Stradiņa slimnīcas vadītājs: Par slimnīcu gatavību krīzēm ir jāmaksā

PLĀNS. Rinalds Muciņš norāda uz virkni problēmjautājumu Stradiņa slimnīcā, un viens no tiem ir slimnīcas infrastruktūra, kuras atjaunošanai, pārbūvei, remontdarbiem nepieciešami milzīgi ieguldījumi © Oksana Džadana/ F64

Rinalds Muciņš Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu sāka vadīt īsi pirms Covid-19 epidēmijas. Sarunā ar Neatkarīgo slimnīcas valdes priekšsēdētājs uzsver, ka jaunā koronavīrusa izraisītā ārkārtas situācija bija un ir pārbaudījums ne tikai Stradiņa slimnīcai, bet visai veselības aprūpei. “Latvijā mēs strādājam uz savu spēku izsīkuma robežas un šādas krīzes parāda visas vājās vietas,” saka R. Muciņš, skaidri iezīmējot tos resursus, kas slimnīcā un kopumā veselības nozarē jāstiprina, lai Latvija sekmīgi cīnītos ar šādām epidemioloģiskām krīzēm.

Pašlaik, kad ārkārtas situācija saistībā ar Covid-19 ir beigusies, ir ļoti grūti prognozēt, kā viss attīstīsies tālāk. Kādi ir jūsu secinājumi par Stradiņa slimnīcas darbu Covid-19 epidēmijas laikā?

Lai slimnīca darbotos jebkurā laikā, vajadzīgs personāls, infrastruktūra un tehnoloģijas. Personāls mums vienmēr ir bijis izaicinājums, taču šobrīd esam nodrošināti pietiekamā apmērā. Un Covid-19 laikā notika tas interesantākais, ja varētu tā teikt, ka personāla ziņā mums bija jādomā, kā mediķus nodarbināt, jo lielais Covid-19 vilnis gāja mums garām, un te, protams, jāsaka: par laimi! Tomēr, samazinoties gan stacionārās, gan ambulatorās palīdzības apjomiem, mums svarīgākais jautājums bija ‒ kā uzturēt personālu gatavības režīmā. Sarunās ar Veselības ministriju un Nacionālo veselības dienestu nācās pārliecināt, ka slimnīcas mediķiem ir jāmaksā arī šajā nosacītās dīkstāves laikā, jo citādāk vai nu mums mediķi būtu jāatlaiž, vai slimnīca ciestu lielus zaudējumus.

Vai pastāvēja tāda situācija, ka slimnīcai būtu jāatlaiž darbinieki?

Nē, vienkārši par to nepadomāja. Visi TV ekrānos redz sižetus no Itālijas, kur veselības aprūpe pārslogota, un domā, ka tā būs Latvijā. Bet Latvijā viss noritēja mierīgāk. Nesniedzot pacientiem palīdzību, mēs faktiski nesaņemam samaksu par darbu. Šo jautājumu sakārtojām, un šobrīd mums maksā tā saukto kompensācijas jeb gatavības režīma maksājumu. Un pašlaik nav vairs lielu šaubu, ka slimnīcām jābūt rezervēm, jo kāpēc Vācija pārvarēja krīzi? Tai ir liels un spēcīgs stacionāru tīkls, bet Latvijā mēs strādājam uz savu spēku izsīkuma robežas un šādas krīzes parāda visas vājās vietas.

Jūs pieminējāt, ka krīzes situācijā ļoti liela nozīme ir medicīnas infrastruktūrai. Kā to ietekmē slimnīcu un konkrēti Stradiņa slimnīcas smagais tehniskais stāvoklis? Es, protams, nerunāju par jauno korpusu, bet vecajām ēkām, jo divās no tām atrodas tādas svarīgas nodaļas kā neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Stradiņa slimnīca celta 20. gadsimta sākumā un veidota ar pilnīgi citu pieeju medicīnai, piemēram, palātas ar sešām gultām, arī nenodalītas ambulatoro un stacionāro pacientu plūsmas, kas it ļoti būtisks aspekts, lai nepieļautu Covid-19 ienest slimnīcā. Šajā situācijā mēs sapratām, ka varam paļauties tikai uz jauno korpusu. Visi mūsu plāni ekstrēmai situācijai arī balstījās uz jauno korpusu. Protams, ja būtu nepieciešams, mēs izmantotu visu slimnīcu, tomēr plānojot ņēmām vērā, ka visus drošības noteikumus varam ievērot pilnvērtīgi tikai jaunajā korpusā. Tas ir palātu iekārtojums, moderna ventilācijas sistēma, iespēja veikt dezinfekcijas pasākumus.

