Savu 75 jubileju sagaidījušais dzelzs priekškars starp Eiropu un Krieviju ir pārvietots uz austrumiem un nostiprināts tā, lai spētu izturēt kājnieku un mazas jaudas artilērijas šāviņu triecienus uz frontes līnijas starp Krieviju un Ukrainu.
Šajās dienās aprit 75 gadi, kopš vārdi “dzelzs priekškars” (oriģinālajā - angļu valodā “Iron Curtain”) kļuva par pasaulē pazīstamu jēdzienu pēc Vinstona Čērčila (Churchill, senākos latviskojumos parasti Čerčils; 1874-1965) 1946. gada 5. marta runas ASV pilsētā Fultonā. Tieši 13. martā avīze “Cīņa” publicēja šīs runas atstāstījumu, ko bija sagatavojusi Padomju Savienības ziņu aģentūra TASS. Publikācijas lielāko daļu aizņem citāti no V. Čērčila runas, kurā teiktais par dzelzs priekškaru latviskots šādi: “No Štetīnas (kopš jaunākiem padomju laikiem labāk zināmā Rīgas sadraudzības pilsēta Ščecina - Neatkarīgā) pie Baltijas jūras līdz Triestei pie Adrijas jūras dzelzs priekškars nolaists kontinentā.”
Pirms tam dzelzs priekškars latviešu valodā apzīmēja teātra aprīkojumu, kas ugunsgrēka gadījumā nodalītu skatuvi no skatītāju zāles. Otrā pasaules kara beigās šiem vārdiem tika piešķirta pārnestā nozīme. Vispirms nacistu propaganda sarūpēja 1944. gada jūlijā avīzēs “Cēsu Vēstis” un “Kurzemes Vārds” publicētus apgalvojumus par vācu raķešu “F-1” nodarītajiem postījumiem Anglijā, kurus angļi slēpjot aiz “dzelzs priekškara” (pēdiņās). Pēc tam sekoja V. Čērčila uznāciens arī latviešu publikai. Jau 1945. gada - ne 1946. gada! - 25. augustā “Bavārijas Latviešu Vēstnesis” atreferēja V. Čērčila runu 17. augustā parlamentā, kur viņš teicis, ka “starp Viduseiropu un ārējo pasauli pasauli ir nolaists liels dzelzs priekškars, aiz kura komunistu spēki valda ar terora metodēm”. Viens un tas pats cilvēks lietoja vienus un tos pašu vārdus ar apmēram astoņu mēnešu nobīdi un izsauca pilnīgi atšķirīgus efektus.
13. marts nav pirmais V. Čērčila Fultonas runas atstāstījums latviešiem. Visžiglāk to izdarīja Vācijas pilsētā Ķīlē, kuru no Latvijas šķīra daudz mazāk kilometru, nekā no Fultonas, bet kura, toties, atradās vienā dzelzs priekškara pusē ar Fultonu. Arī Ķīlē bija izvietota latviešu bēgļu nometne ar savu laikrakstu “Nākotnes Ceļš”, kas jau 9. martā citēja V. Čērčilu ar tādiem vārdiem, ka “no Stetinas līdz Triestai šķērsām kontinentam ir nolaists dzelzis priekškars”; turklāt “Nākotnes ceļš” bija sarūpējis arī Eiropas karti ar līniju, kas uzrādīja šā priekškaru atrašanās vietu.
V. Čērčila runas nozīmi akcentē arī tas, ka “Cīņa” formāli gandrīz vienu un to pašu nodrukāja divos numuros pēc kārtas - 12. martā Padomju Savienības Komunistiskās partijas galvenās avīzes “Pravda” atstāstījumā zem virsraksta “Čerčils žvadzina ieročus” un 13. martā ar tipisku ziņu virsrakstu “Čerčila runa Fultonā”. Abos gadījumos lietots vienāds vārdu salikums “dzelzs priekškars”, bet runas interpretācijās bija atšķirības.
V. Čērčila runa tik tiešām var radīt dažādus iespaidus. Runātājs bija licis lietā lielu māku, lai katrs tajā varētu sadzirdēt to, ko grib dzirdēt, bet darītu to, ko grib V. Čērčils.
Nevar viennozīmīgi saprast, vai V. Čērčilam priekškars viņam vairāk patīk, vai nepatīk. Viņam nepatīk, ka priekškara dēļ “ēna kritusi pār tiem laukiem, kurus vēl nesen apspīdēja sabiedroto uzvara”, taču tas neliedza viņam turpat pasacīt, cik “es dziļi apbrīnoju un cienu varonīgo krievu tautu un savu biedru kara laikā - Maršalu Staļinu” (latviski tā, ar lielo M).
