatīvas mākslas bacili,» saka Cēsu Mākslas festivāla direktors Juris Žagars.

Andra Trautmaņa grāmata Izlūkošanas noslēpumi, manuprāt, ir viens no interesantākajiem šī gada notikumiem grāmatu pasaulē.

Pirms neilga laika Jūrmalas festivāls, kas nākamajā pirmdienā sāksies Dzintaru koncertzālē, papildināja savu programmu ar vēl vienu piedāvājumu – Latvijas kultūras dzīvē ļoti reta dalībnieka aktiera Ivara Kalniņa koncertprogrammu KinoTeātris.

«Ir laiks paskatīties uz Farinelli kā ikonu, bet – mierīgi, bez sensācijām,» ir pārliecināts baroka orķestra Collegium musicum Riga mākslinieciskais vadītājs, erudītais mūzikas arheologs, diriģents Māris Kupčs.

«Neraugoties uz to, ka savu darbu Daugavpils teātrī sāku diezgan agresīvi, tika atlaisti daudzi cilvēki, bet uzsveru – ne no radošā kolektīva, šo gadu laikā man izdevies integrēties šajā organismā, atrast tajā savu vietu. Esmu pateicīgs aktieriem, no kuriem visvairāk esmu atkarīgs, man uzticējās, ļāva šo teātri mainīt un vadīt. Un despotisms bija tikai sākumā, jo bez tā nebija iespējams. Nu viss ir sakārtots, esam gatavi jaunam turpinājumam,» saka Daugavpils teātra direktors, mākslinieciskais vadītājs un arī režisors Oļegs Šapošņikovs. Pirms pieciem gadiem viņu uzaicināja tur iestudēt izrādi, bet viss beidzās ar to, ka no viesrežisora viņš kļuva par teātra direktoru, tolaik iestādes kontā esot bijuši vien divi lati.

«Astoņdesmit ir divas reizes pa četrdesmit. Es nejūtos kā vecītis. Atklāti sakot, jūtos kā četrdesmit ar plusa zīmīti – tas iezīmējas manā domāšanā un rīcībā,» saka Pauls Dambis. Tieši šodien, 30. jūnijā, komponists, pedagogs, ērģelnieks un diriģents atzīmē lielu jubileju – 80 gadus.

«Šī būs darbīga diena,» saka šīsdienas gaviļnieks, dziedātājs Igo (54). Savu dzimšanas dienu viņš atzīmēs mūziķu pulkā, gatavojoties koncertiem, kas pēc pāris nedēļām notiks Kuldīgas Sv. Annas baznīcā un dārzā. «Pilnīgi iespējams, ka mēģinājumam pa vidu kaut ko dārzā arī uzgrilēsim, arī kādu glāzīti pacelsim uz manu veselību.».

Latvija ir UNESCO dalībvalsts kopš 1991. gada 14. oktobra un šoruden varēs atzīmēt divdesmit piekto jubileju darbībai šajā organizācijā. Kad Latvijas Nacionālā komisija savu darbu sāka, jautājumu un nezināmā bija daudz. Laikam ritot, situācija pamazām mainījās, lēnām, bet noteikti auga UNESCO prestižs un sekotāju skaits. Lai gan UNESCO nepieder tām starptautiskajām organizācijām, kas dāsni dala naudas grantus, šīs Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas sniegtās iespējas ir milzīgas, un mūsu valstī to atskārst aizvien vairāk cilvēku. Par UNESCO Latvijas Nacionālās komisija darbiem un iecerēm Neatkarīgās saruna ar šīs komisijas ģenerālsekretāra pienākumu izpildītāju Baibu Moļņiku.

«Galvaskausi jau ilgstoši ir mans motīvs, to esmu gleznojusi dažādos veidos, iekļāvusi savos darbos. Un šoreiz radās doma, ka varētu uztaisīt kaut ko rotaļīgu, savienot galvaskausus ar Swarovski kristāliem, arī koka griezumu detaļām,» tā par saviem jaunākajiem darbiem, kas izstādē Illumination šobrīd apskatāmi galerijā Bastejs, saka gleznotāja Helēna Heinrihsone. Šajos darbos galvaskausi ir «uzposušies» – vizuāli bagātināti, papildināti ar dārgakmeņiem un dažādu materiālu mežģīnēm. «Tie, kas tumsā un visādās pazemēs, ir gatavi svētkiem, kas arī ir galvenā ideja.»

«Kāpēc cilvēki svētī dzimšanas dienas? Tā ir reize gadā, kad iespējams salūgt viesus un uzklāt galdu, un tad katrs pēc savas rocības izdara apmēram to pašu, ko pa Jāņiem un Ziemassvētkiem. Protams, manā dzīvē visādas trakulības ir bijušas, cik nu es varu atcerēties, labāk par tām nemaz nesākt stāstīt, to pat grāmatā negribētos aprakstīt. Šobrīd esmu priecīgs, ka varēšu pasēdēt ar sev vistuvākajiem cilvēkiem,» atzīst komponists Uģis Prauliņš, kuram šodien, 17. jūnijā, aprit 59.

«Es nemaz nemāku tā atpūsties, lai pēc tam pats sev varētu teikt: tagad nu gan esmu atpūties. Es nevarētu divas nedēļas nosēdēt vagā vai nogulēt jūras krastā. No tādas atpūtas drīzāk nogurtu. Tāpēc – labāk nogurstu no darba, nevis no atpūtas,» saka viens no vadošajiem Valmieras drāmas teātra aktieriem Imants Strads. Ne tikai sezonas laikā, arī vasarā viņš ir ļoti pieprasīts aktieris – gan brīvdabas teātra, gan kino projektos.

Atzīšos, man nav viena, strikta un granītā kalta viedokļa par to, vai obligāti būtu jāpublicē tādu autoru daiļdarbi, kurus paši autori uzskatīja par nepabeigtiem. Varbūt tos vajag publicēt, bet iespējams arī ne. Viss atkarīgs no drukātāja godaprāta.

Liepājnieks, komponists Andris Eniņš ar muzicēšanu nodarbojas jau 63 gadus. 1. jūnijā, kad komponists atzīmēja savus 70. šūpļa svētkus, viņa dziesmu izpildītāji Liepājas teātrī sarīkoja Andra sarakstīto dziesmu koncertu. Tas viņam pašam bija pārsteigums. «Dieviņš ielicis man mūziku šūpulī. Es ar mūziku dzīvoju, manī tā ir visu laiku. Grūti izskaidrot, bet man tā ir. Man patīk melodiska un sentimentāla mūzika. Katram noskaņojumam sava mūzika. Mūzika man ir viss,» atzīst komponists.

Izcilajam latviešu mūziķim, komponistam Imantam Kalniņam divdesmit sestajā maijā aprit septiņdesmit pieci gadi. Neatkarīgā sveic Imantu dzimšanas dienā un runājas ar viņu par dzīvi, mūzikas mistēriju un pasaules izjūtu.

«Pieļauju, ka ne tikai zviedri, bet skandināvi vispār ir diezgan tieši un asi, un manai mentalitātei viņi ir drīzāk saprotami nekā klasiskā krievu dramaturģija. Dažreiz man bijis baigi grūti dabūt to krievu plašo dvēseli, šis darbs man ir daudz saprotamāks. Patiesībā viss ir skaidrs,» atklāj Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Viņai šovakar pirmizrāde – Mariannas loma režisora Regnāra Vaivara iestudējumā Laulības dzīves ainas. Jūhana lomā – Juris Žagars.