Pēdējie divi gadi iemācījuši netērēt spēkus cerībām. Ir lietas, ko nevaram ietekmēt. Tas liek piezemētāk raudzīties uz nākamo gadu un apzināties, ka jāturpina dzīvot un priecāties arī par maziem laimes brīžiem, intervijā «Neatkarīgajai» saka Operetes teātra soliste Anta Jankovska.
Ceturtdien, 29. decembrī, pulksten 19.00 Anta Jankovska būs uz VEF Kultūras pils skatuves, kur tiks uzburta dzirkstoša svētku sajūta visā tās krāšņumā un daudzveidībā - Operetes Jaungada koncertā «Evergreens».
Koncerts ieskicēs daudzšķautņainu attiecību kaislības, dodot skatītājam iespēju piedzīvot spilgtus un krāšņus katra muzikālā priekšnesuma stāstus. Gan viessolistu, gan pašmāju mākslinieku interpretācijā skanēs daudzveidīga un tikai visskaistākā muzikālā teātra žanru mūzika: fragmenti no Franča Lehāra operetēm «Fraskita», «Carēvičs» un «Džudita», duets «All I Ask From You» no Endrū Loida Vēbera mūzikla «Operas spoks», Toreadora kuplejas no Žorža Bizē operas «Karmena», Violetas ārija no operas «Traviata» neapoliešu dziesmas («O’surdato nnamurato», «O, sole mio!» u. c.), sarsuela, tango, mūziklu fragmenti un daudzi citi gan populāri, gan arī līdz šim Latvijā mazāk dzirdēti vai pat nedzirdēti, bet citur pasaulē iecienīti skaņdarbi. Un, protams, kā jau ierasts, koncertā būs iespēja dzirdēt arī Johana Štrausa mūziku. Solistu dziedājumu bagātinās krāšņi kostīmi, gaismu spēles un integrēta scenogrāfija.
Solisti: Anta Jankovska (soprāns/Itālija), Jolanta Strikaite (soprāns), Oleksandrs Čuvpilo (tenors, Kijivas Nacionālā Akadēmiskā operetes teātra solists), Andrjus Apšega (baritons, Kauņas valsts muzikālā teātra solists), Operetes teātra dejotāji Asnate Rikse un Kārlis Kemlers, simfoniskais orķestris diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā. Koncertu vadīs Agija Ozoliņa-Kozlovska.
«Lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos, daudziem no mums gada gaišākais laiks ir tieši decembris, kad daba, šķiet, iegrimusi dziļā miegā. Ziemassvētku laiks un jēga, kā arī drīzā Jaungada gaidas piešķir mūsu domām plašāku trajektoriju un apgaismības vertikāli. Ja vien esam tam gatavi, šis laiks ir kā robežšķirtne, lai izvētītu smagos domu un ikdienības steigas putekļus, kas, sagūluši uz mūsu centieniem un cerībām, traucē ieskatīties lietu būtībā. Lieliskākais psihoterapeits un smalkjūtīgākais dvēseles pavadonis visos laikos ir bijusi mūzika - arī šī brīnišķīgā, krāsaini daudzveidīgā programma, kas klausītāju gan mierinās un dziedēs, gan iedvesmos, ielīksmos un pacilās,» saka koncerta mākslinieciskā vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska.
Viņa atklāj, ka abi koncerta īpašie viesi ir vadošie solisti savos teātros - gan ukraiņu tenors Oleksandrs Čuvpilo, kuru Latvijas klausītāji novērtēja jau šā gada 4. Starptautiskajā Operetes festivālā, gan lietuvietis Andrjus Apšega, kuru bija iespēja dzirdēt 2019. gadā 3. Starptautiskajā Operetes festivālā Ikšķilē. Ar savu izcilo sniegumu viņi uzreiz ieguva gan publikas, gan mūzikas ekspertu simpātijas un ir ļoti gaidīti Latvijā, tāpēc Operetes teātris turpina sadarbību, sniedzot iespēju skatītājiem baudīt šo solistu sniegumu arī šajā koncertprogrammā.
Koncerta horeogrāfe ir Ieva Kemlere, kostīmu māksliniece - Vita Radziņa, scenogrāfe un video-multimāksliniece - Ineta Sipunova.
«Neatkarīgā» mirkli pirms Ziemassvētkiem uz sarunu aicinājusi Operetes teātra solisti, liriskā soprāna īpašnieci Antu Jankovsku.
Operetes Jaungada koncerti ir skaista tradīcija - koncerts gada izskaņā, kurā tiek atskaņota tikai pacilājošu svētku noskaņu raisoša mūzika. Tev arī tā jau ir tradīcija - piedalīties Operetes Jaungada koncertā?
