Starp neskaitāmi daudzajiem labuma guvējiem no Covid-19 visā pasaulē noteikti jānorāda arī uz Latvijas sociālā budžeta saimniekiem, jo uz slimības rēķina norakstītas pārsvarā pensijas vecumā bijušu cilvēku nāves.
Vispirms jāuzsver, ka Latvija nebūt neizceļas kā briesmīgākā vieta, kur reālā slimība vai tās apkarošanas pasākumi plosījušies stiprāk nekā citur. Visdabiskāk ir salīdzināt Latviju ar abām pārējām Baltijas valstīm. Līdzīgi var teikt arī par Krieviju, ar kuru Latvijai gara sauszemes robeža un kopīgas iezīmes, ko diktējusi vēsture. Salīdzināšanu pārskatāmi balstīt uz mirstības datiem no 2019. gada, kad nekāda kovida vēl nebija, līdz 2022. gadam, kad kovids jau pazuda starp daudzām citām nelaimēm un problēmām. 2022. gada mirstības datus dažādu valstu statistiķi publicējuši pavisam nesen un pagaidām vēl ar atrunām, ka tie tiks precizēti. Tomēr līdz šim nav bijis tā, ka precizēšana apmet demogrāfiskos rādītājus ar kājām gaisā.
Četru salīdzināšanai izvēlēto valstu kompaktais novietojums un citas kopīgas iezīmes nenozīmē aptuveni vienādu gada laikā nomirušo skaitu. Baltijas mērogā taču ir liela skaitliska atšķirība starp pagājušajā gadā nomirušajiem 40 325 cilvēkiem Lietuvā, 20 346 - Latvijā un 17 245 - Igaunijā. Kopīgais šīm valstīm ir praktiski divkārtīgs mirstības pārsvars pār dzimstību. Izmiršana kopā ar emigrāciju grūž Lietuvā atlikušo iedzīvotāju kopskaitu uz diviem miljoniem, bet Latvijā un Igaunijā - uz miljonu.
Savukārt pret Krievijas plašumu visa Baltija kopā būtu viens neliels apgabals teritoriāli un kaut cik pamanāms lielums pēc iedzīvotāju un tādējādi arī mirušo un dzimušo skaita. Pagājušajā gadā Krievijas Federācijā uzskaitīti 1 905 778 mirušie. Tas ir 22 reizes vairāk nekā Baltijas valstīs kopā.
Covid-19 ietekmes salīdzinājumu uz mirstību neatkarīgi no valstu lieluma iespējams izskaitļot un ilustrēt, pieņemot par 100% katrā valsī mirušo skaitu pirmskovida gadā. Tādējādi 100% ir bijuši
Attiecībā pret šādu izejas punktu mirušo skaits kovidgados pieaudzis visur, bet ne identiski pēc pieauguma tempa un profila:
Krievija no Baltijas atšķiras ne vien ar lielumu, bet arī ar to, ka pēdējā pārskata gadā sākusi karu Ukrainā. Tādā skatījumā atklājas vēl vieni labuma guvēji no Covid-19. Tie ir Krievijas propagandisti, jo iepriekš neparasti augstā, Krieviju diskreditējošā kovidmirstība apvēršas par ieguldījumu Krievijas tēla uzlabošanā. Proti, tā ir izveidojusi tādu salīdzinājumu bāzi, aiz kuras noslēpt gan karā kritušos, gan nepiedzimušos.
Krievija statistiķi atzīst, ka jaundzimušo skaits valstī pagājušajā gadā bijis par 96 672 bērniem mazāks nekā 2021. gadā. Savus zaudējumus karā Krievija, protams, neatklāj. Pēc ļoti, ļoti aptuvena novērtējuma cauri kauju dūmiem tieša un pārnestā nozīmē šie zaudējumi pagājušajā gadā arī varētu būt ap 100 tūkstošiem cilvēku. Taču 2x100 000 izrādās maz pret mirstības samazinājumu par 539 731 cilvēku. Cik ļoti pelnīti bija teikt “fui” Krievijai par gandrīz 2,5 miljoniem mirušo (statistiķi iegrāmatojuši 2 441 594 mirušos) kovidgada virsotnē, tik viegli pagājušā gada datus iegrozīt kā demogrāfisko rādītāju uzlabošanos.
