Personības

«Baletos lielākoties tiek parādīts īss laika posms, bet šajā stāstā ir 1001 nakts jeb turpat trīs gadi, un man jāparāda viss emociju spektrs, ko sieviete šajā laikā pārdzīvo, arī – kā spēj izdzīvot. Šeherezāde ir gudra, inteliģenta un stipra sieviete, un man tā ir līdz šim grūtākā loma,» atzīst Ieva Rācene. Piektdien, 8. aprīlī, Baltajā namā jauniestudējuma Šeherezāde un viņas stāsti pasaules pirmizrāde Leo Mujica horeogrāfijā. Jauniestudējumā skanēs Nikolaja Rimska-Korsakova un Zoltāna Kodāja mūzika.

Samtainās balss īpašniece, Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne, kurai šī ir 53. sezona, Lieldienās atzīmēja 75. gadskārtu. Rasma lepojas ar savu teātri un spēlējusi dažādas lomas – gan nozīmīgākas, gan mazākas. Jau mācoties Rīgas 3. vidusskolā, no kuras nāk vesela aktieru plejāde – Lilita Bērziņa, Velta Līne, Vera Singajevska, Mudīte Šneidere, Uldis un Ilze Vazdiki, Anda Zaice un Inta Tirole –, Rasma zināja, ka kļūs par aktrisi. Savu pirkstu tur gan pielika Anda Zaice un Roberta Ligera pantomīma. Nu jau divus gadus Rasma ir ārštatā savā teātrī, bet viņai vēl ir epizodes izrādē Vīnes meža stāsti.

Šveiciešu rakstnieks Rolāns Buti nedēļu pirms Lieldienām ieradās Rīgā, lai piedalītos sava romāna Apvāršņa vidū atvēršanas svētkos un tiktos ar latviešu lasītājiem. Šī grāmata klajā nākusi 2013. gadā, izpelnoties kritikas ievērību un tiekot nominēta prestižajai Prix Medicis 2013, savukārt gadu vēlāk romāns saņēmis Šveices literatūras gada balvu.

«Es pieņemu lietas, kādas tās ir, un necenšos nevienu pārmācīt. Jo vairāk māci, jo vairāk cilvēks dara pretējo,» saka operdziedātājs Nauris Indzeris.

1. aprīlis jau ierasti tiek atzīmēts kā Smieklu jeb Joku diena, kad cilvēki cits citu ar dažādām sekmēm cenšas iznest cauri. Pēdējos gados jokošanās diemžēl gājusi mazumā, un it īpaši tas skar radošās sfēras. Daži jokotāji uz skatuves vēl tomēr ir palikuši, un viens no tādiem ir aktieris un režisors Zigurds Neimanis, kurš ar nopietnu seju ironizē arī intervijā. Šodien viņam Salaspils kultūras namā izrāde Dzejnieks, mūza un sargeņģelis.

«Es neņēmu šo darbu, lai cilvēkiem pateiktu ko savu, bet lai cilvēkiem ļautu ieraudzīt sevi. Vēlreiz ieraudzīt sevi,» saka režisors Andrejs Žagars. Šovakar Dailes teātrī viņa režijā Antona Čehova lugas Trīs māsas iestudējums.

26. martā tautā tik iemīļotajam dziedošajam aktierim Jānim Paukštello apritēs 65 gadu jubileja!

Šo pirmdien Latvijas Rakstnieku savienībā notikušajā preses konferencē tika pasludināti 2015. gada labākie latviešu autoru darbi dzejā, prozā, bērnu literatūrā, kā arī tulkojumu un debijas kategorijā, kuri pretendēs uz Latviešu literatūras gada balvu, ko pasniegs 21. aprīlī.

«Šajā darbā izstāstīts par cilvēka dzīvi totalitārisma režīmā, tomēr tajā nav režīma tiešas kritikas, bet ir parādīts, ko hipervara dara ar vienkāršiem cilvēkiem, ar viņu domāšanu un psiholoģiju, tādām elementārām, bet svarīgām lietām. Šis romāns stāsta arī par to, ko esmu piedzīvojis, – par padomju laika kroplībām,» uzskata režisors Pēteris Krilovs. Rīt Dailes teātrī pirmizrāde viņa jaunākajam iestudējumam – izrādei Lielā melu burtnīca.

«Ja būtu iespējams, šo dienu es vēlētos saulainu. Esmu piedzimis svētdienā un, kā man stāsta, skaistā, saulainā dienā. Man patīk, ka mana dzimšanas diena ir laikā, kad daba mostas, saule nāk atpakaļ. Es noteikti jūtos kā pavasara bērns, tikpat labi – kā Jāņu bērns...» smaidot saka šīs dienas gaviļnieks, literatūrzinātnieks, tulkotājs, aktīvs sabiedriskais darbinieks un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs (85).

«Es esmu lieciniece vienam brīnišķīgam periodam Dailes teātrī. Divas grāmatas rakstīju gan par vecākiem kolēģiem, gan arī par jaunākiem – Olgu Dreģi, Lidiju Pupuri, par kuriem gribējās kaut ko gaišu un labu pateikt. Es ļoti cienīju aktierus Ēvaldu Valteru un Arvedu Mihelsonu, jo viņi bija bezgala gaišas personības. Ēvalds Valters man allaž Sieviešu dienā pasniedza tulpes,» atmiņās par aizgājušajiem laikiem kavējas Dailes teātra aktrise, pedagoģe, režisore un rakstniece Venta Vecumniece.