Jā. Protams, izņemot pēdējos divus gadus, kad pandēmijas ierobežojumu dēļ koncerti nevarēja notikt. Pagājušogad jau gan varēja notikt, bet, tā kā koncertu apmeklēt drīkstēja tikai ļoti ierobežots skatītāju skaits, tas netika rīkots. Bet visus iepriekšējos gadus tie notika un es ar prieku tajos piedalījos. Katru gadu koncertam ir sava tematika, sava īpašā rozīnīte, bet tik plaša programma, kāda ir šogad, nav bijusi nekad. Parasti Operetes Jaungada koncerts ticis veltīts tieši operešu mūzikai, mainījušies tikai komponisti - vairāk Franča Lehāra vai Johana Štrausa mūzika, bet šogad koncerta programma ir absolūti eklektiska. Ir pārstāvēti visi skatuves vokālie žanri, kādi vien ir - opera, operete, sarsuela, mūziklu mūzika, neapoliešu dziesmas.
Klausītājiem tā ir lieliska iespēja dzirdēt dažādu žanru mūziku.
Jā, es ceru, ka klausītājiem būs interesanti. Mums pašiem, veidojot šo programmu, tas bija diezgan sarežģīti, jo salikt tādu programmu nepavisam nav vienkārši - sagrupēt tik dažādus žanrus vienā koncertā, lai tam būtu kopīgs vadmotīvs. Bet galu galā mūzika pati pateica priekšā, kā to vislabāk izdarīt, negrupējot pa žanriem.
Vai koncerts VEF Kultūras pilī tev šogad būs pēdējais?
Jā. Jā! Un nākamajā rītā pulksten sešos jau būšu Rīgas lidostā, lai dotos pie sava vīra uz Itāliju, kur kopā sagaidīsim jauno gadu. Kā katru gadu. Mēs būsim Apūlijā pie vīra mammītes.
Tā jūsu ģimenē arī ir jau tradīcija?
Tā sanāk, jā. Mammīte jau četrus gadus ir viena, tāpēc, sagaidot jauno gadu, esam pie viņas.
Un Ziemassvētkos?
Ziemassvētkus mēs svinam atsevišķi - vīrs ir pie savas mammas, es gribu pie savējās, protams. Un man arī šeit, Latvijā, decembrī vienmēr ir darbs, bet, sagaidot jauno gadu, vienmēr esam kopā Itālijā.
Tad tu neesi piedzīvojusi Ziemassvētkus Itālijā?
Tiešām nē. Piecpadsmit gadu laikā, kopš dzīvoju pa pusei Itālijā, pa pusei - Latvijā, Ziemassvētkos Itālijā nekad neesmu bijusi. Bet itāļi svin mazliet citādi, man daudz labāk patīk mūsu Ziemassvētki, ja godīgi. Mums visskaistākais ir 24. decembra vakars, viņiem īstie svētki ir 25. decembrī. Man šie svētki saistās ar īstu eglīti un skuju smaržu, bet itāļiem tā vienmēr ir plastmasas egle, un ziemas šarms mazliet pazūd.
Pastāsti, kā Itālijā sagaida jauno gadu?
Kā nu kurš, nekādu īpašu tradīciju nav - jo jautrāk, jo labāk. Protams, izēšanās ir tāda pati kā Latvijā. Mūsu ģimenē pirms jaunā gada ir smieklīgas tradīcijas - gada pēdējo divpadsmit sekunžu laikā ir jāapēd divpadsmit vīnogas. Tā gan ir spāņu tradīcija, bet mēs to ievērojam, jo vīra mammīte ir spāniete. Jau laikus katram uz šķīvīša ir sagatavotas divpadsmit vīnogas, un kā nu kurš tās paspēj vai nepaspēj apēst… Pat nezinu, ko tas simbolizē, bet mēs visi tās burtiski rijam, lai tikai paspētu. Vēl Vecgada vakarā ir jāapēd datele, kauliņš jāieliek naudasmakā un visu gadu ir jānēsā līdzi, tad visu gadu būs nauda. Un vēl obligāts Vecgada vakara ēdiens ir lēcas, kā latviešiem pelēkie zirņi. Latviešiem šī tradīcija saistās ar asarām - līdz jaunajam gadam ir jāapēd visi zirņi, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud -, bet itāļi lēcas saista ar naudu.
Līdz šā gada beigām atlikusi vien nedēļa. Ar kādiem notikumiem un emocijām šis aizejošais gads tev paliks atmiņā?
Ja runājam globāli, tad ar vienu labu ziņu un vienu ļoti sliktu ziņu. Labā ziņa, ka mēs beidzot tikām ārā no «kovidsāgas» un visa, kas ar to saistīts. Mēs atgriezāmies normālā dzīvē, atkal sākām to pa mazumiņam plānot, skatītāji pamazām atgriezās teātros un koncertzālēs. Daļa skatītāju bija atraduši no tā visa, un nebija tā, ka, tiklīdz atkal bija tāda iespēja, visi uzreiz steidzās uz teātriem un koncertzālēm. Mums, māksliniekiem, šis pārejas periods bija diezgan grūts - viest cilvēkos vēlmi apmeklēt koncertus un piepildīt skatītāju zāles.