VĒSTURE un mūsdienas. Stradiņa slimnīca, kas celta 20. gadsimta sākumā, ir medicīnas vēstures piemineklis. Taču slimnīcas celtniecība neapstājas - daļa arhitektūras pieminekļu (pa kreisi) tiks saglabāti un rekonstruēti, bet 15. korpusu (vidū) nākotnē plānots nojaukt. Jaunais A korpuss (pa labi) jau strādā / Oksana Džadana/ F64

Pēc Covid-19 krīzes plānojam, kāda nākotnē būs mūsu slimnīca, un mums ir pilnīgi skaidrs, ka jābūt būtiskiem uzlabojumiem infrastruktūrā un tehnoloģijās. Pašlaik noslēguma stadijā ir līgums par jaunā A korpusa otro kārtu, tas nu ir nolemts un nekāda atpakaļceļa vairs nav. Nākotnes ambīcija ir B korpusa izveide ‒ pašlaik tur atrodas pirms daudziem gadu desmitiem celta ēka, kurā ir neatliekamās medicīniskās palīdzības centrs, kardioloģijas stacionārs un nodaļas. Tāpat jādomā, kā izmantot vēsturiskos korpusus, visticamāk, tajos izvietojot ambulatorās palīdzības nodaļas. Pašlaik puse no slimnīcas ambulatorās palīdzības patiešām jau tiek sniegta jaunajā korpusā, bet otra puse - izmētāta pa visu slimnīcu, kas nozīmē lielāku risku infekcijai nokļūt stacionārās nodaļās. Nepieciešamie ieguldījumi nav mazi - A korpusa otrās kārtas izmaksas ir virs 100 miljoniem eiro, B korpusa izmaksas lēšam uz 130 miljoniem, un tikpat, cik izmaksā jauna korpusa uzcelšana, mums maksās arī vēsturisko ēku atjaunošana. Bet, ja mēs to nedarām, mēs nevaram uzskatīt, ka būsim gatavi nākamajai koronavīrusa vai kādai citai krīzei.

Es iedomājos, kā Stradiņa slimnīca spētu saplānot visus Covid-19 epidemioloģiskās drošības pasākumus, ja nebūtu šī jaunā korpusa?

Galvenā ārstniecības iestāde, kas uzņēma Covid-19 pacientus, bija Rīgas Austrumu slimnīca un Latvijas Infektoloģijas centrs, un saskaņā ar pacientu izvietošanas algoritmu uz Stradiņiem Covid-19 pacienti tiktu vesti, kad Austrumu slimnīca būtu piepildīta. Taču tāda situācija neizveidojās.

Pamatā visi Covid-19 pacienti nonāktu jaunajā korpusā, kur iekārtojums atbilst mūsdienu prasībām par infekcijas slimību ierobežošanu. Piemēram, vai atceraties diskusiju par A korpusa ātriju, to lielo telpu korpusa vidū? Tā būtu noderējusi, ja Covid-19 pacientu skaits būtu liels, jo tās grīdā ir iebūvēti pieslēgumi intensīvās terapijas gultu izveidošanai.

Kas slimnīcai palīdzēja pārvarēt šo krīzes situāciju? Jūs minējāt tehnoloģijas, kuru iegādei tieši lielajām slimnīcām valdība bez aizķeršanās piešķīra naudu.

Mums valdības lēmums ļoti palīdzēja. Tas ļāva, nepiemērojot visas smagnējās iepirkumu procedūras, iegādāties tehnoloģijas. Mēs tās iegādājāmies ar domu, lai pacientam pēc iespējas mazāks laiks būtu jāpavada slimnīcā. Tehnoloģijām jābūt tādām, lai mēs ātri spētu diagnosticēt, ātri veikt manipulāciju un maksimāli ātri pacientu izrakstīt.

Vai varat minēt kādu piemēru, lai atbildētu uz sabiedrības jautājumu par to, kāpēc pie tik maza Covid-19 pacientu skaita, ir jāiegulda nauda slimnīcā?