Pārejot no jūtām pie rīcības, V. Čerčils galvoja, ka Anglijas un ASV
“bez šaubām arī izturas ar simpātiju un labvēlību pret visām Krievijas tautām un ir apņēmības pilnas, neraugoties uz daudzām domstarpībām un neveiksmēm, nodibināt pastāvīgu draudzību. Mēs saprotam, ka krieviem savās rietumu robežās jājūtas drošiem pret jebkuru vācu agresijas atjaunošanos. Mēs apsveicam to, ka Krievija ieņēmusi pienācīgu vietu pasaules vadošo nāciju starpā.”
Šādu vārdu dēļ bija vērts dzelzs priekškara pretējā pusē pacensties ar V. Čerčila runas atstāstījumu, ko sagatavoja TASS, latviskoja “Cīņa” un no tās pārdrukāja vairāku Latvijas pilsētu un apriņķu avīzes. Tādējādi latviešiem viņu vietu starp citām Krievijas tautām ierādīja nebūt ne vietējie komunisti, bet Latvijā kopš valsts dibināšanas laika zināms, gan padomju, gan vācu kara propagandas aktualizēts pasaules mēroga politiķis. Tikpat liela nozīme šeit bija V. Čērčila teiktajam, ka “krieviem savās rietumu robežās jājūtas drošiem”. Tātad - arī Latvijā jājūtas drošiem. Tas nozīmē, ka nebūs šeit nekādas ārzemju intervences, par ko sapņoja daudzi Latvijas iedzīvotāji. Pamanāms skaits no viņiem tobrīd bija sabēguši mežos un padomju varas aparāts mēģināja viņus no mežiem izdabūt laukā ne tikai ar mežu aplenkšanu un pārmeklēšanu, bet arī ar solījumiem un skaidrojumiem, kāpēc dzīvot legāli ir labāk nekā slēpties. V. Čērčila vārdi derēja par argumentiem, ka padomju vara Latvijā ir starptautiski atzīta un nekāds uzbrukums tai nedraud.
Ar pietiekami lielu gribasspēku V. Čērčila runas atstāstījumu Latvijā varēja saprast arī pretēji. Jēkabpils avīze “Brīvā Daugava” (vēlāk ilgu laiku “Padomju Daugava”) 1946. gada 27. augustā drukāja publisku denunciāciju par pareģi Martu, par kuru “varētu pasmieties”, ja viņa “nebūtu jau aizgājusi līdz Čerčila runas Fultonā kaitnieciskai tulkošanai. Miķianes prātošanu kāri uztver tai radniecīgi elementi un izpušķotu laiž tālāk, mulsinot lētticīgus un nenosvērtus cilvēkus”.
“Nākotnes Ceļš” citē V. Čērčilu citiem vārdiem, taču parāda, ka viltojumus viņa teiktajā padomju propagandisti nebija ieviesuši.
Dzelzs priekškaram V. Čērčila piedēvē teātra dekorāciju īpašības.
Pirmkārt, tas piesedza paņēmienus, ar kādiem Padomju Savienības pārņemtajās teritorijās arī ārpus Padomju Savienības “valsts kontroli pār vienkāršiem ļaudīm realizē ar dažāda veidā visu aptverošu policijas valdību palīdzību tāda mērā, kas ir nomācoša un pretrunā visiem demokrātijas principiem.
Valsts varu neierobežoti realizē vai nu diktators, vai šauras oligarhijas, kas darbojas ar privileģētās partijas un politiskās policijas palīdzību.” Ar partijām domātas tieši “komunistiskās partijas, kas bija ļoti nenozīmīgas visās šajās Eiropas austrumu valstīs”, bet PSRS okupācijas karaspēka klātbūtnes dēļ “guvušas ievērojamu spēku, kas liela mērā pārsniedz to skaitlisko sastāvu, un visur cenšas nodibināt totalitāro kontroli.”
Otrkārt, šis piesegs veidots tā, lai izskatītos pēc dzelzs, bet būtu viegls, t.i., viegli pārvietojams pat milzīgos attālumos kaut pa visu zemeslodi: “Tomēr ievērojamā daudzumā valstu, kas atrodas tālu no krievu robežām un izkaisītas pa visu pasauli, radītas komunistiskās piektās kolonas, kas darbojas pilnā vienprātībā un absolūtā paklausībā to norādījumu priekšā, ko tās dabu no komunistiskā centra,” klāstīja V. Čērčils. Viņaprāt, Padomju Savienība “vēlas... sava spēka un savu doktrīnu bezgalīgo izplatīšanos”.
