Vai Valdis Dombrovskis spētu vēlreiz padzīt no Latvijas inflāciju?

IEKALIS SEVI NAUDĀ. Valdis Dombrovskis pabeidza darbu Latvijas Republikas Ministru prezidenta amatā ar valsts pievienošanu eiro zonai, ko dažādu valdību vadītāji iepriekš bija solījuši jau gadus desmit © Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Padomju Savienības pēdējiem gadiem līdzīgā naudas drukāšana Eiropas Savienībā un citur pasaulē atņems cilvēkiem Latvijā viņu uzkrājumus jeb zārka naudu un piespiedīs atcerēties ar labu vārdu kādreizējo Ministru prezidentu Valdi Dombrovski par viņa spēju nosargāt latu vērtību. 

Padomju Savienības sastāvā Latvijai nebija nekādu tiesību lemt par rubļu emisiju un tādējādi nebija arī vainas par naudas drukāšanas izraisīto inflāciju un nelaimēm, ko tā atnesa. Cilvēki zaudēja savus uzkrājumus un dzīvoja pusbadā, ja viņu algu pieaugums netika līdzi visnepieciešamāko preču cenu pieaugumam. Tik lielas nepatikšanas vajadzēja atriebt neatkarīgi no tā, ka īstie vaininieki par tām bija neaizsniedzami.

“Fui!” valdību vadītājiem

Latvijas Republikas atjaunošanas gadu grēki tika norakstīti uz atjaunotās valsts pirmās valdības vadītāju Ivaru Godmani. Tajā laikā jau bija atjaunots Latvijas Republikas nosaukums, bet Saeimas un Ministru kabineta vēl nebija. Šo institūciju atjaunošanai izmantotās 5. Saeimas vēlēšanas 1993. gada jūnijā izrādījās arī I. Godmaņa publiskās sodīšanas veids. Proti, vēlēšanās tika izgāzts Tautas Frontes deputātu kandidātu saraksts, kurā I. Godmanis gāja ar pirmo numuru. Tas bija ļoti skaļš pliķis I. Godmanim un vēl citiem cilvēkiem, kurus tikai dažus gadus iepriekš visi latvieši bija gatavi uz rokām nesāt. Šīs rokas nolaidās, kad I. Godmaņa valdība pielīdzināja padomju rubļus Latvijas rubļiem attiecībā 1:1, bet Latvijas rubļus - latiem attiecībā 200:1. Šīs attiecības būtību parāda skaitļi 0:1. Ar vārdiem to pašu var pateikt tā, ka visi iepriekšējie uzkrājumi tika pielīdzināti nullei. Cilvēkiem vajadzēja iztikt ar to, ko viņi iemanījās saņemt latos. Kurš no saviem ieņēmumiem spēja naudu atlicināt nebaltai dienai, tas sāka naudas krāšanu no sākuma.

I. Godmanis tika sodīts kā spilgtākais tēls jeb simbols pārejas periodam no Latvijas PSR uz Latvijas Republiku apmēram tādā veidolā, kādā tā eksistē šobaltdien. I. Godmanis cieta par visa valsts pārvaldes aparāta īstajiem un iedomātajiem grēkiem. 1993. gadā sods neķēra Einaru Repši un Ojāru Kehri, kuri kā Naudas reformu komitejas locekļi dalīja ar I. Godmani personālu atbildību par lēmumiem anulēt padomju laiku uzkrājumus, tai skaitā nekādi nekompensēt padomju laika valsts krājkasē noguldīto naudu. Viņi savus politiskos sodus nopelnīja vēlāk. I. Godmanis tika reabilitēts un gandarīts ar vairākiem ministru amatiem, ar Ministru prezidenta amatu un Eiropas Parlamenta deputāta mandātu. Protams, ka nākamo amatu dēļ viņš saņēma arī nākamo pārmetumu gūzmas.