1866. gada 18. martā (pēc jaunā stila) pulksten trijos no rīta kalēja Miķeļa Rozentāla un viņa sievas Lavīzes ģimenē piedzima dēliņš. Baznīcā kristībās par viņa krusttēviem kļūst Johans Sadopskis un Miķelis Polikops, bet par krustmāti sulaiņa meita Anna Kilevica. Nez vai kādam, Saldus mācītāja palīgu Fedoru Šmidtu ieskaitot, kristot necilo zemniekdēlu, ienāk prātā, ka viņu priekšā ir mazulis, kas kļūs par vienu no ievērojamākajiem latviešu gleznotājiem, kuru mūsdienās godina kā klasiķi un kura vārdā ir nosaukta pat mākslas skola.

«Šis iestudējums tiek veidots jaunajai paaudzei, lai to tālredzīgi mēģinātu ievilināt operas mīlestības lamatiņās. Burvju flauta ir fantastisks darbs, ar ko sākt pirmos soļus operas mīlestībā,» uzskata iestudējuma Mazā Burvju flauta scenogrāfe un video māksliniece Ineta Sipunova. Pēdējā laikā viņa arvien biežāk strādā ārpus Latvijas, galvenokārt kopā ar režisoru Alvi Hermani, tāpēc ir īpaši priecīga par iespēju «kaut ko paveikt arī Latvijā».

«Kas tur daudz ko svinēt! Dies’ pasarg’ to svinēšanu! Kad tas brīdis ir klāt, parasti kaut ko izdomāju, bet citreiz arī ne,» smejot saka šīsdienas gaviļniece, leģendārā latviešu animācijas režisore Roze Stiebra (74). Šobrīd viņas domas gandrīz pilnībā aizņem jaunā pilnmetrāžas animācijas filma Saule brauca debesīs, kas iekļauta programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.

8. martā, kad tiek atzīmēta sieviešu diena, pusgadsimta jubileju svinēja viens no mūslaiku diženākajiem latviešu teātra režisoriem Dž. Dž. Džilindžers jeb īstajā vārdā Raimonds Rupeiks, kuru kolēģi mēdz dēvēt vienkārši par Džili.

Operā kopš 20. gadsimta 60.–70. gadiem režisori ir izkonkurējuši muzikālos vadītājus – diriģentus.

«Daudz kas manā dzīvē notiek vēlāk nekā citiem. Ar visu varu būt apmierināta, man ir veiksmīga karjera, šobrīd jūtos piepildīta, gandarīta un laimīga,» saka aktrise un nu jau arī diplomēta režisore Daiga Kažociņa (41). 11. martā viņa savā – Nacionālajā – teātrī debitē režijā ar izrādi Mūžīgais komentārs Nr. 4.

«Palasu Platonu. Arī Aristoteli, noskaidroju, ko viņš domājis par laimi, un secinu, ka es esmu ļoti laimīgs cilvēks,» ironiski smaidot, saka diriģents un šodienas gaviļnieks Imants Resnis.

Viņa neēd zivis, pat ne slavenos Liepājas menciņus, kaut arī ir liepājniece jau gadu desmitus. Viņā ir kaut kas tikpat piparoti nešpetns kā iedzimtajos kurzemniekos. Bet varbūt tas asumiņš no tā, ka viņa augusi Rīgā, Grīziņkalnā, puiku barā. «Man bija jātur viņiem līdzi,» spītīgi pasmaida Silvija Ģibiete.

Šosvētdien, 13. martā, Kultūras pilī Ziemeļblāzma pirmizrādi piedzīvos Paula Abrahama operete Balle Savojā Gundara Silakaktiņa režijā. Operetes kostīmu māksliniece ir Jurate Jurjāne-Silakaktiņa, viņa arī palīdzējusi tapt savai mammai veltītajai izstādei Baibas Puzinas teātris, kas līdz 10. aprīlim apskatāma Mākslas telpā Brīvības 75 jeb Dailes teātra 2. stāva foajē. Mēs runājām par kostīmiem, teātri, skaisto, kas novalkājas, un gaumi, kas, kā saka Jurate, ir Dieva dāvana.

«Visas trīs manas balvas Lielais Kristaps ir noliktas drošā vietā. Kopš pirmais no tiem, uzkrītot manai meitai uz kājas, nošķēla viņai nagu, esmu tos nolicis tālāk. Tie tiešām ir tik pamatīgi, ka tos var arī izmantot kā aukstos ieročus, pavisam noteikti – valriekstus dauzīt,» smejot saka kino scenārists Alvis Lapiņš. Viņa radošajā kontā ir četri augstākie apbalvojumi pašmāju kino nozarē, pēc viņa scenārijiem veidotās filmas ir ierakstītas latviešu kino zelta fondā, un šonedēļ meistars atzīmē savu 70. dzimšanas dienu.

«Šobrīd cilvēkus lielākoties interesē galvenokārt šopings un izklaides, tāda lucky life jeb laimīgā dzīve. Cilvēki grib nedomāt par politiku. Vairums reklāmu, ko redzam ikdienā, sludina – dzīvo šerpi, nedomā par būtisko. Tās ir lamatas,» uzskata filmas Ģenerālplāns režisors Juris Pakalniņš. Šodien Nacionālajā bibliotēkā dokumentālās filmas par Krievijas ietekmi Baltijas valstīs Ģenerālplāns pirmizrāde. Filma pēta metodes, kā Krievija ietekmē Baltijas valstu iekšpolitiku, šķeļot vietējo sabiedrību, sējot ilgas pēc Padomju Savienības un noniecinot Baltijas valstu atgūto neatkarību.