Un sliktā ziņa, protams, ir saistīta ar karu, kas notiek tepat netālu no mums. Karš Ukrainā ir iespaidojis arī mūsu visu dzīvi, protams, salīdzinoši mazāk, nekā tas ir ietekmējis pašu ukraiņu dzīvi. Bet arī es šajā gadā esmu satikusi un iepazinusi daudzus ukraiņus, uzzinājusi daudz vairāk par Ukrainas vēsturi - daudz ko tādu, ko pirms tam nezināju. Arī mana skatuves dzīve ir bijusi cieši saistīta ar Ukrainas tēmu - pašai organizējot un arī piedaloties labdarības koncertos, mācoties un izpildot ukraiņu dziesmas. Un karš jau vēl nav beidzies, tāpēc šie Ziemassvētki, no vienas puses, ir silti, jauki un ģimeniski, bet grūti pat iztēloties, kādi tie šogad ir Ukrainā…
«Neatkarīgā» jau rakstīja, ka tevis izveidotās Klasiskās mūzikas ģildes «Euterpe» un labdarības organizācijas «Ziedot.lv» organizēts šogad maijā Rīgas Sv. Pētera baznīcā notika atbalsta koncerts Ukrainai - Džovanni Batistas Pergolēzi «Stabat Mater» ar mecosoprānu, Kijivas filharmonijas solisti Annu Labutu (Анна Лабуть) un kamerorķestri «Sinfonia Concertante» diriģenta Andra Vecumnieka vadībā. Kur Anna ir tagad?
Viņa ir atgriezusies Kijivā. Kultūras dzīve tur notiek, bet tik ekstremālos apstākļos, kas mums, dzīvojot miera apstākļos, nav pat aptverams -, ka uz neskaitāmām stundām konstanti pazūd elektrība, ka mēģinājumi notiek sveču gaismā un sveču gaismā notiek arī koncerti… Tas tiešām ir neaptverami, ka tas notiek nevis kaut kur Papua-Jaungvinejā, bet tepat netālu, mūsu «civilizētajā» divdesmit pirmā gadsimta pasaulē.
Kādos vēl muzikālos projektos šogad esi piedalījusies?
Jā, šis gads man bijis ļoti interesants un piesātināts, arī ar dažādiem projektiem ārpus Latvijas. Man bija iespēja dziedāt gandrīz solokoncertu Karlo Feličes teātrī («Teatro Carlo Felice»), kas ir galvenais Dženovas operas nams Itālijā. Tā bija prēmija, ko ieguvu pagājušā gada vasarā, piedaloties meistarklasēs pie operas tenora Frančesko Meli. Viņš izvirzīja četrus labākos solistus, dodot iespēju divatā ar tenoru Niko Frabkini sniegt koncertu vēsturiskajā Itālijas operteātrī. Tas bija liels un skaists pārdzīvojums. Vēl man bija iespēja piedalīties ierakstu sesijā Madrides Karaliskajā operteātrī («Teatro Real»), kas arī bija liels un ļoti nozīmīgs notikums, bet par to vēl ir pāragri stāstīt. Pasaule par to uzzinās jau pavisam drīz.
Cik radoši piesātināts tev izskatās 2023. gads?
Arī nākamgad jau ieplānoti vairāki koncerti ārpus Latvijas, tostarp Lieldienu koncertu tūre pa Itālijas dienvidiem - ar Džovanni Batistas Pergolēzi «Stabat Mater». Savu dzīvi tagad plānoju pa periodiem: vienu periodu būšu Itālijā un tad ilgāku periodu - Latvijā. Nu jau ir pilnīgi skaidrs, ka nākamais lielākais periods, kad atkal būšu Latvijā, būs tikai vasarā. Tad gaidāms gan Starptautiskais Operetes festivāls, gan arī ļoti skaists un liels muzikāls notikums, kas saistīts ar suitu kultūrtelpu, un tas notiks manos laukos - Alsungā. Noteikti būs arī kādi manis pašas projekti. Es gribētu izveidot turpinājumu franču romantiskās opermūzikas koncertam, kas notika LU botāniskajā dārzā. Tas bija ļoti skaists koncerts fascinējošā vietā - krāšņā flokšu dārzā. Es labprāt to atkārtotu, jo ne tikai mūziķi, bet arī skatītāji bija pārlaimīgi tur būt. Vēl man ir padomā liels projekts, saistīts ar Mariju Kallasu, vienu no slavenākajām un ievērojamākajām 20. gadsimta operdziedātājām, kurai nākamgad būs simt gadu. Gribētu realizēt arī jau sen izsapņotu projektu kopā ar savu draugu baritonu Valdi Jansonu - šo ieceri izjauca kovids. Es gan runāju tikai par ideju iedīgļiem, tam visam vajag laiku un, protams, arī atbalstītājus. Ceru tikai, ka nākamais gads būs mierīgs, ka nekas mūs neapstādinās.
