Par skolotāju algām, to apmēriem, par vispārējo un arodizglītību, par programmu “Skola 2030” un vēstures mācīšanu, par mazākumtautību skolām un to, kādēļ ir vērts izvēlēties skolotāja profesiju – intervijas turpinājums ar izglītības un zinātnes ministri, ārsti Andu Čakšu TV ciklā “Nra.lv sarunas”.
Intervijas sākumā runājām, kā panākt, lai ikviens bērns Latvijā varētu saņemt kvalitatīvu izglītību, kāda loma ir ministrijai un kāda pašvaldībām mazo lauku skolu slēgšanā, ko nozīmē būt skolotājam un ko nozīmē strādāt solā, kuru vada prasmīgs skolas direktors (lasiet šeit).
Runājot par skolotāju atalgojumu mēnesī. 2500 eiro - šāds skaitlis tika nosaukts. Tas ir pirms vai pēc nodokļu nomaksas?
Valsts pārvaldē vienmēr runā par summu pirms nodokļu nomaksas.
Tas nozīmē - uz "rokas" tūkstotis ar kaut ko. Kad šis slieksnis sāks strādāt, un vai tiešām to izdosies realizēt?
Šis bija arī mans priekšvēlēšanu stāsts un aicinājums, ka skolotājiem jāsaņem vismaz 2500 eiro mēnesī. Tas izglītības pamatnostādnēs jau ir definēts. Mērķis ir attiecīgajā politiskajā ciklā nonākt līdz šiem 2500 eiro.
Jau šobrīd mēs redzam atalgojuma kāpumu. Viens kāpums bija pagājušā gada 1. septembrī. Šogad no 1. janvāra skolotājiem ir arī pieaugusi atalgojuma stundas likme - 9,54 eiro. Mēs runājam par zemāko, minimālo atalgojumu. Arī finansēšanas modelī ir iestrādāts šis atalgojuma pieaugums. Līdz politiskā cikla beigām mums ir jāsasniedz šis atalgojums.
Ja sasniegsiet šo līmeni, tad jau skolotāju arodbiedrībai vairs nebūs iemesla par jums sūdzēties?
Mūsu mērķis nav izvairīties no arodbiedrības sūdzībām, bet gan panākt, lai mūsu bērniem ir kvalitatīva izglītība. Es ļoti labi apzinos, ka tieši skolotājs ir šis atslēgas jautājums. Labi skolotāji mums ir jānovērtē. Mums sistēmā jāiekļauj tie talantīgie, kuri grib kļūt par skolotājiem. Bet ir grūti aicināt tikai uz misiju. Ir jābūt skaidrībai, ka par to tiek arī adekvāti samaksāts.
Mums jaunieši vidējo izglītību iegūst 19-20 gadu vecumā, kad varētu jau sākt strādāt. Jautājums ir par vidējo un vidējo profesionālo izglītību. Kādreiz bija populāri, ka jaunieši pēc pamatskolas beigšanas devās iegūt tieši vidējo profesionālo izglītību. Vai šis virziens nebūtu atbalstāms un veicināms, jo izskatās, ka daļai jauniešu mācības vidusskolā sagādā īstas mocības?
Ja vidusskolā jaunietis mācās pirms plānotajām mācībām augstskolā, tad tās nevar būt mocības. Tas, kā es to redzu un arī skatoties uz Igaunijas piemēru, mēs skaidri pasakām, ka jaunietim līdz 18 gadiem ir jāmācās. Jautājums ir, ko viņš mācās un kurp vedīs viņa tālākā dzīves gaita.
Ja mēs skatāmies uz 9. klases beidzēju, ir būtiski, lai ar skolotāju, ģimenes un karjeras konsultantu atbalstu tiek izdarīta pareizā izvēle tālāk virzīties uz vidējo izglītību un augstskolu vai uz profesionālo izaugsmi un pēc 9. klases doties uz tehnikumu. Šobrīd mēs strādājam arī pie arodskolu programmām. Ne visi šobrīd var aiziet mācīties uz tehnikumiem. Vidējās izglītības apjoms tehnikumā un vidusskolā ir salīdzināms, tātad līdzvērtīgs. Šobrīd jauniešiem, lai viņi iestātos tehnikumā, jābūt ļoti labiem mācību rezultātiem. Ir konkurss.
Pagājušā gada centralizētajos eksāmenos 9. klasēm bija ļoti liels izkritušo, eksāmenu nenokārtojušo bērnu skaits. Mēs veidojam programmu, kas būtu pārejas gads un ļautu šiem bērniem izvēlēties profesiju, un tad pēc 9. klases jau viņi varētu virzīties kādā arodā un iegūt kvalifikāciju profesijā.