Tādā gadījumā izrādās, ka nevis Padomju Savienība jeb Staļins, bet pats V. Čērčils vēlējies, lai Eiropa paliktu sadalīta pa tādām robežām, kādas ar viņa līdzdalību tika novilktas Anglijas, ASV un Krievijas (oficiāli PSRS) vadītāju sanāksmēs. “Mūsu pienākums šai laikā, kad grūtību tik ļoti daudz, nav varmācīga iejaukšanās to valstu iekšējās lietās, kuras mēs nepakļāvām sev kara laikā,” apliecināja V. Čērčils. Vēl citiem vārdiem varētu teikt tā, ka V. Čērčils ir vēlējies dzelzs priekškaru iebetonēt un ka viņam tas arī izdevās uz ilgu laiku.
Atšķirība starp “Pravdas” un TASS interpretācijām par vienu un to pašu V. Čērčila runu tāda, ka “Pravda” paredzēja V. Čērčila nodomu izgāšanos tieši tāpat, kā viņa partija (viņa dēļ?) bija 1945. gada jūlijā izgāzusies parlamenta vēlēšanās, kas viņam atņēma premjera posteni. TASS šos nodomus interpretēja kā tajā brīdī pastāvošo robežu un spēka samēra saglabāšanu apmēram tādā veidā, kāds tiešām pastāvēja vēl vairāk nekā 40 gadus jeb divu cilvēku paaudžu veidošanās ilgumā. “Pravda” pierakstīja V. Čērčilam plānu “dibināt Anglijas-Amerikas apvienību, kas nodrošinātu Anglijas-Amerikas kundzību visā pasaulē, likvidēt triju lielvalstu koalīciju un līdz ar to Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO), padarīt spēka politiku par valdošo faktoru pasaules attīstībā”.
Īstenībā V. Čērčils, varbūt arī uz labu laimi piedāvājot visu ko, lai vismaz kaut kas no tā īstenotos, ir ieteicis arī to, kas tik tiešām īstenojās.
Pirmkārt, noteikti ne likvidēt ANO, bet, tieši otrādi, tās rīcībā “nodot zināmu skaitu aviācijas eskadriļu”, lai to nepiemeklētu pilnīgi nevarīgās, līdz ar Otro pasaules karu izjukušās Tautu savienības liktenis. Jā, kaut kādi karaspēka formējumi ar ANO simboliem tik tiešām ir redzami TV reportāžās no vietām, kur izcēlušies bruņoti konflikti starp valstīm, tautām vai reliģiskajām konfesijām.
Otrkārt, balstīt pasaules kara novēršanu uz “tā, ko es nosaucu par angļu valodā runājošo tautu brālīgo asociāciju”. Jā, tas ir noticis, iekļaujot angliski runājošo tautu asociācijā arī latviešu tautu, kas šobrīd ļoti uzskatāmi atsakās no latviešu valodas par labu angļu valodai. Šī atteikšanās tika noformēta 2004. gadā līdz ar Latvijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā, kas angļu valodu par reālo saziņas (darba) valodu bija pieņēmusi vienu paaudzi iepriekš.
Tagad nevienam nav iebildumu uzskatīt V. Čerčila Fultonas runu par aizsākumu NATO veidošanai, taču runa būvēta no ieteikumiem un pieļāvumiem, kas neprasīja, lai precīzi 1949. gada 4. aprīlī līgumu par kopīgu aizsardzību parakstītu valstis, kuras savu kopību pamatoja ar atrašanos pie Atlantijas okeāna. V. Čērčila runu var saprast gan kā centrētu uz attiecībām tikai starp ASV un Angliju, gan kā uzrādošus vairākus šo attiecību paplašinājumu virzienus. Viņš atzīmēja “sevišķas attiecības starp Britānijas nāciju un impērijas sadraudzību, no vienas puses, un Savienotajam Valstīm, no otras”, pieminēja “sevišķas saites starp Savienotajām Valstīm un Kanādu un starp Savienotajām Valstīm un Dienvidamerikas republikām” u.tml.
V. Čērčils taustīja un sataustīja resursus, ko likt pretī dzelzs priekškara virzīšanai uz rietumiem un paguva piedzīvot Vācijas komunistiskās daļas vadītāju 1961. gada augusta lēmumu materializēt V. Čērčila vārdus Berlīnes mūrī cauri Berlīnei un visai Vācijai. Neatkarīgi no tā, ka mūris bija vērsts nevis pret tiem, kuri vēlētos iekļūt Vācijas komunistiskajā daļā, bet pret tiem, kuri gribēja no tās izkļūt, tā bija aizsardzības būve no dzelzsbetona. Šāds materiāls apliecināja, ka komunisma ekspansija vismaz Eiropā ir beigusies. Pēc gandrīz 30 gadu pastāvēšanas mūri demontēja un dzelzs priekškars atguva kustīgumu virzīšanai nevis uz rietumiem, bet uz austrumiem līdz tagadējai Krievijas robežai ar tās priekšposteņiem okupētajos Ukrainas apgabalos, Baltkrievijā un Piedņestrā.