KOLĒĢI. Katrs pa vairākām reizēm Latvijas Republikas valdības vadījušie Ivars Godmanis (priekšplānā) un Aigars Kalvītis / Rūta Kalmuka/F64

I. Godmaņa politiskajā biogrāfijā atzīmējams tas, ka inflācijas vilnis viņu ne tikai1993. gadā aizskaloja no parlamenta un no valdības, bet 2007. gada 20. decembrī atnesa atpakaļ uz to pašu valdības ēku un kabinetu, no kura bija viņu iznesis. Viņa pirmās valdības laiku raksturo oficiāli atzīta 951% inflācija 1992. gadā un inflācija virs 100% gan 1991., gan 1993. gadā. Tas ir uz robežas ar apgalvojumu, ka nauda kļuva mazvērtīgāka par papīru, uz kura tā uzdrukāta. To nevar teikt atbilstoši oficiāli atzītās 10% un 15% inflācijas līmeņiem attiecīgi 2007. un 2008. gadā, tomēr sociālpolitiskās sekas skaitliski atšķirīgajiem inflācijas rādītājiem bija ļoti līdzīgas. Par I. Godmaņa priekšteci Aigaru Kalvīti “Vikipēdija” liecina, ka “premjerministra nepopularitāte bija tik augsta, ka raksti par viņu sāka parādīties starp populārākajim rezultātiem, interneta meklētājprogramās meklējot “cūka””.

Trīs iemeslu dēļ 15% inflācija izrādījās tikpat graujoša, cik 1500% inflācija.

Pirmkārt, otro inflācijas vilni piedzīvoja cilvēki ar vārda burtiskā nozīmē sāpīgām atmiņām par iepriekšējo vilni. Lojalitāti Latvijai viņi bija saglabājuši pret politiķu solījumiem, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. A. Kalvītis tika pilnīgi pamatoti identificēts par solījuma lauzēju.

Otrkārt, būtiski tuvāki īstenībai ir 1992. gada inflācijas dati, kurus sagatavoja Valsts statistikas komitejas Tirdzniecības un cenu statistikas nodaļas vadītāja Aija Žīgure, nevis 2007. gada dati, par kuriem atbildību uzņēmusies Centrālās statiskas pārvaldes priekšniece Aija Žīgure. Jebkurā gadījumā inflācijas mērīšanas metodes ir vērstas uz iegūtā rezultāta samazināšanu. Ja 1992. gadā statistiķi no faktiskās inflācijas noblēdīja 200 procentpunktus, tad reāli šādai atšķirībai bija mazāka, nozīme, nekā tikai diviem noblēdītiem procentpunktiem 2007. gadā. Jo augstāka naudas vērtība, jo lielāku robu tajā iecērt katrs inflācijas procents.

Treškārt, katrs nākamais inflācijas spirāles loks aizvien samazina faktiski zaudētās naudas daudzumu. Ja cenas cēlušās, sacīsim, desmit reižu, tad cilvēkam no 100 naudas vienību uzkrājuma vai nolīgtā atalgojuma pēc pirktspējas palikušas 10 naudas vienības. Ja cenas turpina celties vēl 10 reižu un dod rezultātu 10x10=100, tad cilvēks zaudējis vairs tikai 9 naudas vienības no atlikušajām 10 vienībām. 1992. gadā praktiski vairs nebija starpības, vai iekrātās “zārka naudas” daudzuma pirktspēja izrādījās 10 vai 100 reižu mazāka par faktiskajiem bēru izdevumiem brīdī, kad bēres jārīko.

Dombrovskis pārsteidz pasauli

1990.-1993. gada inflācijas šausmas un 2006.-2007. gada mājiens uz to atkārtošanos izskaidro, kāpēc A. Kalvīša valdības ministru I. Godmani Ministru prezidenta vietā drīz vien nomainīja un uz ilgu laiku amatā palika Valdis Dombrovskis. Savulaik visa civilizētā pasaule apbrīnoja viņa spēju izveidot trīs valdības, kuru politika bija valsts izdevumu samazināšana visam, izņemot valsts stabilitātei absolūti nepieciešamās ierēdņu algas. Tas tūlīt prasa piebildi, ka nomināli algas pazemināja arī vairumam no ierēdņiem, taču viņi par atlikušo naudu varēja nopirkt vairāk, jo citiem ienākumi samazinājās vēl straujāk un cenas piekārtojās zemāko ienākumu līmenim (inflāciju nomainīja deflācija). Tepat atzīstamas arī ierēdņu ciešanas, ka viņi nedabūja visu, ko bija iekārojuši, rēķinoties ar aizvien straujāku algu palielinājumu.