Nelaime ir tāda, ka vecuma posmā no 15 līdz 29 gadiem mums ir jaunieši, kuri ne strādā, ne mācās. Tādu ir vairāk nekā 11%. Tādēļ ir svarīgi, ka mēs jauniešiem dodam iespēju mācīties un pēc 9. klases apgūt profesiju vai pēc vidusskolas doties uz augstskolu. Ļoti svarīgi ir nevis spiest jaunieti mocīties vidusskolā, bet vedināt saprast, kāds ir viņa dzīves mērķis - tālāk studēt augstskolā un tālāk virzīties zinātnē vai arī iegūt kādu augsti kvalificētu profesiju, vai jau uzreiz iegūt kvalifikāciju un doties uz tehnikumu vai iegūt arodizglītību.
Arodskola un tehnikums neizslēdz iespējas tālāk turpināt izglītību augstskolā. Gluži otrādi, Rīgas Tehniskā universitāte labprāt uzņem tieši tehnikumu absolventus, jo viņu sagatavotības līmenis ir daudz augstāks.
Par tehnikumiem runājot, absolūti noteikti vidējās izglītības programma ir līdzvērtīga. Ja runājam par arodizglītību, tad šobrīd plāns ir tur samazināt vidējās izglītības apjomu, jo šo bērnu domāšana vairāk ir motivēta rīcībās, kas ir cits domāšanas veids. Tas ir ne labāks, ne sliktāks, bet viņiem ir labāk doties šajā profesionālajā virzienā.
Ir jaunieši, kuriem nedaudz vēlāk rodas izpratne, ka viņiem ir nepieciešama augstākā izglītība. Tad viņi var apgūt pilnu vidējās izglītības posmu un tad doties uz augstskolu. Visiem šiem izglītības posmiem ir jābūt savienotiem, lai no jebkuras vietas ir iespēja virzīties tālāk izglītības jomā. Mūsu uzdevums ir izveidot šo ceļa karti.
Projekts "Skola 2030," ja runājam par to, tad, piemēram, vēstures mācīšanā tiek savienoti vairāki mācību priekšmeti. Kāds ir šī projekta mugurkauls?
Ja mēs šobrīd raugāmies uz projektu "Skola 2030", tad mēs runājam par caurviju prasmju apgūšanu. Veids, kā tiek apgūtas zināšanas, ir mazliet citādāks. Kā es esmu bieži minējusi, ieviešana nebija tas pats labākais formāts, kā tas varēja tikt realizēts. Kāpēc? Tāpēc, ka netika nodrošināts pietiekams metodiskais atbalsts skolotājiem. Tas šobrīd tiek labots.
Fizika ir kā labs piemērs. Tūlīt jau būs atklāšana jaunajiem bioloģijas metodiskajiem materiāliem. Tiek strādāts pie ķīmijas, latviešu valodas un nu jau arī pie matemātikas. Vēsture ir vēl viens ļoti būtisks jautājums. Gadu noritēja diskusija, vai vēsturei un sociālajām zinībām ir jābūt kopā vai atsevišķi. Vēstures un sociālo zinību skolotāji kopīgi vienojās, ka tomēr atsevišķi, tādēļ jau no nākamā mācību gada, 1. septembra, vēsture un sociālās zinības tiks mācītas atsevišķi. Šobrīd tiek strādāts pie programmas. Jauniešiem ir jādod zināšanas par Latvijas valsts vēsturi, jāaudzina patriotisms. Ir svarīgi, ka mēs mācām mūsu vēsturi, tam ir pienācīgs stundu skaits un tas nav sajaukts tādā kā blenderī ar citiem priekšmetiem.
Man ir svarīgi, lai pirms lēmumu pieņemšanas atzinumus sagatavo eksperti. Viņi atnāca, mēs izrunājām. Notika atkārtotas sarunas vairākos raundos, un nonācām līdz lēmumam. Tagad eksperti strādā pie programmas un veido metodiskos materiālus.
Līdzīgi būs arī matemātikā. Ir divas plūsmas, dažādi viedokļi, kā pareizāk mācīt matemātiku, kādā secībā nonākt līdz rezultātam. Eksperti sniegs atzinumu, vai mums ir jāpārtaisa programma vai jādara kas cits un kā nonākt līdz tam, ka mēs iegūstam labi apmācītus bērnus matemātikā.
Par mazākumtautību skolām un pāreju uz mācībām latviešu valodā. Jūs situāciju uzraudzījāt? Vai tur skolotājiem nav nepieciešama papildu palīdzība, finansējums?