Atsevišķi un daudzos aspektos aplūkojama būtu kara ietekme uz Ukrainas 2022. gada demogrāfiskajiem rādītājiem. Skaidrs, ka cilvēku zaudējumi karā ir tik lieli, ka ļauj izvirzīt jautājumu par ukraiņu tautas tālāko pastāvēšanu par spīti tam, ka etniskā un pilsonības nozīmē ukraiņu ir desmitiem reižu vairāk nekā latviešu. Šī jautājuma iztirzāšana Ukrainā manīta un kaut kādi skaitliski novērtējumi tad tiek lietoti, taču tie nav liekami vienā rindā ar datiem no valstīm, kur statistiķi var strādāt pēc savām metodēm, kas piemērotas miera laikam.
Pēc konstatējuma, ka Latvija kopumā pēc kovidmirstības rādītājiem neizceļas starp citām valstīm, pienākusi kārta aplūkot mirstības standartkāpuma sadalījumu atkarībā no mirušo vecuma. Pirmskovida mirstība 2019. gadā ir jāsalīdzina ar mirstības virsotni 2021. gadā. Lai padarītu demogrāfiskos datus vieglāk uztveramus, statistiķi bieži vien apkopo tos pa vecumu grupām un tad Centrālās statistikas pārvaldes dati izskatās šādi:
Kā redzams, Covid-19 ir pastiprinājis tendenci, ka nāves varbūtība pieaug ciešā saistībā līdz ar cilvēku vecumu. Covid-19 nav uzbrucis nevienai vecuma grupai tā, lai kovidgadā kādā no jaunāku cilvēku grupām nomirtu vairāk cilvēku, nekā blakus esošā vai vēl vecāku cilvēku grupā. Tādu pašu likumsakarību apstiprina palūkošanās uz nomirušajiem ar vienādu gadu skaitu. 98 gadu vecumā nomirušo skaits audzis no 73 cilvēkiem 2019. gadā līdz 111 cilvēkiem 2021. gadā, bet 99 gadu vecumā mirušo pieaugums bijis no 40 līdz 81 cilvēkam. Kaut mikroskopiski, bet tomēr 99 gadus veco grupā nomirušo skaita pieaugums par 41 cilvēku ir lielāks nekā 37 cilvēki par gadu jaunāko cilvēku grupā.
Ļoti jauki, ka 5-9 gadu vecumā mirušo bērnu skaits ir pārāk mazs jebkādu statistiskā balstītu vērtējumu izdarīšanai. Ar Covid-19 nevar saistīt nobīdes starp vecumu un mirstību bērniem un jauniešiem. Kā redzams, monotona saistība starp vecumu un nāves varbūtību cilvēkiem nodibinās tikai vecumā no 25 gadiem. Toties ar Covid-19 dēļ noteiktajiem mājsēdes periodiem var izskaidrot mirstības pazeminājumu divās vecuma grupās kopā no 10 līdz 19 gadiem. Šie bērni un jaunieši tika izglābti nevis no kovida, kas šīs vecuma grupas saudzēja, bet no izkustēšanās, kas dažkārt noved līdz traģēdijām. Kopumā tomēr bērnu un jauniešu (arī ģimeņu, arī valsts) zaudējumi ir lielāki, jo viņi visi uz pāris gadiem tika atstāti bez reālas izglītības un nodarbībām. Varbūt to pārtraukšana neļaus kādam Latvijas pārstāvim kļūt par pasaules čempionu u.tml.
Īstermiņā Covid-19 ir izretinājis pensionāru rindas un devis iespējas valdībai uz sociālā budžeta rēķina risināt savas problēmas. Piemēram, maksāt procentus apmaksu par kovidhistērijas brīdī nopirktajām, bet tagad nevajadzīgajām vakcīnām un citiem izdevumiem. Tie, savukārt, transformējušies gan vietējā, gan globālā līmenī izdarīgāko cilvēku ienākumos.