Mēs sākām ar visvienkāršāko - gultām. Mēs nomainījām šāda veida gultas [rāda attēlu ar slimnīcas gultām, kuras iepirktas gan vēl padomju laikos, gan pirms Otrā pasaules kara]. Gulta nodrošina pacienta mobilitāti, lai vajadzības gadījumā varētu viņu pārvest. Otrkārt, mēs iegādājāmies plaušu ventilācijas iekārtas. Bet, treškārt, domājam par tādām iekārtām, kas palīdzētu mazināt sastrēgumus dažādu pakalpojumu sniegšanā, kur līdz šim tehnoloģiju trūkuma dēļ veidojās lielākās rindas. Kopumā mums piešķīra 3,6 miljonus eiro tehnoloģiju iegādei, 20 miljonus eiro A korpusa pabeigšanai, 15,6 miljonus eiro - infrastruktūras sakārtošanai. Šo naudu plānojam izmantot kardioloģijas centra pārveidei tā, lai uz konsultācijām nākošie pacienti nesaskartos ar stacionārā ievietotajiem, mazinot vīrusa izplatību, kā arī neatliekamās medicīnas centra sakārtošanai, jo tas bija veidots trešdaļai pacientu no skaita, kāds tas ir tagad.

CELS. Laukumā aiz jaunā A korpusa pirmās ēkas jau drīzumā sāksies otrās kārtas celtniecības darbi. Valdība atbalstījusi papildu naudas piešķīrumu 20 miljonu eiro apmērā / Oksana Džadana/ F64

Vislielākās sūdzības dzirdam tieši par neatliekamās medicīniskās palīdzības centra darbu, proti, ilgi jāgaida, neviens par pacientiem neinteresējas un vēl naktī palaiž mājās.

Iemesli, kāpēc tā notiek, ir vairāki. Viens no tiem - kapacitātes trūkums, tas, ka patiešām tik lielu skaitu pacientu, īpaši noteiktās diennakts stundās nav iespējams uzreiz pieņemt. Taču otrs iemesls ir pacienti, kuriem nemaz uz slimnīcu nevajadzēja nākt, proti, tie ir pacienti, kuri, atnākot uz slimnīcu, vēlas uzreiz atrisināt visas savas veselības problēmas, lai gan tās bija jārisina pirms nonākšanas slimnīcā. Tāpat tie, kuri nedēļu jutušies slikti, nogaidījuši un tad atnākuši uz slimnīcu, kad vairs nezina, ko darīt. Kāpēc uzreiz visiem pacientiem nevar sniegt palīdzību, lai nav jāgaida rindā? Tas ir saistīts ar slimnīcas kapacitāti, speciālistu pieejamību, kā arī ar slimnīcā nonākušu pacientu prioretizēšanu - jo vairāk būs patiešām neatliekamu pacientu, jo vairāk citiem pacientiem būs jāuzgaida rindā.

Visticamāk, izveidot tādu sistēmu, ka uzņemšanā ir tāds dežurējošo speciālistu skaits, lai nevienam nekādā rindā nav jāgaida, ir neracionāli.

Jā, jo ņemiet vērā, ka pacientu pieplūdums slimnīcā nav vienmērīgs, drīzāk jārunā par to, lai pacienti izmanto vairāk iespēju saņemt veselības aprūpi pirms nonākšanas slimnīcā.

OTRĀ PUSĒ. Rinalds Muciņš ieņēmis dažādus amatus valsts pārvaldē, bijis valsts sekretāra amatā Veselības ministrijā, arī lielo valsts slimnīcu kapitāldaļu turētājs. Tagad situāciju vērtē no slimnīcas skatpunkta / Oksana Džadana/ F64

Ar kādām izjūtām gaidāt nākamo Covid-19 uzliesmojumu, ja tāds būs?

Ar bažām. Protams, mēs esam daudz ko slimnīcā izdarījuši šajā laikā, tomēr uztraucamies, vai paspēsim paveikt iecerētās reformas un vai nākamā Covid-19 viļņa gadījumā mēs varēsim visu izdarīt atbilstoši. Jāsaka gan, ka tiek prognozēti vairāki sporādiski gadījumi, ne plaša epidēmija visā sabiedrībā. Jebkurā gadījumā pašlaik esam gatavāki nekā bijām martā.

Cik ilgā laikā plānojot paveikt darbus, lai atsevišķas nodaļas, centrus pārveidotu atbilstoši jaunajai epidemioloģiskai realitātei?

Kardioloģijā stacionāro un ambulatoro pacientu nodalīšanai nepieciešams aptuveni pusgads, tur jāizstrādā plāns, kā to paveicam, un jāizsludina iepirkums. Savukārt neatliekamajā palīdzībā, kur vēlamies būtiski palielināt vietu skaitu, ieviešot arī izolācijas gultas, vajadzēs gadu. Tās ir sekas tikai atsevišķiem, nelieliem ieguldījumiem veselības aprūpē un pretestībai jebkuriem ieguldījumiem infrastruktūrā. Tās ir sekas tam, ka slimnīcu darbībā neesam plānojuši rezerves, jo vienmēr visam jāstrādā uz maksimālo atdevi, bet krīzes situācijas parāda, ka jābūt rezervēm, papildu jaudai. Tas varbūt šķiet absurdi, bet par šo gatavības režīmu ir arī jāmaksā.