Absolūti. Mēs varbūt sabiedrībā par maz runājam par šo pāreju, kas sākās jau pagājušā gada 1. septembrī. Un šis ir ļoti liels projekts, ar lielu valstisku nozīmīgumu. Jārēķinās, ka tie ir 24% bērnu, kam mainījās situācija un mācības bija jāsāk ne savā dzimtajā valodā. Kāpēc tas bija ļoti svarīgi? Mēs skatāmies no valsts drošības aspekta. Vēsturiski tas ir novēlots lēmums, bet, iespējams, tagad visvieglāk pielemjamais. Jāatzīst, mēs ieraudzījām vairākas lietas, kas mums nepatika. Daļai skolotāju, kuri strādā skolās, nav latviešu valodas zināšanu C1 līmenī. Te arī ir pašvaldību atbildība apzināt, kas strādā skolās.
Ja runājam par pašu procesu, tad mans uzstādījums bija: mēs nevis kādu sodām, bet sniedzam maksimālu atbalstu. Lai mācību darbs varētu noritēt efektīvi, ir iedots finansiālais atbalsts gan pagarinātajām stundām, gan skolotāju palīgiem klasēs.
Pirmajām klasēm nevajadzētu būt problēmām, jo lēmums par pāriešanu uz latviešu valodu pirmsskolā tika pieņemts jau agrāk. Diemžēl klasēs ienāca bērni, kas ļoti vāji zina latviski. Tas viņiem bija liels izaicinājums. Bija jārēķinās ar ģimenēm, kur mājās runā citā valodā. Viņiem ir grūtības palīdzēt bērniem mācībās un atbalstīt.
Tāpēc bija un turpina būt valsts apmaksātās pagarinātās dienas grupas, nometnes skolas brīvlaikos. Izskan aicinājumi skolām veidot tādu skolas vidi, kurā tiek iesaistīti arī vecāki.
Ir programma, kā palīdzēt mazākumtautību skolu skolotājiem, ir mentoru programma. Mazākumtautību padome lēma par vairākiem veidiem, kā skolotāji var palīdzēt cits citam, piemēram, latviešu valodas skolotājs katru nedēļu skolā organizē sarunu raundus, palīdzot skolotājiem apgūt ne tikai sarunu valodu. Svarīga ir šī mācību valoda, kā līdz bērniem aiznest zināšanas. Pat sienas skolās "runā" latviešu valodā - skolas pārformēja to, kā tās sienas izskatās. Ir ļoti liels darbs izdarīts.
Mēs ļoti nofokusējāmies uz šo 1. septembri. Nākamais mācību gads būs tieši tikpat izaicinošs, jo ir skolotāji, kuriem būs jāņem atkal nākamā pirmā klase, un pāreja uz otro klasi arī būs izaicinājums.
Vairākas skolas šobrīd strādā ar sestajām klasēm, kas nākamajā mācību gadā būs septītie, lai palīdzētu viņiem iejusties šajā valodas vidē. Aicinu sabiedrību saprast, ka šoreiz tas ir ne tik daudz mazākumtautību cilvēku stāsts, cik pašu latviešu stāsts - aicinu neatgrūst mazākumtautības. Daudzi bērni ir aizgājuši uz bijušajām latviešu skolām, un skolotājam spēt strādāt šādā daudzveidīgā lingvistiskā vidē ir izaicinājums.
Ja latviešu skolā ienāk vairāki bērni no bijušajām mazākumtautību skolām, ir jāspēj izlīdzināt, kā klasē strādāt, lai visi bērni var uztvert zināšanas. Mēs dodam atbalstu visām skolām, ne tikai tām, kas bija mazākumtautību, bet arī tām, kas bija latviešu skolas, lai visur bērni justos vienādi labi.
Ko jūs teiktu tiem jauniešiem, kuri prāto, bet vēl līdz galam nav izlēmuši, vai nodoties pedagoga darbam nākotnē pēc augstskolas beigšanas? Kas būtu tie trīs momenti, kuru dēļ būtu jēga izšķirties un iet strādāt uz skolām par skolotāju?
Būt par skolotāju ir ļoti skaisti, bet arī ļoti izaicinoši. Ja raugāmies uz jauno skolotāju sagatavošanu, es ieteiktu vispirms izraudzīties un saprast tēmu, kas interesē. Ja tā nav pirmsskola, vairāk saprast, kas jūs pašus interesē - bioloģija, matemātika, humanitārās zinātnes. Svarīgi ir apgūt zināšanu apjomu kādā no šīm tēmām. Mēs arī ar Latvijas Universitāti runājam par to, ka šis pedagoga ceļš varētu būt, vispirms apgūstot pamatzinātni, iegūt bakalaura grādu kādā no zinātnēm un tad klāt apgūt pedagoģiju.
