Tiesu izpildītāji staigā pa plānu ledu

© Arhīvs

Tiesu izpildītājiem tas bijis pārsteigums, ka viņiem 2020. gadā ar saimnieciskās darbība ierobežojumiem izdevies piedzīt naudu caurmērā tikpat veiksmīgi kā 2019. gadā bez saimnieciskās darbības ierobežojumiem.

2020. gads nāca ne vien ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem, bet arī ar paplašinājumiem - ar sejas masku biznesu u.tml., ieskaitot par kovidnoteikumu pārkāpšanu uzlikto naudas naudas sodu iekasēšanu. Ja iekasēšana nonāk līdz tiesu izpildītājiem, naudas sods pieaug par dubultsodu, jo soda naudai par pārkāpumu tiek pierēķināti tiesu izpildītāju izdevumi par naudas soda piedzīšanu. Tādējādi cilvēks tiek sodīts vai par trūcīgumu, vai par aizmāršību vai par spītību. Šīs un varbūt vēl citas īpašības neļauj cilvēkiem samaksāt sodu uzreiz, nenonākot tiesu izpildītāju redzes lokā, kompetencē vai “nagos”.

Tiesu izpildītāji sauc sevi par tiesu izpildītājiem, lai gan tiesu piespriesto mantisko sodu piedziņa aizņem nelielu daļu no to cilvēku darba, kuri ceļ savu pašapziņu un prestižu ar tiesu izpildītāju amata nosaukumu. Piemēram, no 2020. gadā Latvijā sāktajām piedziņas lietām tikai 2 151 gadījumā to pamatā bijuši tiesneša vai tiesas lēmumi lietās par administratīvajiem pārkāpumiem. 55 873 gadījumos iekasēšanas pamatā bijuši “institūciju un amatpersonu lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās likumā noteiktajos gadījumos”, kā formulēts Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes sagatavotajā pārskatā par nozares darbu pagājušajā gadā. Iespējamas dažādas versijas par šo institūciju un amatpersonu vēlēšanos vai nevēlēšanos iekasēt naudu pašām bez tiesu izpildītāju palīdzības. Varbūt tām ērtāk neapgrūtināt sevi ar naudas saņemšanu, bet atdot šo darbu cilvēkiem ar speciālām iemaņām un papildu tiesībām atņemt citiem cilvēkiem naudu un mantu.

Pat ja likumdevējs piešķīris tiesu izpildītājiem lielākas tiesības rīkoties ar iedzīvotāju kontos esošo naudu nekā šo kontu īpašniekiem, viņiem atņemt iespējams tikai to naudu, kas kontos ienākusi. Šai naudas plūsmai vajadzēja apsīkt pagājušās ziemas beigās, kad valdība noteica darbības ierobežojumus daudziem uzņēmumiem un pat tajos gadījumos, kad kompensāciju izmaksu neatteica vispār, kompensācijas maksāja biežāk simboliskā nekā dzīvības uzturēšanai pietiekamā apmērā. kopš tā laika pabalstu lielums un izmaksu biežums ir būtiski palielināti, taču 2020. gadā iecirsto ieņēmumu robu tas nekompensē. Tomēr šāds naudas plūsmas samazinājums nav mazinājis ne Latvijas iedzīvotāju tieksmi izdarīt administratīvus pārkāpumus, ne spēju par tiem samaksāt kopā ar piemaksu par tiesu izpildītāja pakalpojumiem.

Bažas par tiesu izpildītāju caurmēra klientu spēju uzturēt tiesu izpildītājus bija tāpēc, ka lielākā daļa piedziņas lietu ir par mazām summām, kas signalizē, ka tiesu izpildītāji netiek iesaistīti attiecību sakārtošanā starp miljonāriem.

Proti, vairāk nekā 80% lietu prasītās summas ir zem 700 eiro. Jo mazāka soda nauda, jo lielāka attiecībā pret to piemaksa par naudas iekasēšanu. Nebūtu brīnums, ka ļoti maza soda iekasēšana izmaksā dārgāk, nekā pats sods. Tāpēc vēl Māra Kučinska valdība 2018. gada 2. novembrī noteica samazinātas piedziņas takses par mazu summu piedziņu, bet Krišjāņa Kariņa valdība 2020. gada 2. jūnijā iepazinās ar Tieslietu ministrijas pētījumu, vai tiesu izpildītāji ar šādām taksēm vēl spēj funkcionēt, uzturot sevi un savus birojus. Naudas plūsmu izpēte dažos izlases kārtībā izvēlētos tiesu izpildītāju iecirkņos ļāva ministriem secināt, ka viņiem nekas nav jādara. Tiesu izpildītāju ienākumu samazinājums tik un tā ļauj tiem dzīvot uz strādāt, bet eksperimentēt ar tālākiem samazinājumiem gan nebūtu ieteicams. Nedrošību par šādu secinājumu pamatotību izraisīja tas, ka pagājuša gada vidū statistiskajā atskaitēs parādījās pamatā pirmskovidlaika mērījumu rezultāti. Jautājums, vai tiešam tiesu izpildītāji dzīvojuši tik labi, ka tos neskar ne takses samazinājums, ne ekonomiskās aktivitātes samazinājums valstī, ja divi šādi triecieni nāk viens pēc otra.

2021. gada martā vēl šķiet, kā gan tiesu izpildītāju, gan viņu klientu naudas uzkrājumi ir pietiekami lieli, lai šos triecienus amortizētu. “Piedziņas lietās nav ne dramatiska pieauguma, ne krituma,” Neatkarīgajai teica Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka. Viņa atzīst, ka tas ir pārsteidzoši un neatbilstoši tiesu izpildītāju gaidām pirms gada ap šādu laiku, kad cilvēki sāka apjēgt, ārkārtējās situācijas noteikšana valstī kaut kādā veidā un mērā skars katru Latvijas iedzīvotāju. Tagad uztraukums nav mazinājies, jo nav saprotams, cik ilgu laiku šie ierobežojumi vēl saglabāsies, t.i., mainīsies katru mīļu brīdi. Neziņa attiecas arī uz to, uz kā rēķina tiesu izpildītāju klienti ir spējuši apmaksāt viņu prasības un cik ilgi šāda maksātspēja saglabāsies. I. Krukas vārdiem runājot, “situācija ir trausla”, “visi ir ļoti, ļoti saspringti”.

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.

Svarīgākais