Gada izskaņā dosies uz Itāliju, lai Latvijā atgrieztos tikai vasarā?
Iespējams, arī līdz vasarai sanāks atskriet uz mazu brītiņu, bet uz ilgāku periodu Latvijā būšu tikai vasarā, jā. Parasti esmu Latvijā arī Lieldienās, bet nākamgad man tieši šajā laikā jau ieplānota koncertu tūre pa Itālijas dienvidiem.
Pastāsti, lūdzu, kā paiet tavas dienas Itālijā?
Itālijā es esmu pilna laika mājsaimniece un daru visu to, ko nedaru šeit, Latvijā. Es esmu sieva savam vīram, es gatavoju ēdienu, mazgāju, kārtoju. Rūpējos par savu vīru un paralēli arī ģenerēju savus nākamos projektus, mācos jaunas dziesmas. Vispār man ir tāda savāda sajūta - kad esmu Itālijā, šķiet: ak dievs, kur ir Latvija, kur ir Rīga… Bet, kad atlidoju uz Rīgu, paiet piecas, desmit minūtes, un es jau esmu pilnīgi citā realitātē, un man pat ēšanas paradumi mainās. Un tieši tāpat notiek, kad atgriežos Itālijā - momentā ieeju atpakaļ tai ritmā.
Bet kur ir tavas mājas?
Es nepieķeros vietai, bet cilvēkiem, un arī māju sajūtu man rada cilvēki. Tāpēc tur, kur ir mani mīļie cilvēki, ir manas mājas. Un viņi ir gan Itālijā, gan Latvijā, tāpēc man, jā, ir divas mājas.
Ar kādām sajūtām gaidi jauno gadu?
Pēdējie divi gadi mums ir iemācījuši novērtēt to, kas ir. Ir iemācījuši nepārsteigties ar lielām cerībām, jo ir lietas, ko mēs nespējam ietekmēt. Un tas liek mazliet piezemētāk raudzīties uz nākamo gadu, vienlaikus apzinoties, ka, lai kas un kā būs, mēs mēģināsim tikt ar to galā, turpināsim dzīvot un priecāties par maziem laimes mirkļiem. Mums lielisks piemērs ir ukraiņi - viņi arī kara apstākļos turpina darīt savas lietas, turpina dzīvot un pat priecāties par dzīvi, lai cik neiespējami tas izklausās. Tāpēc es jaunu gadu gaidu ar piezemētām un mazliet notušētām cerībām, bet ar labu sajūtu - lai nāk kas nākdams, mēs to pieņemsim un tiksim ar to galā! Būsim priecīgi par mazumiņu, būsim priecīgāki par lielumiņu, bet - būsim priecīgi! Galvenais, lai visiem maniem mīļajiem ir laba veselība, tas ir pats svarīgākais. Viss pārējais - nauda un panākumi - nāk un iet. Un, ja tuvajiem cilvēkiem viss ir labi, ir spēks un vēlēšanās sasniegt visu kāroto. Ja laikā pirms pandēmijas es, bezrūpīgi lēkādama, saviem «Facebook» draugiem vēlēju vēl laimīgāku un foršāku jauno gadu, tad tagad jāatzīst, ka mani vēlējumi sev un citiem kļuvuši daudz piezemētāki - lai mums vienkārši visiem viss ir labi. Lai jaunais gads nav sliktāks par iepriekšējo, lai varam mierīgi dzīvot, lai nav jādomā par eksistenciālām lietām, lai savas domas varam koncentrēt uz radošām lietām, lai mums ir gaisma un veselība. Jā, pat es, būdama absolūta romantiķe, sapņotāja un fantazētāja, šodien ļoti reāli raugos uz pasauli. Tā ir. Jo pasaule ir mainījusies un mēs, nenoliedzami, maināmies tai līdzi. Mans naivums, sapņainums un romantisms tagad paliek tikai skatuvei - tur es joprojām varu atļauties bezgalīgi sapņot un par visu priecāties.
Tad tieši tādu skatītāji tevi redzēs Operetes Jaungada koncertā?
Jā, šis koncerts būs viens no tiem, kas arī skatītājiem uz divām stundām ļaus aizmirst par rūpēm, kas gaida mājās, ļaus atpūsties un bezrūpīgi baudīt krāšņu un muzikālu svētku noskaņu.
