Kultūras ministres mantojuma graudi un pelavas

Dace Melbārde, kura turpmāk darbosies Eiropas Parlamentā, pie Kultūras ministrijas (KM) stūres noturējās piecus ar pusi gadus. Viens no iemesliem – viņa spēja atrast līdzsvaru starp dažādām kultūras jomām, jo pati nāca no šīs vides, atzīst nozarē strādājošie, norādot, ka viņa «lietām piegāja vairāk ierēdnieciski, nevis radoši».

Viņi saskata gan plusus, gan arī mīnusus paveiktajā. Viena no problēmām, ko nav izdevies atrisināt aizejošajai ministrei un ko mantos nākamais nozares vadītājs, ir kultūras darbinieku zemās algas, kas joprojām krietni atpaliek no vidējās darba samaksas valstī.

D. Melbārde pati kā lielāko sasniegumu savas ministrēšanas laikā novērtējusi projektu Latvijas skolas soma, kurš par valsts naudu skolas vecuma bērniem un jauniešiem devis iespēju klātienē izzināt un iepazīt Latvijas vērtības un kultūrtelpu. Gandarījumu radījis arī tas, ka izdevies palielināt muzeju, kino un Nacionālās bibliotēkas apmeklējumu skaitu, kā arī Kultūrkapitāla fonda finansējumu. Par lielākajiem izaicinājumiem nākamajam ministram D. Melbārde uzskata algu celšanu kultūrdarbiniekiem, kultūrizglītības sistēmas attīstību, gatavošanos dziesmu un deju svētku 150 gadu svinībām un nacionālās koncertzāles projekta realizēšanu.

Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, Memoriālo muzeju apvienības vadītāja Rita Meinerte un Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis pozitīvi novērtē to, ka D. Melbārde ienākusi ministrijā no nozares, tāpēc labi pazinusi drēbi un nevajadzēja ilgu laiku, lai iestrādātos. «Viņai nebija arī vēlmes visu ārdīt, uzsverot, ka viss iepriekšējais bijis slikti, bet gan turpināja jau izstrādātos plānus, līdz ar to ieguva labu autoritāti. Nemēģināja arī par visām varītēm uzspiest savu redzējumu kā vienīgo patiesību,» norāda A. Jundze. Viņš arī atzinīgi novērtē to, ka ministre pratusi savienot profesionālo mākslu ar tautas un amatiermākslu, kas priekšgājējiem nav izdevies. Uzteicami noorganizēti bijušie simtgades dziesmu un deju svētki, arī liela daļa citu jubilejas gada pasākumu. R. Meinertei īpaši veiksmīga šķiet programma Latvijas skolas soma, kuru, cerams, turpināšot jaunais ministrs, un arī ieguldījumi memoriālo muzeju attīstībā (sevišķi tas sakāms par Rainim veltītajiem). Kā ēnas puses A. Jundze saredz lielāku plānu trūkumu tālākai nākotnei - projektā Kultūra 2030 nav samanāmas ilgtspējīgas idejas. Kritiski vārdi esot veltāmi arī mediju politikas nodaļas darbam, it īpaši tās bijušajam vadītājam Robertam Putnim, kura izstrādātajai koncepcijai bijusi vien papīra vērtība. Nekas šajā jomā nav uzlabojies, kas sakāms arī par sabiedrības integrācijas jomu.

Savukārt Saeimas deputāte un bijusī kultūras ministre Inguna Rībena raksturo D. Melbārdi kā liberālpolitikas īstenotāju, tas ir, tādu, kas vairāk nodarbojas ar naudas sadali tā vietā, lai nāktu klajā ar visai sabiedrībai un nācijai svarīgiem un kopīgiem ilgtermiņa uzstādījumiem. Tas, ka ministrs kļūst par naudas dalītāju un menedžeri, no vienas puses, ir saprotams, jo viņam jārūpējas arī par algu, kas šajā jomā joprojām ir zemas, celšanu, taču ar to vien ir par maz, jo viņam jāredz nozare plašāk - it īpaši situācijā, kad valstī morālā krīze arvien palielinās. «Konservatīvās vērtības pārstāvošam ministram, kam svarīgas ir tradicionālās vērtības, nevar būt jēdzienu - produkts un pakalpojums, bet gan personības talants un atbildība. Tas, ka D. Melbārde tos lieto, liecina, ka kultūra kļuvusi par pelnīšanas jomu,» saka deputāte. To apliecinot arī simtgades svinības, kas palikušas kā neizmantota vērtība, jo neradīja vienotību, nacionālo pacēlumu un lepnumu. Tā vietā nauda bieži vien tika tērēta nelietderīgi, piemēram, 45 minūšu ilgam noslēguma pasākumam izdotie 200 000 eiro. Attiecībā uz ministra amata kandidātu Nauri Puntuli I. Rībena atturējās ko teikt. Pēc stundu garās radio intervijas Krustpunktos no viņa teiktā atmiņā palicis vien tas, ka «diskutēsim, runāsim un celsim algas».

Plusi:

Ilggadēja pieredze vadītāja amatā, organizatoriskās spējas

Spēja rast līdzsvaru starp dažādām kultūras jomām

Neārdīt, bet turpināt priekšgājēju paveikto

Mīnusi:

Plašāks kultūras jomas redzējuma trūkums

Mediju politikas un šīs KM nodaļas vadības vājums

Vairāk ierēdniecisks skatījums uz kultūras norisēm

Joprojām zemas kultūras darbinieku algas