Latvija izceļas ar milzīgu skaitu ierēdņu pret aizvien sarūkošo iedzīvotāju skaitu, bet ierēdņi tik un tā nav vairākums starp vēlētājiem, kuru balsu sadalījums padarīja V. Dombrovski par Ministru prezidentu pēc 10. Saeimas vēlēšanām 2010. gadā un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām 2011. gadā. Jāuzver vēlreiz, ka jau 2010. gadā cilvēki zināja, par ko viņi balso - par amatā esošu Ministru prezidentu jeb viņa politiku, nevis tikai par priekšvēlēšanu solījumiem. 2013. gada augustā V. Dombrovskis kļuva par Ministru prezidenta amatā visilgāk nostrādājušo personu kopš neatkarības atjaunošanas. Tomēr 2013. gada 27. novembrī viņš paziņoja par atkāpšanos no Ministru prezidenta amata, par ieganstu izmantojot 54 cilvēku nāvi, kad 21. novembrī sabruka lielveikals Zolitūdē. Amatā viņš aizkavējās līdz nākamajam gadam, tāpēc gadu mijā viņam pienācās pārstāvēt Latviju ceremonijā pie bankomāta, no kura izņemt varēja ne vairs Latvijas latus, bet eiro. Kopš 2014. gada 1. janvāra Latvija ir oficiāli atteikusies no tiesībām drukāt savu naudu. Tas nozīmē, ka valstij palikušas iespējas ar savu politiku ietekmēt inflāciju savā teritorijā tikai pa dažām procenta desmitdaļām.

DIVI VIENĀ. Valdis Dombrovskis 2014. gada 1. janvāra naktī ar eiro banknoti no bankomāta ar “Citadeles” zīmolu, kas tika radīts, ar aizlienētu naudu apmaksājot Parex bankas parādus / Nora Krevneva/F64

Pozitīvu novērtējumu par savu darbu Ministru prezidenta amatā V. Dombrovskis vēlreiz saņēma Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanās. Iekļūšana parlamentā viņam kalpoja par formāli vajadzīgu pieturas punktu ceļā uz Eiropas Komisijas viceprezidenta amatu. Abi šie manevri tika veiksmīgi atkārtoti 2019. gadā.

Latvijas labumus savāca amerikāņi un zviedri

V. Dombrovska iecelšana par Ministru prezidentu personificēja Latvijas valdošo aprindu izvēli starp divām iespējām saglabāt vai nu ieņēmumus pēc nomināla, ja skaita devalvētos latos, vai saglabāt uzkrājumus latos to iepriekšējā vērtībā, zaudējot ieņēmumus. Izvēle par labu uzkrājumu saglabāšanai netika izdarīta pilnīgi brīvi. Tā bija izvēle piekrist starptautisko finanšu institūciju prasībām valstij uzņemties parādus valūtā, nevis latos no Latvijas Bankas, ja tā sāktu latu emisiju uz devalvācijas rēķina.