Kā jums ir mainījies skatījums uz slimnīcas darbu, ņemot vērā, ka iepriekš uz slimnīcām raudzījāties no cita amata skatpunkta, kā ministrijas amatpersona?

Slimnīcu darbības jautājumi man nekad nav bijuši sveši, jo Veselības ministrijā kā valsts sekretārs biju slimnīcu kapitāldaļu turētājs. Ienākot slimnīcā, tu vairāk saproti slimnīcas vajadzības, jo, strādājot tur, tev galvenais ir pateikt “nē”. Te galvenais ir pierādīt ministrijai, sabiedrībai slimnīcas vajadzības, bet pāri slimnīcas interesēm ir pacients.

Jau kādu laiku slimnīcai ir padome. Kādi ir tās nopelni?

Es uzskatu, ka padomes galvenā loma ir uzticības atgriešana slimnīcai. Jo līdz šim, vēl Veselības ministrijā strādājot, vienmēr bija tas “fobiskais” jautājums - kad beigs zagt Stradiņos? Valdei un padomei, kopā strādājot, jāpierāda, ka katrs eiro ir lietderīgi izlietots, un tad mēs varam atgūt uzticību un piesaistīt jaunas investīcijas. Padome spēlē būtisku lomu, ienesot jaunus pārvaldības principus, neļaujot valdei ieslīgt pašapmierinātībā.

Par Stradiņa slimnīcu mūžsenais jautājums arī bijis - kas patiesībā vada slimnīcu - valdes priekšsēdētājs vai “pelēkie kardināli”, un nesen Latvijas Radio sižetā šie iespējamie kardināli tika minēti arī vārdos. Vai jebkad esat saskāries ar šādu “pelēko spēku” ietekmi?

Kolektīvā ir daudzas klīnikas, centri, ap kuriem veidojas interešu grupas, un savā starpā tās konkurē. Savā darbā es neesmu izjutis nekādu spiedienu no malas. Mēs runājam ar visiem, jo valdes uzdevums ir panākt, lai slimnīca attīstās kopumā. Piemēram, runājot par jauno mediķu atalgojuma modeli, ko mēs pilotējam Stradiņos, radās jautājums: vai konkrētā medicīnas centra ienākumi jāsadala uz visu slimnīcu vai jāatstāj centra rokās. Jārunā par to, kas ir komanda, slimnīcā ir spēcīgas autoritātes, bet valde runā ar visiem, mēģinot sabalansēt visu intereses. Nav iespējama situācija, kad kāds atnāktu, uzsistu uz galda ar dūri, jo nepieciešams kaut kādu iekārtu nopirkt.

Kāds ir jūsu viedoklis par pašlaik aktuālo mediķu atalgojuma palielinājuma jautājumu?

Politiķiem ir jāpilda likums, jo tas ir ticības jautājums. Neuzticēšanās var radīt smagas sekas. Stradiņa slimnīcā atalgojums bijis prioritāte numur viens - ja valstī tarifā ārsta alga ir noteikta 1485 eiro, tad Stradiņa slimnīcā 1. ceturksnī ārsta vidējā alga ir 3000 eiro. Esam taupījuši uz daudzām citām lietām, lai varētu palielināt atalgojumu. Vēl ir jautājums, kādas izmaiņas nesīs mediķu atalgojuma reforma? Par to tagad diskutējam. Slimnīcas iekšienē arī notiek sarunas par algām, un jāatzīst, ka kolēģu atalgojums ir dažāds.

Vai Covid-19 krīze, jūsuprāt, ļauj paraudzīties uz veselības aprūpes sistēmu citādāk?

Noteikti. Atceraties, kad sākās ārkārtas situācija, bija tāda kā apņemšanās - galvenais, lai veselības aprūpes sistēma tiktu galā. Un tad daudzi jautāja: nu kā tā? Kā veselības sistēma nevar tikt galā ar Covid-19? Kāpēc esam nonākuši līdz tādai situācijai? Tas, ka cilvēki šos jautājumus sāka uzdot, ir ļoti būtiski, jo tas nozīmē veselības nozares problēmu izpratni un mēs varam cerēt, ka tas nozīmēs arī lielāku atbalstu veselības nozarei no sabiedrības un no lēmumu pieņēmējiem. Covid-19 pastiprināja šo uzmanību sāpīgajiem punktiem veselības aprūpē. Cerams, ka mācīsimies.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais