Kara apstākļos svarīgas ir elementārās zināšanas par to, ko nozīmē “kombatants”, kas ir regulārās armijas kareivis atšķirībā no “brīvprātīgais leģionārs” un “algotnis”.
Multimediju portālā “www.bbc.com” publicētajā pētījumā analizēts, kā uz katru no karojošo kategorijām attiecas Ženēvas konvencijas un no tām izrietošās tiesības, nonākot gūstā.
Vasaras sākumā prokremliskie militārie grupējumi Donbasā sagūstīja Ukrainas pusē karojušos ārvalstniekus - Lielbritānijas pilsoņus Šonu Pinneru un Eidenu Aslinu, kā arī Marokas pilsoni Sadunu Bragimu. Politiskā pseidoveidojuma, kas sevi dēvē par Doņeckas tautas republiku, tā dēvētā tiesa jūnijā viņiem piesprieda nāvessodu. Spriedums bija pamatots ar apgalvojumu, ka minētās personas ir nevis karavīri, bet gan algotņi, kurus Ženēvas konvencijas neaizsargā, jo sagūstītie neesot uzskatāmi par karagūstekņiem.
BBC pētījumā skaidrots, vai minētās personas ir legāli piedalījušās karā un kādā statusā viņi ir karojuši. Sapratne un zināšanas par karadarbībā iesaistītās personas statusu un šā statusa atbilstību Ženēvas konvencijām var būt īpaši noderīgas arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir devušies vai plāno doties uz Ukrainu palīdzēt cīnīties ar okupantiem.
Krievija pasludinājusi, ka visi gūstā saņemtie ārvalstu pilsoņi tiek uzskatīti par algotņiem un tiks tiesāti saskaņā ar Krievijas krimināllikumu par neatļautu piedalīšanos karadarbībā. To, ka šāda vienkāršota pieeja ir pilnīgā pretrunā ar Ženēvas konvencijām, BBC skaidrojis Kopenhāgenas universitātes Dānijas Nacionālā pētniecības fonda Starptautisko tiesu izcilības centra eksperts Gļebs Bogušs.
Eksperts atgādina, ka algotņi un brīvprātīgie leģionāri nav viens un tas pats. Visi likumīgie karotāji, atbilstoši konvencijām, tiek saukti par “kombatantiem”, kas tulkojumā no franču valodas nozīmē - cīnītājiem.
Krievijas - Ukrainas karā pie “kombatantiem” pieskaitāmas visas tās personas, kuras karo abu pušu bruņotajos spēkos. Atbilstoši četru Ženēvas konvenciju 1977. gada protokoliem, likumīgie karotāji jeb “kombatanti” ir kara laika likumus un paražas ievērojošas personas, kuras karo militārā konfliktā iesaistīto pušu bruņoto spēku sastāvā. Šos bruņotos spēkus vada valsts pakļautībā esošs komandieris. Personas ir attiecīgos formas tērpos un nēsā atšķirības zīmes, kas liecina par personas piederību konkrētai karojošai pusei un atšķir karojošo personu no civiliedzīvotājiem.
Kā pētījumā skaidrojis G. Bogušs, galvenā “kombatantu” privilēģija - viņus nedrīkst sodīt tikai par to, ka viņi piedalījušies militārās operācijās. Gadījumā, ja “kombatants” ir pārkāpis kara laika likumus, paražas vai citas starptautiskās normas, viņš var tikt tiesāts tikai un vienīgi par konkrētiem nodarījumiem, nevis tikai un vienīgi par dalības faktu karadarbībā. Viens no galvenajiem likumiem, kas jāievēro “kombatantam” - viņš nedrīkst uzbrukt vai apšaudīt neaizsargātas pilsētas, ciemus, mājas; viņš nedrīkst laupīt un nodarboties ar marodierismu. “Kombatantam” ir jākaro ar “kombatantu”; pārmērīga vai apzināta ļaunuma nodarīšana civiliedzīvotājiem ir aizliegta.
Savukārt algotņi, pēc eksperta skaidrojuma, atbilstoši Ženēvas konvencijām, bruņotā konfliktā piedalās nelikumīgi. Tādēļ algotni var sodīt tikai par to faktu, ka viņš piedalījies karā. Algotņi parasti nav nedz karojošo valstu pilsoņi, nedz karavīri - tā ir viņu galvenā atšķirība no “kombatantiem”.
Kā BBC skaidro G. Bogušs, “pasaulē attieksme pret algotņiem ir negatīva. Starptautiskās tiesības algotņus definē ļoti šauri ne tādēļ, lai liegtu ārvalstniekiem karot citas valsts armijā, bet tādēļ, lai novērstu tādu svešu personu iesaisti karadarbībā, kuras nepārstāv karojošās puses”.
Pēc eksperta teiktā, reizēm atšķirt “kombatantu” no algotņa ir visai gūti. Ženēvas konvencijās un protokolā ir noteikti precīzi kritēriji, pēc kuriem to var izdarīt.
Piemēram, algotnis var būt ārvalstnieks, kurš karo kādas valsts teritorijā, bet viņš pats šajā valstī nedzīvo, jo ir savervēts speciāli dalībai militārā konfliktā. Savukārt visi trīs iepriekšminētie Donbasā sagūstītie ārvalstu pilsoņi vēl pirms kara dzīvoja Ukrainā un pat dienēja Ukrainas bruņotajos spēkos.
Nākamais parametrs - algotnis karo ārpus regulāro militāro spēku struktūrām. Tas nozīmē, ka Ukrainas pusē karojošie Starptautiskā leģiona vai pulkā “Azov” sastāvā, pretēji Krievijas apgalvojumiem, nav uzskatāmi par algotņiem, jo šīs vienības ir iekļautas Ukrainas bruņoto spēku struktūrās.
Ir vēl kāda būtiska atšķirība starp “kombatantu” un algotni - motivācija karot. Algotnis karo svešās zemēs ar mērķi nopelnīt naudu. Viņš nekaro politisku, ideoloģisku vai reliģiozu motīvu vadīts. Kā liecina prakse, algotņi saņem krietni lielāku samaksu nekā “kombatanti”.
Bet daudzi Ukrainas pusē karojošie brīvprātīgie, piemēram, baltkrievi, karo par velti. Arī brīvprātīgie no Sīrijas, kuri devušies karot Krievijas pusē, kā norāda BBC, “to dara burtiski par maizes kumosu”. Publiski vervētāji interneta mājaslapās Sīrijā brīvprātīgajiem solījuši maksāt 1550 eiro mēnesī “kas ir vismaz pusi mazāk, nekā Krievija maksā saviem kontraktniekiem”.
Ukrainas pusē karojošā Starptautiskā leģiona jurists Damjēns Margū BBC apliecinājis, ka leģionāri saņemot tādu pašu atalgojumu kā Ukrainas bruņoto spēku karavīri.
Pētījumā atzīmēts, ka visgrūtāk ir noteikt to Krievijas pusē karojošo statusu, kuri karā nosūtīti no Krievijas privātajām militārajām kompānijām, kā arī no dažādiem Krievijas nacionālistu grupējumiem.
Kā skaidro G. Bogušs, viņi, būdami Krievijas pilsoņi, karo Krievijas pusē un tādējādi vismaz juridiski nav uzskatāmi par algotņiem, taču uz viņiem nav attiecināmas tās privilēģijas, kuras, nonākot gūstā, bauda “kombatanti”. Problēma - nav iespējas iegūt apliecinājumu, ka privāto militāro kompāniju personas piedalās karadarbībā atbilstoši Krievijas likumiem, kā arī apliecinājumu tam, ka šīs personas darbojas Krievijas Bruņoto spēku sastāvā. Eksperts skaidro, ka privāto militāro kompāniju kareivju jautājums starptautiskajās tiesībās joprojām ir neizstrādāts - “tā ir sava veida pelēkā zona”. Pēc G. Boguša secinātā, pašreizējās starptautisko tiesību normas nedod skaidru atbildi uz to, ir vai nav likumīga šādu privāto militāro kompāniju kareivju iesaiste karadarbībā. Tomēr, kā atzīst eksperts, uz gūstā saņemto privāto militāro kompāniju karavīru ir jāattiecina tās pašas starptautiskās normas, kas paredz cieņpilnu attieksmi pret gūstekni - liedz viņa spīdzināšanu, fizisku ietekmēšanu, draudus un pazemošanu. Turklāt pret gūstekni jāpiemēro “labvēlīgas attieksmes režīms” līdz brīdim, kamēr tiesa ar galīgo spriedumu nav atzinusi viņa vainu kara noziegumu izdarīšanā - gadījumos, ja šādām apsūdzībām ir pamats.