Kāpēc ir labi būt skolotājam? Skolotāji ilgāk ir jauni, jo nepārtraukti atrodas starp jauniešiem. Otrs, mums strādājot pie atalgojuma modeļa, tas kļūst konkurētspējīgs. Trešais, es gribu cerēt, ka tā ir sabiedrībā ļoti novērtēta profesija. Tā ir iespēja visu dzīvi kaut ko mācīties. Jāatceras, ka tajās valstīs, kur skolotāji ir konkurētspējīgi, bizness vienmēr cenšas "izvilkt" skolotājus ārā no skolām uz citām jomām. Man tas ir viens no kritērijiem. Kad ieraudzīšu, ka bizness sāk skolotājus "vilkt" ārā no skolām, tad sapratīšu, ka darbs ir labi padarīts.
Sarunā jūs pieminējāt ekspertus, ka paļaujaties uz viņiem. Cik naudas jūsu vadīšanas laikā ministrija ir iztērējusi ekspertiem?
Man nav tādas speciālās ekspertu summas. Padomes, kuras es aicinu uz lēmumu pieņemšanām, tās visas darbojas brīvprātīgā kārtā. Starptautiskie pētījumi, tādi kā PISA, tie ir regulāri iepirkumi, kuros mēs piedalāmies kā valsts. Ja mēs runājam par centralizēto eksāmenu izvērtējumu, tas tiek nodots Latvijas Universitātes pētījumu centram. Es summas nevarēšu nosaukt, bet, ja ir interese, varam iedot. Tie ir tūkstoši, miljoni noteikti nav.
Nākotnē acīmredzami nāksies slēgt pa skoliņai vēl un vēl. Bet viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt, piemēram, ka IZM pārceļam uz citu reģiona pilsētu. Kopā ar ministriju brauks apkalpojošais personāls, ierēdņi. Viņiem būs bērni, kas nodrošinās skolas ar audzēkņiem, arī bērnudārzus. Kā jūs raugāties uz to, ka valsts pārvalde pati var pārcelties uz reģioniem tā vietā, lai slēgtu tur skolas?
Šīs pārmaiņas nav saistītas tikai ar IZM. Tas lielā mērā ir visas valdības stāsts par to, kādā veidā attīstās Latvija, kā attīstītās Latvijas reģioni. Skolu stāsts šobrīd ir ļoti emocionāls, bet būtībā tas ir stāsts par to, kā mēs virzāmies uz priekšu ekonomiski, vai reģionos ir attīstīta ekonomika, vai tur ir darba vietas, vai tur ir cilvēki.
Līdz ar to IZM gatavo resursu, lai mums būtu labi cilvēki, lai cilvēki spētu ieviest inovācijas un strādāt dažādās sfērās. Primārais jautājums tomēr ir, vai mums pietiek uzņēmības veidot uzņēmumus, pietiek kapitāla, ko investēt reģionos, lai tur būtu cilvēki.
Par decentralizāciju noteikti ir jārunā kopējā valdības līmenī. Tur ir bijuši dažādi apsvērumi no tā viedokļa, ka valdībai tāpat ir jātiekas, un tad jūs jautāsiet, vai izmaksas, kad ministrs brauc uz darbu citā vietā, ir pamatotas vai nav. Par to varētu diskutēt. Es piekrītu, ka ir jābūt ļoti skaidrai programmai, kā attīstīsies reģioni, kas ir tas, kas varētu būt finansējums, lai būtu darba vietas.
Vienu gan es varētu teikt - jaunās ģimenes pārvietojas uz tām pašvaldībām, kur ir laba skola. Cilvēki, kas domā par savu bērnu nākotni, saprot, ka tas, ko mēs varam iedot saviem bērniem, ir izglītība. Pašvaldības, kurās ļoti strauji pieaug cilvēku skaits, virzās uz šo labo skolu. Es pati tam esmu piemērs, kad no vienas pašvaldības pārbraucu uz citu, jo bērnam vajadzēja labu izglītības iestādi. Vecāki jau sen ir par to nobalsojuši.
Ja runājam par kādas skolas slēgšanu, tad pašvaldības paskatās savos datos un redz, piemēram, ka no viņu pašvaldības 60% bērnu pēc 9. klases beigšanas aizbrauc vidējo izglītību meklēt kaut kur citur, lai gan viņiem pašiem ir pieejama šī vidējā izglītība.
Man kā pašvaldības vadītājam rastos jautājums, kur problēma? Ir Izglītības pārvalde, kam es jautātu, kāpēc bērni brauc prom un te pie mums nepaliek. Jautātu, kāpēc ģimenes izvēlas skolu kur citur? Kas mūsu skolā ir jādara, lai viņi te paliktu? Varbūt kāds nemāk kaut ko labi iemācīt, jo skolas uzdevums ir nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Te ir ļoti daudz jautājumu, kuri, balstoties datos, ir jāuzdod. Tas jau ir stāsts par to, vai skola ir laba vai slikta. Tā nedrīkst būt loterija - es aizvedīšu bērnu uz skolu, un tad redzēsim, ir laba vai nav.