Ārzemnieki uzspieda Latvijas valstij valūtas aizņēmumu, lai gan publiski šis notikums tika pasniegts kā Latvijas lūgšanās saņemt aizdevumu. Jaunus aizdevumus Latvijai piešķīra tāpēc, lai nebūtu jāzaudē vecie aizdevumi, ko no ārzemju aizdevējiem jau bija izmānījuši Latvijas iedzīvotāji. Pirmkārt, tie bija divi iedzīvotāji, Parex bankas īpašnieki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis. Otrakārt, tie bija liels Latvijas ierēdņu bars. Baņķieri bija aizņēmušies naudu finanšu spekulācijām un naudu pazaudējuši (bija ļāvuši sevi apkrāpt), bet - ierēdņi apauguši ar hipotekārajiem kredītiem. Abi privātbanķieri skaitījās palikuši parādā amerikāņiem, kuri (it kā) aizdeva Latvijai naudu, ko Latvija tūlīt atkal atdeva amerikāņiem par V. Kargina un V. Krasovicka parādiem. Šo baņķieru izpirkšanas operāciju vadīja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs ar domu, ka tādējādi viņš uz valsts parāda uzpūšanas rēķina nopērk sev karjeras apdrošināšanas polisi līdz mūža beigām. 2018. gadā amerikāņi šobrīd nezināmu iemeslu dēļ polisi atsauca un I. Rimšēvičs tika iemests cietumā kaut simboliski, bet toties operatīvi. Ierēdņu gadījumā bankas kreditēja Latvijas valdību ar nosacījumu, ka tā algos ierēdņus, kuri tūlīt nesīs šo naudu atpakaļ uz bankām. Ļoti nepatīkama šādas kārtības blakne ir Latvijas ierēdņu izlaidība, jo cilvēki taču saprata, ka viņi tiek turēti darbā neatkarīgi no tā, vai viņi strādā, vai nestrādā. Īstenībā nevienam nevajadzīgā “darbā” ierēdņi tika paturēti tikai tāpēc, lai varētu lielu daļu algas uzreiz atdot zviedru bankām. Ierēdņu, deputātu un vēl citos veidos valsts budžetam piesūkušos cilvēku hipotekārie kredīti kļuva par lielu naglu Latvijas valsts pārvaldes zārkā.

V. Dombrovskis prata baņķieru un ierēdņu glābšanu vadīt tā, lai Latvijas iedzīvotāju vairākums viņa darbošanos atbalstītu ar pamatojumu, ka inflāciju tā neizraisa. Iepriekš teiktais par uzkrājumu saglabāšanu ir jāpaplašina, ka tie nav tikai depozīti bankās. Uzkrājums plašākā nozīmē ir tiesības uz vēl nenopelnītu algu pēc nolīgtas likmes. Galvenais, lai nopelnīto algu tiešām izmaksātu un par to varētu nopirkt apmēram tikpat daudz, cik bija domāts līgšanas brīdī. Skaitliski lielākā daļa V. Dombrovska (vai viņa politikas, vai koalīcijas) atbalstītāju apmierinājās ar latu un vēlāk ar eiro daudzumu un pirktspēju tikai izdzīvošanai atbilstošā līmenī. Viņi neļāva sevi ievilkt protestos pret, kā V. Dombrovskis mēdza teikt, “budžeta konsolidāciju”. Cilvēki tikai pasmīkņāja par asprātību, kad Dombrovskis tika pārsaukts par Konsolidovski. Kuri balsoja balsoja pret šādu politiku, tie balsoja ar kājām, t.i., pārcēlās no Latvijas uz valstīm, kas vismaz centās no budžeta konsolidācijas izlocīties.

Gan hiperinflācija 1990.-1993. gadā, gan deflācija 2010. gadā bija ekonomisko krīžu izpausmes, nevis I. Godmaņa vai V. Dombrovska izvēles. Pat visa Latvija nevarēja darīt neko vairāk par pielāgošanos procesiem, kas tālu pārsniedza Latvijas mērogu. Tā tas ir arī tagad, kad ekonomisko un citu problēmu daudzums un asums ļauj salīdzināt Eiropas Savienību ar Padomju Savienību. Naudas drukāšana ir viena no pazīmēm, kas šādu salīdzinājumu uzspiež.

Ekonomika

Latvija tāpat kā Lietuva un Igaunija, nākamā gada 8. februārī atslēgsies no Krievijas un Baltkrievijas energosistēmas (BREL), lai pievienotos kontinentālās Eiropas sistēmai. Tā kā tīkla balansēšanas jaudu izmaksas Latvijā ir plānots uzlikt uz galalietotāju pleciem, elektrības tirgotāji brīdina par gaidāmu elektrības rēķinu pieaugumu. Savukārt Klimata un enerģētikas ministrija Neatkarīgo mierināja, ka nekādas būtiskas izmaiņas elektrības rēķinos nebūšot.