G. Bogušs atgādina, ka tajā pašā laikā tiesa var arī konstatēt, ka karagūsteknim nav piemērojams karagūstekņa statuss, ja viņš karadarbības laikā nav nēsājis uniformu ar atšķirības zīmēm un ir uzdevis sevi par civiliedzīvotāju vai ir bijis vienkārši algotnis.
Publikācijas par to, kādas tiesības kara apstākļos, atbilstoši Ženēvas konvencijām, bauda “kombatanti”, pieejamas arī latviešu valodā, piemēram, internetā atrodamajā Latvijas Universitātes maģistra Ivara Stankeviča publikācijā “”Kombatantu” statuss starptautiskajās tiesībās”, kā arī starptautiskajos tiesību aktos, piemēram, vietnē “www.likumi.lv”.
Lūgts komentēt BBC pētījumu, bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube norādīja, ka Ženēvas konvenciju pareiza interpretācija šobrīd tiešām ir ļoti svarīga, jo Krievija tās mēģina tulkot sev par labu.
Piemēram, Krievijas pusē karojošās privātās militārās kompānijas “Vagner” algotņu iesaistīšanās karadarbībā Krievijā tiek traktēta kā pieņemama, respektīvi, “vagnerieši” tiek pielīdzināti “kombatantiem”. Turpretī visi ārvalstnieki, kuri karo Ukrainas pusē, Krievijā tiek definēti par algotņiem, kas “nebauda” karagūstekņu statusu. Nāvessodi sagūstītajiem ārvalstu pilsoņiem nepārprotami piespriesti tāpēc, lai mazinātu vēlmi cīnīties Ukrainas pusē.
“Pēdējo piecu mēnešu laikā ir daudz runāts par karadarbības konkrētu virzību Ukrainas - Krievijas karā, turpretī tiesisko aspektu analīze līdz šim bija izpalikusi. Uz akadēmiskām atziņām balstītais pētījums apliecina, ka Krievija šajā karā mēģina visu interpretēt sev par labu, tostarp starptautiskās konvencijas,” teica R. Graube.
“Apgalvot, ka Ukrainas pusē citu valstu pilsoņi karo tikai algas dēļ un tāpēc tie ir “ne - kombatanti” un uz tiem nevar attiecināt Ženēvas konvencijās paredzēto karagūstekņu aizsardzību, ir nepamatoti un pat noziedzīgi no Krievijas puses. Manuprāt, vairākās Rietumeiropas valstīs pat bezdarbnieka pabalsti ir lielāki nekā ukraiņu karavīru algas,” teica ģenerālleitnants.
Pētījumā arī precīzi izskaidrots, kas ir starptautiskajā terminoloģijā dēvētais “kombatants”, ko latviski droši vien varētu tulkot kā “karavīrs”.
“Persona, kura ir formas tērpā un neslēpj savu identitāti, ko tostarp apliecina karavīra atšķirības zīmes - viņš skaidri parāda, ka ir karavīrs. Turpretī civilās drēbēs pārģērbušos un pretinieka teritorijā iesūtītu kaujinieku nevar uzskatīt par “kombatantu”, jo viņš civilo apģērbu izmanto kā aizsegu. Viņš ar to maskējas. Viņš ar ieroci atrodas starp civiliem iedzīvotājiem, radot tiem apdraudējumu, līdz ar to viņš ir traktējams kā diversants, un uz viņu nevar attiecināt karagūstekņa statusu. Uz šādu personu ir attiecināms konkrētas valsts krimināllikums, kas ir jāatceras arī daudzajām Ukrainā iesūtītajām Krievijas diversantu grupām,” skaidroja ģenerālleitnants R. Graube.
